Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

nav redzējis. Viņš ir tik delikāts…

      Ja viņš zinātu, ka ir kāda meitene, manu vecāku draugu meita, kura man jau sen ir “rezervēta”, viņš justos pārsteigts. Viņa ir ruda, kalsna, ar miklām plaukstām. Viņu sauc Ženevjēva. Ikreiz, kad viņa ierodas kopā ar saviem vecākiem, viņu pie galda nosēdina man blakus un es nezinu, par ko lai ar viņu runā. Viņai uz virslūpas ir ūsiņas. Vecāki skatās uz mums un saka: tas ir normāli, viņi kautrējas, bet man gribas nosviest salveti un aizbēgt uz savu istabu. Viņa ir manā vecumā, taču tikpat labi varētu būt arī divreiz vecāka. Viņa manī nemodina itin nekādas jūtas. Viņu nevar nosaukt par manu draudzeni.

      Toties viņš ir iemīlējies kādā aktrisē, kuru sauc Daiena Kenona. Viņš man parādīja viņas fotogrāfiju. Man šķiet, ka viņai ir pārāk daudz grima, pārāk daudz matu, pārāk daudz skropstu, pārāk daudz visa kā… Viņš gribēja zināt, ko es par to domāju, un es godīgi pateicu, ka, pēc manām domām, viņa pārāk daudz krāsojas, un viņš pateica, ka uzskata tāpat. Viņi bieži strīdas, jo viņš grib, lai viņa izskatītos dabiskāk. Viņš nevar ciest grimu, viņš pastāvīgi ir iededzis un apgalvo, ka tas ir vislabākais grims pasaulē. Cik var noprast, tad viņa Ziemassvētkos dosies uz Parīzi. Viņi ir uzaicināti nosvinēt svētkus kopā ar Odriju Hepbērnu un viņas vīru Melu Fereru abu lielajā mājā, kas atrodas Parīzes rietumu priekšpilsētā. Odrija Hepbērna apģērba ziņā ir ļoti izvēlīga. Visi viņas tērpi katram gadījumam ir trijos eksemplāros… un viņu ģērbj kāds franču modes mākslinieks. Vienmēr…”

      Gaisma izdzisa, un Žozefīne attapās tumsā. Viņa piecēlās, sataustīja slēdzi un katram gadījumam atstāja ieslēgtu arī savu kabatas lukturīti. Tad atkal apsēdās, rūpīgi uzmanīdamās, lai nepaslīdētu uz mizām.

      “Viņš rūpējas par vissīkākajām detaļām. Viņš visu nopēta kā ar lupu: tērpus – pat tos, ko velk statisti, dekorācijas, replikas, un liek pārtaisīt vai pārrakstīt visu, kas viņam nepatīk. Ražošanas ziņā tas izmaksā veselu bagātību, un esmu dzirdējis, kā cilvēki protestē un apgalvo, ka viņam ir viegli būt tik prasīgam, jo viņam pašam par to taču nav jāmaksā, liekot noprast, ka viņš ir skops… Viņš nav skops. Viņš man iedeva ļoti skaistu Šarvē kreklu, jo viņam šķita, ka manējam ir pārāk šaura apkaklīte. Tagad es to nēsāju katru dienu. Es to pats mazgāju ar rokām, izmantojot ziepes. Mani vecāki iebilst, ka nav pieklājīgi pieņemt dāvanas no nepazīstamiem cilvēkiem, ka šī filma ir man sagrozījusi galvu un ka ir pēdējais laiks veltīt visu uzmanību studijām… Es mācos angļu valodu, es viņiem saku, es mācos angļu valodu, un tā man noderēs visu atlikušo mūžu. Viņi apgalvo, ka nesaprot, kāds no tās varētu būt labums, ja studēšu Politehniskajā.

      Es negribu studēt Politehniskajā.

      Es negribu precēties. Es negribu bērnus.

      Es gribu būt…

      Es vēl nezinu…

      Viņš ir kā apsēsts ar savu kaklu. Visi viņa krekli tiek šūti pēc pasūtījuma, un tiem ir ļoti augstas apkaklītes, lai apslēptu viņa kaklu, jo viņam šķiet, ka tas ir pārāk resns… Viņa uzvalki tiek pasūtīti Londonā, un, tos saņēmis, viņš ar metra mēru pārliecinās, vai visi izmēri ir pareizi!

      Viņš man pastāstīja, ka savu pirmo kino provju laikā kādā lielā kinostudijā – esmu aizmirsis tās nosaukumu! Ak, jā! Paramount! – ticis noraidīts sava kakla un līko kāju dēļ! Un viņam esot bijuši pārāk lieli vaigi! Kāds kauns! Tas noticis tieši pirms 1929. gada lielās krīzes. Ņujorkas teātri cits pēc cita tikuši slēgti, un viņš nonācis uz ielas. Bijis spiests strādāt par reklāmas sendviču, staigājis ar plecos uzkārtām reklāmas plāksnēm, un uz muguras viņam bijusi kāda ķīniešu restorāna reklāma! Un vakaros viņš pelnījis naudu kā escort boy. Viņš pavadījis uz viesībām vientuļas sievietes. Tieši tolaik iemācījies izskatīties elegants…

      Uzturēdamies Ņujorkā, viņš iepazinis nabadzību un vientulību. Pēc ierašanās Holivudā divdesmit astoņu gadu laikā viņa dzīve pārvērtusies. Bet tikmēr, viņš man smaidot sacīja, es piedzīvoju patiesi grūtus laikus… Divi gadi, pilni ar nenozīmīgiem darbiņiem un noraidījumiem, nezinot, kur viņš varēs gulēt, kā izdosies paēst. Tu pat nevari iedomāties, kā tas ir, my boy… vai ne? Un man drusku sametās kauns par to, ka mana dzīve ir tik sakārtota, tik organizēta.

