Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Читать онлайн.
Название Centrālparka vāveres pirmdienās skumst
Автор произведения Katrīna Pankola
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия jauna franču līnija
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2013
isbn 978-9984-35-669-3



Скачать книгу

problēmas! Ja to nevelk, ir auksti, bet, ja to pavelk zem mēteļa, ir karsti! To vajag pārveidot! Padarīt biezāku, nepadarot platāku siluetu, padarīt plānāku, neriskējot dabūt plaušu karsoni. Es esmu to izstrādājusi, uzzīmējusi skices. Fārlendas jaunkundze mani ir ievērojusi, es tikšu izraudzīta… par to nav jāuztraucas!

      – Un kad tu to uzzināsi?

      – Otrajā janvārī… Otrajā janvārī iezvanīsies mans telefons un es uzzināšu, ka esmu uzvarējusi. Kaut jūs spētu aptvert, cik satraukta esmu! Man ir desmit dienas laika, lai izdomātu jaunu ideju, es izstaigāšu Parīzi, izpētīšu skatlogus, visu pārdomāšu un radīšu jaunu ideju, ģeniālu ideju, kuru atliks vienīgi īstenot… Bimbambum! Un es būšu Londonas karaliene!

      Un viņa pielēca kājās un viegli, draiskulīgi palēcās, lai apliecinātu savu optimismu un labo omu.

      – Šovakar, lai to nosvinētu, es tev pagatavošu ābolu drumstalmaizi! – Zoē nolēma, saraustīdama Hortenzes dāvināto sporta kreklu ar sunīša Snūpija attēlu.

      – Paldies, māšuk! Un tu man iedosi recepti, lai Anglijā varu to pagatavot puišiem? Ir daudz kā tāda, par ko man viņiem jāizlūdzas piedošana!

      – Jā! Jā! – Zoē iesaucās, glaimota, ka tikusi pagodināta ar dalību Hortenzes Londonas dzīvē. – Tu taču pateiksi, ka tā bija mana? Tu pateiksi, ka to recepti tev iedevu es?

      Un viņa aizskrēja uz savu istabu, lai uzmeklētu savu dārgo, melno kladi un nekavējoties ķertos pie ābolu drumstalmaizes gatavošanas.

      – Ak! Māt, es esmu laimīga! Tik laimīga… Ja tu zinātu!

      Hortenze izstiepa rokas un nopūtās:

      – Cik nejauki, ka jau nav otrais janvāris, cik nejauki!

      – Bet… un ja nu tev tomēr nepaveiksies? Varbūt tev nevajadzētu tā aizrauties…

      Viegls, nicinošs smaids, plecu paraustīšana, pret griestiem pavērstas acis un ilga nopūta.

      – Kā gan man var nepaveikties? Tas taču nav iespējams! Es šo sievieti esmu atrāvusi no zemes, ieinteresējusi, aizkustinājusi, piepildījusi viņas vientulību ar milzīgu sapni, viņa to ir ieraudzījusi ar manu palīdzību, pieskārusies savai jaunībai, atguvusi cerības… turklāt es esmu iesniegusi nevainojamu lietišķo biogrāfiju. Viņai nekas cits neatliks, kā vien izvēlēties mani! Es tev aizliedzu nodoties kaut vismazākajām negatīvajām domām, tu vari mani aplipināt!

      Un viņa atbīdīja krēslu, lai tiktu tālāk no mātes.

      – Es to pateicu piesardzības labad, – Žozefīne atvainojās.

      – Nu labi! Nekad vairs tā nesaki, jo citādi tu man piesauksi nelaimi! Mēs esam dažādas, māt, neaizmirsti to, turklāt, lai kā arī būtu, es nevēlos kļūt tāda kā tu… šajā ziņā, – viņa piebilda, lai mazinātu sava apgalvojuma nelāgo iespaidu.

      Žozefīne nobālēja. Viņa bija piemirsusi, cik Hortenze spēja būt apņēmīga, cik liels bija viņas talants pārvērst dzīvi par kūsājošu pasākumu. Viņas meita soļoja uz priekšu, turēdama rokā burvju nūjiņu, kamēr viņa, Žozefīne, lēkāja kā artrīta piemeklēts krupis.

      – Tev taisnība, mīļā, tevi noteikti izraudzīsies… Es gluži vienkārši baidos par tevi. Tās ir mātes jūtas…

      Izdzirdējusi pieminam mātes jūtas, Hortenze saviebās un palūdza, vai nav iespējams parunāt par kaut ko citu. Viņai tā patika labāk.

      – Un Ifigēnija? Kā viņai klājas? – viņa pavaicāja, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

      – Viņa grib mainīt darbu.

      – Viņa grib pamest sardzes namiņu?

      – Viņai ir bail, ka viņu no turienes varētu izmest, – Žozefīne paskaidroja.

      – Ak tā! Un kāpēc?

      – Ifigēnija apgalvo, ka viņas vietu ir iekārojusi kāda cita… Rīt viņai jāiet uz interviju ārsta praksē. Tur viņai būs jāatbild uz telefona zvaniem, jāpieraksta vizītes, jāgādā par dežūru grafiku. Šis darbs viņai būs kā radīts…

      Hortenze nožāvājās. Viņas interese par Ifigēniju bija zudusi.

      – Vai ir kādas ziņas par Anrieti?

      Žozefīne papurināja galvu.

      – Tā ir arī labāk, – Hortenze nopūtās. – Pēc visa, ko viņa tev nodarījusi!

      – Un tev pašai?

      – Nav nekā jauna… Un citādi?

      – Esmu saņēmusi vēstuli no Milēnas. Viņa vēl aizvien ir Ķīnā, taču grib atgriezties Francijā… Viņa lūdza, vai nevaru viņai palīdzēt… Es īsti nesapratu, vai viņa grib, lai es viņai sameklēju kādu darbu vai arī izmitinu viņu pie sevis…

      – Viņa ir jukusi!

      – Es neesmu viņai atbildējusi… Nezināju, ko lai saku.

      – Pareizi vien ir! Lai viņa tur sēž un liek mūs mierā!

      – Viņa noteikti jūtas vientuļa…

      – Tā nav tava problēma! Vai tu esi aizmirsusi, ka viņa ir bijusi tava vīra mīļākā! Tu joprojām esi nelabojama!

      Hortenze uzmeta viņai aizkaitinājuma pilnu skatienu.

      – Un kādi ir mūsu jaunie kaimiņi?

      Tiklīdz Žozefīne bija sākusi viņus aprakstīt, virtuvē vienās asarās iebrāzās Zoē.

      – Mammu, mammu! Es nevaru atrast savu recepšu kladi!

      – Vai tu to kārtīgi pameklēji visur?

      – Visur, mammu! Visur! Tās nekur nav…

      – Nē taču… Tu to esi kaut kur nolikusi un vairs neatceries, kur īsti.

      – Nē, es visu jau pārmeklēju, un nekur, nekur tās nav! Man vienreiz pietiek! Man ir apnicis! Es visu sakārtoju, bet Ifigēnija visu pārliek, viņa man visu sajauc!

      Ar asarām pilnajās Zoē acīs mirdzēja izmisums, ko nebija iespējams izgaiņāt ne ar kādiem vārdiem.

      – Gan mēs to atradīsim, tai nekas nav noticis…

      – Bet es labi zinu, ka ne! – Zoē kliedza aizvien spalgāk. – Es labi zinu, ka viņa to ir izmetusi ārā, viņa visu izmet! Es viņai simtreiz esmu teikusi, lai neaiztiek manu kladi, bet viņa neklausās! Viņa izturas pret mani kā pret mazu bērnu… It kā tā būtu parastu ķēpājumu klade! Ai! Mammu, tas ir briesmīgi, es tūlīt miršu.

      Žozefīne piecēlās, apņēmības pilna pati pameklēt kladi.

      Viņa izcilāja matraci, pārbīdīja gultu, pārskatīja drēbju skapi, pārstūma rakstāmgaldu, iztukšoja skolas somu, izpurināja veļu un zeķes, taču melno kladi neatrada.

      Zoē sēdēja uz paklāja, raudāja un slaucīja asaras savā sporta kreklā ar Snūpija attēlu.

      – Es to vienmēr nolieku šeit, uz sava rakstāmgalda. Izņemot tos brīžus, kad kladi aiznesu uz virtuvi… Taču es to vienmēr pēc tam atnesu atpakaļ… Tu taču zini, kā es to glabāju, mammu! Tā ir pazudusi, es tev saku, tā ir pazudusi. Ifigēnija, uzkopjot māju, to ir izsviedusi ārā…

      – Nē taču! Tas nav iespējams!

      – Ir gan, mammu, viņa ir nežēlīga! Viņa vienmēr grib visu izmest! Viņa atsāka raudāt ar jaunu sparu. Tas izklausījās pēc dzīvnieka, kurš gārdz mokās, gulēdams uz sāniem, un gaida savu galu.

      – Zoē, es tevi lūdzu! Neraudi! Gan mēs to vēl atradīsim…

      – Neatradīsim,