Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

cepuri, ceļasomu, paņēma grāmatu un apsēdās uz ķebļa, lai gaidītu pirmo starpbrīdi.

      Zvans turpināja skanēt, zāle pildījās.

      Pēdējie aizkavējušies skatītāji steidzās uzmeklēt biļešu kontrolieri, uztraucās, baidījās palaist garām pirmās notis, bažījās vairs netikt ielaisti. Varēja dzirdēt, kā atveras un aizveras durvis, kā klakšķ krēsli, kā skan balsu jūklis, klepus, atklepošanās…

      Un tad viņi vairs neko nedzirdēja.

      Filips satvēra Žozefīni aiz rokas un aizvilka uz kādu nomaļu vietu šajā vecajā teātrī, kurā bija jūtama putekļu un gadsimtu smarža.

      Viņš tik cieši piespieda Žozefīni sev klāt, ka viņa gandrīz nespēja paelpot, iesaukties… Viņa sāpēs iekunkstējās, taču šī skaņa tūlīt pārtapa priecīgā vaidā, viņas deguns bija piespiests pie Filipa kakla, viņas rokas saāķētas viņam uz skausta.

      Viņš spieda Žozefīni sev klāt, spieda, turēja, lai viņa nevarētu pakustēties, lai viņa nevarētu aizbēgt.

      Filips viņu noskūpstīja. Viņš skūpstīja Žozefīnes matus, kaklu, pavēra viņas balto blūzi, lai noskūpstītu plecus, viņa ļāvās, juzdama, kā Filipa lūpas piekļaujas viņa kaklam. Tās kodīja, sūca, izgaršoja viņas ādu, viņa pazina Filipa smaržu, indiešu garšvielu smaržu, viņa aizvēra acis, lai uz visiem laikiem paturētu šo smaržu prātā, lai to ielietu atmiņu flakonā un no jauna ieelpotu vēlāk, daudz vēlāk…

      Daudz vēlāk… viņa ādas smaržu, kas bija savijusies ar viņa tualetes ūdens smaržu, viņa nesen mazgātā un gludinātā krekla apkaklītes smaržu, durstīgos bārdas rugājus, mazo ādas krociņu pie krekla apkaklītes…

      Filip, viņa pavaicāja, glāstīdama viņa matus, Filip?

      Žozefīne… viņš nopūtās, viegli pieskardamies viņas ādai, maigi pakodīdams viņas auss ļipiņu…

      Viņa atvirzījās, viņa pajautāja: vai tas esi tu? Tātad… tas esi tu? Viņa pastiepās, lai labāk redzētu, lai pazītu viņa seju, viņa acis…

      Filips no jauna piekļāva viņu sev klāt…

      Teātra krēslainajā nostūrī, kur čīkstēja parkets, noslēpušies ēnās, nepazīstamajā tumsā…

      Viņi apbēra viens otru ar skūpstiem, kāri aprija, atguva zaudētās stundas, nedēļas, mēnešus, spiedās viens otram klāt, vēlēdamies, kaut viņiem būtu divi tūkstoši lūpu, divi tūkstoši roku, lai vairs nekad nevajadzētu šķirties, lai vairs nekad nevajadzētu dzīvot izsalkumā.

      Divu alkatīgu, nepiesātināmu hidru skūpsts.

      Kāpēc? Kāpēc? Filips vaicāja, atglauzdams Žozefīnes matus, lai ielūkotos viņai acīs. Kāpēc tu klusēji, kāpēc neko nepaskaidroji? Tu domā, ka es nezinu? Tu domā, ka nesaprotu? Tu domā, ka esmu galīgi dumjš?

      Un viņa balss izklausījās rupja, nepacietīga, aizkaitināta. Un viņa roka ieķērās Žozefīnei matos, lai piespiestu viņu pacelt galvu…

      Žozefīne nolaida acis, nodūra galvu, piespieda degunu viņa plecam tik cieši, ka sajuta kaulu, un turpināja spiesties viņam klāt, lai viņš vienreiz apklustu. Viņa spiedās Filipam klāt ar pieri, ar zobiem, apklusti, apklusti, ja tu runāsi, šī noskaņa pagaisīs, mūs izšķirs, atņems vienu otram… nevajag izsaukt rēgus, viņa nomurmināja, paberzēdamās pret Filipu ar pieri, degunu, lūpām.

      Paklusē, viņa lūdzās, ieslidinādama vienu kāju starp Filipa kājām, apvīdama otru kāju viņam ap gurniem, piekļaudama viņu sev klāt, iekārdamās kā bērns, kurš uzkāpis pārāk augstu kokā, bīstamā kokā, aizliegtā kokā. Paklusē, viņa ievaidējās, paklusē… Nevajag runāt.