      Soli pa solim es par viņa dzīvi uzzinu visu…

      Viņš turpina mani saukt my boy, un man tas ļoti patīk…

      Esmu pārsteigts, ka viņš par mani interesējas. Viņš apgalvo, ka mani mīl. Ka es neesmu tāds kā amerikāņu zēni. Viņš liek man stāstīt par manu ģimeni. Viņš apgalvo, ka dzīvē bieži vien gadās apprecēties ar cilvēkiem, kuri ir līdzīgi mūsu pašu vecākiem, un ka ir jācenšas tā nedarīt, jo citādi vēsture atkārtosies un nekad nebeigsies.

      15. decembrī.

      Viņš man bieži stāsta par saviem pirmajiem Ņujorkā pavadītajiem gadiem, kad viņš miris badā un viņam nav bijis neviena drauga. Kādu dienu viņš saticis labu paziņu, kuram uzticējies. Šis paziņa, vārdā Freds, uzvedis viņu uz debesskrāpja jumta. Diena bijusi lietaina un auksta, un viņi nav varējuši redzēt tālāk par desmit metriem. Freds sacījis, ka aiz miglas katrā ziņā slēpjas brīnumaina ainava, un tas, ka tajā mirklī nav saskatāma, vēl nenozīmē, ka tā nepastāv. Ticēt dzīvei, viņš piebildis, tas nozīmē ticēt, ka šāda dzīve pastāv, un ka aiz miglas ir vieta arī tev. Un šajā mirklī tu domā, ka esi pavisam sīks, nenozīmīgs, taču kaut kur aiz visas šīs pelēkās miglas ir tev domāta vieta, kur tu būsi laimīgs… Tāpēc nevajag spriest par savu dzīvi pēc tā, kā tev šodien klājas, spried par to, domājot par šo vietu, kurā tu vari nokļūt, ja no visas sirds centīsies to uzmeklēt…

      Viņš man piekodināja, lai es šos vārdus labi iegaumēju.

      Es sev vaicāju, kā lai to izdara. Ir vajadzīgs liels gribasspēks un iztēle. Un pārliecība par sevi. Ir jāatsakās no visa pārējā, kamēr neesi atradis savu vietu. Taču tas ir bīstami… Ja man liek mācīties Politehniskajā, vai man pietiks drosmes nedoties turp un pastāstīt vecākiem par savu vietu, kas slēpjas aiz miglas? Neesmu īsti pārliecināts. Man ļoti gribētos, kaut man pietiktu drosmes…

      Ar viņu viss ir citādi. Viņam nekas cits neatlika…

      Kad viņam bija deviņi gadi, nomira viņa māte… Viņš savu māti dievināja. Tas ir neticams stāsts. Viņš man solīja to pastāstīt vēlāk. Viņš kādu dienu mani uzaicinās uz savu viesnīcas numuru iedzert kādu glāzīti. To dzirdot, man patiešām noreiba galva! Iztēlojoties sevi divatā ar viņu, man kļūst ļoti bail. Ļoti, ļoti bail… Tagad, kad mēs satiekamies, mums apkārt ir daudz citu cilvēku, mēs ne mirkli nepaliekam divatā, un viņš visu laiku runā.

      Esmu sapratis, ka man ļoti gribētos palikt divatā ar viņu. Man pat liekas, ka es varētu apsēsties stūrī un vienkārši skatīties uz viņu. Viņš ir tik skaists, viņam nav neviena trūkuma… Es sev vaicāju, kā saucas tas, ko es jūtu pret viņu. Es vēl nekad neesmu neko tādu jutis. Šis karstums, kas pārņem visu manu ķermeni un rada vēlēšanos ik brīdi būt kopā ar viņu. Es nemitīgi domāju par viņu. Es vairs nespēju domāt par savu darbu, itin nemaz.

      Viņš izskatās ļoti pārsteigts, kad stāstu, ka cītīgi mācos, lai varētu studēt. Viņš šaubās, vai no tā vispār ir kāds labums. Ka viņš pats visu ir iemācījies strādājot, ka nekur nav studējis. Bristolē, Anglijā, dzīvojis kāds mazs zēns. Viņš darījis daudz blēņu. Četrpadsmit gadu vecumā viņš pievienojies ceļojošajam cirkam, viesizrādēs aizbraucis uz Ameriku, un, kad trupa devusies prom, viņš nolēmis palikt Ņujorkā. Astoņpadsmit gadu vecumā! Viens pats un bez graša kabatā. Viņam nav bijis ko zaudēt…

      Viņš pametis visu: