Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

jūs domājat, ka tiksiet cauri ar tādām izdarībām?

      – Jā. Man vēl nav divdesmit gadu, esmu francūziete un mācos Svētā Mārtina skolas otrajā kursā. Pirmajā gadā tika uzņemti septiņdesmit cilvēki no tūkstoša… Manas modes skates tēma? Sex is about to be slow. Vienu no maniem tērpiem ir uzvilkusi Keita Mosa… To gan es jums varu pierādīt, man ir digitālais videodisks un preses publikācijas… un vispār es zinu, ka esmu labāka par tām piecdesmit pārējām kandidātēm.

      Fārlendas jaunkundze vērīgi nopētīja viņas melno mēteli, uzlocītās piedurknes, Balmain džinsus, lielo Dolce & Gabbana jostu, Hermes somu, Rolex pulksteni, un viņas roka uzgūla lietišķo biogrāfiju kaudzei.

      – Jūs ne tuvu neesat viena no piecdesmit kandidātēm, jūs varētu būt simtā… un tas ir tikai šodien!

      – Tātad es esmu labākā no simt kandidātēm!

      Fārlendas jaunkundze atļāvās vieglu smaidu, ko varēja uzskatīt par sirsnīgu.

      – Šis darbs ir kā radīts man, – Hortenze atkārtoja, nekavējoties izmantodama izdevību.

      – Viņas ir izraudzītas tāpēc, ka viņu darbs ir labs, ka viņas jau ir sevi apliecinājušas…

      – Viņas varēja sevi apliecināt tāpēc, ka viņām tika dota iespēja.

      Pirmā iespēja… Dodiet arī man vienu iespēju.

      – Viņām ir pieredze…

      – Man arī ir pieredze. Esmu strādājusi pie Vivjēnas Vestvudas un Žana Pola Gotjē. Viņiem nebija bail man uzticēties. Un es jau sešu gadu vecumā uzmēģināju savus pirmos tērpus manam plīša lācim! Fārlendas jaunkundze vēlreiz pasmaidīja un atvēra atvilktni, lai uzmeklētu vēl vienu pieteikuma veidlapu.

      – Jūs to nenožēlosiet… – Hortenze piebilda, juzdama, ka nedrīkst atkāpties. – Kādu dienu jūs intervijā varēsiet sacīt, ka bijāt pirmā, kura deva man iespēju, jūs kļūsiet par manas leģendas daļu…

      Fārlendas jaunkundze izskatījās ļoti uzjautrināta.

      – Man vairs nav nevienas pieteikuma veidlapas, vajadzēs pavaicāt, vai manai asistentei nav vēl kādas, ē…

      – Kortesa. Hortenze Kortesa. Tāds pats uzvārds kā konkistadoram. Iegaumējiet to labi…

      Fārlendas jaunkundze iegāja pie savas asistentes blakus telpā. Varēja dzirdēt, kā viņas sarunājas. Asistente apgalvoja, ka veidlapu vairs nav, Fārlendas jaunkundze uzstāja.

      Hortenze apsēdās. Sakrustoja garās kājas. Aplūkoja kabinetu, kurā valdīja nekārtība. Ar tikšanās datiem un telefona numuriem pieskribelēts plānotājs. Shiseido pūderis, sarkana Mac lūpu krāsa, izsmidzināms Chanel smaržu Chance flakoniņš, flomāsteri, daudz dažādu pildspalvu un tintnīcā ielikta rakstāmspalva.

      Tur nebija ne bērnu, ne vīra fotogrāfiju. Fārlendas jaunkundze savus svētkus pavadīs viena. Ar neuzkrāsotu seju, bālām lūpām, netīrās šķipsnās salipušiem matiem, ar vecām tupelēm kājās, loga rūtis kapās lietus, telefons klusēs, viņa pacels klausuli, lai pārliecinātos, vai tas darbojas, skaitīs dienas līdz brīdim, kad atkal varēs atgriezties darbā… Skumji svētki!

      Hortenzes skatiens turpināja slīdēt pa kabinetu un uzdūrās papīru kaudzītei. Tas bija biezs jau izraudzīto kandidāšu pieteikumu žūksnis.

      Kā lai kaut ko tādu aizpilda? Es to nekad neesmu darījusi.

      Es taču nevaru iet prom ar veidlapu, ja nezinu, kā to aizpildīt… Ierakstīt pietiekami daudz interesantu lietu, lai pieteikums nenonāktu papīrgrozā.

      Viņa pielēca kājās, atvēra somu, paķēra duci pieteikuma veidlapu. Viņa izpētīs savu konkurentu lietišķās biogrāfijas, lai izpušķotu un padarītu iespaidīgāku pati savējo un varētu pārspēt citas kandidātes.