      Lai paliek tikai manas lūpas uz tavām lūpām, tavi zobi, kuri mani kodī, tava mēle, kura mani laiza un uzsūc, lai paliek tikai mūsu ķermeņu saceltais troksnis un klusums ap mums, tikai nevajag vārdus, es tevi pazemīgi lūdzos, lai ir asinis, miesa, elpa, siekalas, nopūtas, pārplūstoša bauda, tikai nevajag vārdus. Vārdi nogalina, mans mīļais, vārdi nogalina… Ja tu ļausi kaut vai vienam vārdam ienākt starp mūsu lūpām, mūsu nopūtām, mēs izgaisīsim kā divi apmaldījušies elfi…

      Žozefīne, viņš izgrūda, ja tu zinātu, Žozefīne, ja tu zinātu… Un viņa ar plaukstu aizspieda viņam muti, lai viņu apklusinātu, un viņš iekoda Žozefīnei plaukstā, atguva elpu un atsāka: es tevi gaidīju visu šo laiku, es gaidīju katru sekundi, katru minūti, katru stundu, es sev sacīju, ka viņa atnāks, viņa uzradīsies, it kā nekas nebūtu bijis, viņa apsēdīsies man priekšā kādas kafejnīcas terasē, kad es to nemaz negaidīšu, viņas pirksti būs notriepti ar avīžu tipogrāfijas krāsu, es tos noslaucīšu citu pēc cita…

      Un viņš citu pēc cita sāka laizīt viņas pirkstus.

      Un viņa juta, ka pakrūtē iemirdzas saule, un viņai vairs nebija spēka turēties pretī, vienīgi spēks piekļauties viņam…

      Filips turēja viņu apskāvienos, Žozefīne spiedās viņam klāt, ieelpoja, dziļi sirdī sajuta visu šo laiku, kas bija pagājis un viņus abus šķīris.

      Mans mīļais…

      Šie vārdi izlauzās un uzlidoja gaisā. Ak! viņa iesaucās, pārsteigta par uzbangojušo prieku un visu pārējo, kas bija izlauzies, izrunājot šos vārdus: mans mīļais, mans mīļais…

      Viņš uztvēra šos vārdus kā atzīšanos nodarījumā un pasmaidīja, viņa lūpas smaidīja, un šis smaids kļuva aizvien platāks, tas attinās un pārvērtās par zvaigžņotu karogu.

      Un tad viņa izdzirdēja pašas izrunāto vārdu atbalsi, viņa vēl šaubījās, taču tie atsākās, atkārtojās, melodiski skanēja, tu esi mana mīļā, tu esi mana mīļotā cauri visiem gadsimtiem, viņa noskūpstīja Filipu uz auss kā aizvērdama seifu un ļāvās apskāvienam, kurš radīja sāpes, un viņi palika apskāvušies tumsā, nekustēdamies, izbaudīdami šos vārdus, juzdamies piepildīti, pasviezdami ceļanaudu dienām, kuras nu bija palikušas aiz muguras, lielas vientulības dienām, lielu šaubu un lielu skumju dienām.

      Mans mīļais, mana mīļā, viņi pusbalsī atkārtoja, cieši apskaudamies, slēpdamies teātra stūrī, lai neviens viņus neatrastu, lai neviens viņus vairs nekad neuzietu. Mana mīļā, kuru es mīlu izslējies un lepns, mans mīļais, kuru es mīlēšu līdz pat mūža galam, mana mīļā, kuru es mīlu, degdams dzīvs, mans mīļais, kuru es mīlu vairāk par visu pasaulē, stiprāk par viesuļvētru un vētru, par Sahāras vējiem, par ziemeļu un austrumu vējiem…

      Viņi uzgavilēja savai mīlestībai un izdomāja jaunus vārdus, apveltīja ar tiem viens otru, papildināja ar vēl dižākiem vārdiem, ar dievmaizes vārdiem, ar vārdiem no dārga koka, no šinšillas apmetņa, vīraka garaiņiem, ar vārdiem un zvērestiem, kas visi bija sajaukušies vecā teātra stūrī.

      Viņi skūpstījās, viņi skūpstījās ar šiem vārdiem, kuri viņus sajūsmināja, kā ar važām piekala vienu otram…

      Tad viņa piespieda abas plaukstas Filipa lūpām, lai tās uz visiem laikiem aizvērtu un šie vārdi vairs nekur nevarētu pagaist…

      Tad viņš ļāva pirkstam pārslīdēt pār viņas lūpām, iztriepjot siekalas, ko bija atstājuši viņas izrunātie mīlas vārdi, lai viņa no tiem vairs nekad nevarētu atteikties…

      Viņas plaukstas uz viņa mutes…

      Viņa miklais pirksts, kurš rakstīja uz viņas lūpām…

      Tas bija viņu zvērests. Viņu talismans.

      Viņi izdzirdēja, kā noslīgstot sāk klaudzēt krēsli, kā atskan sarunas, tuvojas soļi…

      Bija pienācis starpbrīdis.

      Viņi atrāvās viens no otra lēni,