      Tad viņa aizvēra somu, apsēdās, pārlika labo kāju pāri kreisajai un sāka to lēni šūpot, saskaitīja uz galda noliktās pildspalvas un dziļi ieelpoja.

      Fārlendas jaunkundze atgriezusies atrada Hortenzi rāmi sēžam ar somu klēpī. Viņa pasniedza Hortenzei lielu aploksni.

      – Atnesiet to rīt… Pēdējais laiks ir septiņpadsmitos; tiem, kuri nokavēsies, nekāds termiņš netiks pagarināts. Skaidrs?

      – Skaidrs.

      – Jums ir drosme. Man tas patīk…

      Fārlendas jaunkundzei bija skaists smaids.

      Pirms pieteikuma veidlapas aizpildīšanas, Hortenze izlasīja tās, ko bija nozagusi birojā.

      Viņa aizņēmās svešus datus.

      Papildināja savu dzīves gājumu ar humanitāras ievirzes darbu Bangladešā, divām praksēm kādā uzņēmumā, guva iedvesmu no kādas teātra mākslinieces, aizņēmās fotogrāfa asistentes pieredzi, izdomāja reklāmas pasākumu Horvātijā…

      Tad uzrakstīja savu adresi, elektroniskā pasta adresi, mobilā telefona numuru.

      Desmit minūtes pāri trijiem atstāja savu iesniegumu Fārlendas jaunkundzes birojā.

      Un devās uz staciju, lai sēstos Eurostar vilcienā un pavadītu Ziemassvētkus Parīzē.

      Aploksnē, uz kuras bija uzrakstīts Fārlendas jaunkundzes vārds, viņa bija ieslidinājusi pildspalvu ar apzeltītu Eifeļa torni, kurš tumsā mirdzēja.

      OTRĀ DAĻA

      Dažreiz dzīve mēdz izklaidēties.

      Tā mums piedāvā dimantu, kas noslēpts zem metro biļetes vai aizlikts aiz aizkara. Noglabāts kādā vārdā, skatienā, mazliet muļķīgā smaidā.

      Ir jāpievērš uzmanība sīkumiem. Tie nokaisa mūsu dzīvi ar smalkiem olīšiem un mūs vada. Brutāli ļaudis, steidzīgi cilvēki, tie, kuri nēsā boksa cimdus vai izspārda granti, par sīkumiem neliekas ne zinis. Viņi vēlas būt lieli, iespaidīgi, mānīgi spoži, viņi negrib zaudēt ne mirkli, noliecoties pēc graša, salmiņa, trīcoša cilvēka rokas.

      Bet, ja viņi padomātu, ja viņi apturētu laiku, tad atklātu, ka dimanti slēpjas pastieptajā rokā…

      …vai kādā atkritumu kastē.

      Tieši tā notika ar Žozefīni šajā 21. decembra vakarā.

      Viesības jau bija pašā karstumā.

      No Anglijas bija atgriezusies Hortenze, un dzīve pēkšņi sāka ritēt straujāk. Tūkstošiem lietu, par ko stāstīt, tūkstošiem projektu, tūkstošiem dziesmu, ko dungot, tūkstošiem drēbju, ko mazgāt, un saburzīta blūze, ko gludināt, tūkstošiem satraucošu piedzīvojumu, atgādini man, lai piezvanu Marselam, man viņam jāpalūdz… un tie telefoni, un tie saraksti, un vai tu zini, un pasaki man, kāpēc, un tas brīnišķīgais piedzīvojums, ko viņa atstāstīja mātei un māsai, sēdēdama virtuvē: atgadījums ar Harrods skatlogiem. Vai vari iedomāties, mammu, vai vari iedomāties, Zoē! Man būs atvēlēti divi skatlogi, un mans vārds ar lieliem burtiem būs rakstīts Naitsbridžas Bromptonroudā! Divi skatlogi ar Hortenzes Kortesas vārdu Londonas visapmeklētākajā veikalā! Nu labi, tas nav ne elegantākais, ne izsmalcinātākais, taču to apmeklē visvairāk tūristu, visvairāk miljardieru, neskaitāmi cilvēki redzēs manu neatkārtojamo, brīnišķīgo talantu!

      Un Hortenze iepleta rokas, un sāka virpuļot pa virtuvi, virpuļot pa priekšnamu, virpuļot pa viesistabu, satvēra Digeklēnu aiz ķepām un griezās, griezās, un bija tik smieklīgi noskatīties, kā lielais lempis Digeklēns, kurš īsti nesaprata, vai ļaut ar sevi tā izrīkoties, un uzmeta Žozefīnei pārsteiguma pilnu, nemierīgu skatienu, kas meklēja apstiprinājumu, beigu beigās tomēr sāka sekot Hortenzes soļiem un priecīgi