Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

doktori. Vai viņi gadu gaitā kļūst bezkrāsaini tāpēc, ka medicīnas studijas ir ilgas un sarežģītas?

      Vīrietis viņu salti uzlūkoja, nopētīja no galvas līdz kājām, un Ifigēnijas skatiens nikni ieurbās šajās acīs, kuras viņu izģērba. Par godu darba intervijai viņa bija nokrāsojusi matus, un tie izskatījās pieklājīgi. Ne sarkani, ne zili, ne dzelteni: kastaņbrūni.

      Vīrietis pagriezās pret savu asistenti un skaļi, uzsvērti noprasīja:

      – Vai tā tēja ir jau ievilkusies? Ja ne, tad nesiet tasi prom un atnāciet vēlreiz, kad tēja būs gatava.

      – Bet kāpēc?

      – Tāpēc, ka es nezinu, ko ar to maisiņu iesākt!

      – Jā… bet es tieši tāpēc paņēmu līdzi mazu apakštasīti, lai jums būtu, kur nolikt maisiņu, kad tēja būs ievilkusies!

      – Ak tā… Man nepatīk skatīties uz izlietotiem tējas maisiņiem!

      Jums vajadzēja par to iedomāties!

      Viņš saknieba lūpas un savilka vienu uzaci; viņam šķita mokoša doma par to, ka viņa trauslajiem pleciem uzgūlusi visa atbildība gan par tējas dzeršanas mākslu, gan par interviju ar kandidāti, kuru viņš bija novērtējis ar vienu vienīgu skatienu.

      Tad viņš pagriezās pret Ifigēniju, paņēma lodīšu pildspalvu, atšķīra pierakstu bloknotu un bez jebkāda ievada noprasīja:

      – Ģimenes stāvoklis? – Šķīrusies, divi bērni.

      – Šķīrusies un dzīvojat ar kādu kopā, vai šķīrusies un dzīvojat viena?

      – Tas uz jums neattiecas!

      Asistente pacēla acis pret debesīm, it kā Ifigēnija būtu parakstījusi sev nāves spriedumu.

      – Šķīrusies un dzīvojat ar kādu kopā, vai šķīrusies un dzīvojat viena? – podologs atkārtoja, neatraudams skatienu no sava pierakstu bloknota.

      Ifigēnija atpogāja vienu mēteļa pogu, nopūtās. Cik reižu viņš vēl grasās uzdot šo pašu jautājumu? Šis cilvēks ir kā sabojāts disks. Vai arī tas ir veids, kā likt man manīt, ka esmu tikai pārbiedēta pele, kura meklē iztikas avotu? Ka esmu atkarīga gan no viņa paša, gan no viņa labvēlības? Viņa atbildēja:

      – Un ja nu es jums pateiktu, ka dzīvoju viena? Ko tad jūs darītu?

      – Jūsu vecumā tas būtu pārsteidzoši!

      – Un kāpēc tad tā?

      – Jūs esat glīta, jūs izskatāties simpātiska. Kas ar jums nav kārtībā?

      Ifigēnija raudzījās viņā, iepletusi muti, un nolēma neatbildēt. Ja es kaut ko teikšu, viņa nodomāja, tad iekulšos nepatikšanās, piecelšos un aiziešu, un es tagad nedrīkstu pārsteigties.

      – Kas jums klāj gultu, kad jūs no rīta pieceļaties? – viņš painteresējās, pakasīdams rādītājpirkstu.

      – Nē, nu… tādus jautājumus jau nu gan nedrīkst uzdot! – Ifigēnija protestēja.

      – Tas daudz ko liecina par jūsu raksturu. Mums nāksies strādāt kopā, man ir jāzina, ar ko man ir darīšana.

      – Es jums neatbildēšu. Šādi jautājumi ir nepiedienīgi.

      Šo vārdu viņai bija iemācījusi Kortesa kundze. Ne jau visi izmantoja vārdu “nepiedienīgs”. Šāds vārds liecināja par nostāju, radīja cieņu.

      Vīrietis kricelēja savā pierakstu bloknotā un turpināja uzdot aizvien nepiedienīgākus jautājumus.

      Kāda ir pēdējā filma, ko esat noskatījusies? Pēdējā grāmata, ko esat izlasījusi? Vai varat par to īsi pastāstīt? Kāds ir jūsu dzīves lielākais sasniegums? Jūsu vislielākā vilšanās? Cik soda punktu jums ir kā autovadītājai? Kādas atzīmes jums bija diktātā, kad mācījāties sākumskolā?

      Ifigēnija slepus koda sev vaigā, lai apvaldītu dusmas. Asistente klusēja, tomēr viņas lūpas bija savilkušās vieglā smīnā, kas liecināja, ka viņa nav gatava atdot savu vietu šai stūrgalvīgajai, nepieklājīgajai sievietei. Tad iezvanījās telefons, un viņa nozuda savā darba vietā, lai paceltu klausuli.

      – Kas tie vispār par jautājumiem? – Ifigēnija noprasīja. – Kāds tam visam sakars ar faktu, ka man vajadzēs atbildēt uz telefona zvaniem, aizpildīt veidlapas un reģistrēt vizītes?

      – Es gribu zināt, kas jūs esat par cilvēku, un vai jūs varēsiet iekļauties mūsu komandā. Te strādā trīs speciālisti, mums ir labi klienti, un es nevēlos riskēt. Gribētos aizrādīt, ka, manuprāt, jums trūkst savaldības, lai strādātu komandā…

      – Bet jums nav nekādu tiesību man to visu jautāt. Mana privātā dzīve uz jums neattiecas!

      – Jūs nelāgi izrunājaties, – vīrietis paceltā balsī iebilda, norādīdams uz viņu ar pirkstu, – jūs nelāgi izrunājaties!

      Viņa labās rokas rādītājpirksts bija sadzeltējis no tabakas. Savu smēķētāja aizrautību viņš bija mēģinājis slēpt, izsmidzinot kabinetā lētu gaisa atsvaidzinātāju ar maijpuķīšu aromātu. Viņš iesmaržinās ar atejas parfīmu, lai varētu aizmirst par saviem netikumiem, Ifigēnija nodomāja, sakodusi zobus.

      – Neatbildot jūs uzkrājat punktus sev par sliktu…

      – Tad es arī jums pavaicāšu, vai jūs pats klājat sev gultu, kurā gultas pusē jūs guļat, un vai dzerat kafiju ar pienu? Un kāpēc jūs smēķējat, kūpināt kā skurstenis? Turklāt arī man vajadzēs ar jums sadzīvot! Es negrasos kļūt par jūsu sievu, bet gan par jūsu sekretāri!

      Starp citu, man ir žēl jūsu nabaga sievas!

      Vīrietis pēkšņi apklusa, nodūra galvu, viņam iedrebējās lūpas. Šķita, ka viņu pāršalc bezcerīgums. Tad viņš sabruka un izgrūda:

      – Viņa ir mirusi! Viņa nomira pirms nedēļas! Tā bija vēža zibensforma…

      Iestājās ilgs klusums. Ifigēnija cieši raudzījās uz podologa kājām, divām skaistām, nospodrinātām kurpēm ar auklām, prātodama, kur gan palikusi asistente, vēl viena tējas tase, vēl viena apakštase un tējas maisiņš. Izskatījās, ka vīrietis vairs nespēj rimties. Viņš taustīdamies meklēja atvilktnē kaut ko tādu, kur varētu izšņaukt degunu.

      – Vai redzat, cik tālu ir noveduši šie jautājumi, ko profesionālā darba intervijā nemaz nedrīkstētu uzdot? Vai gribat, lai izeju, kamēr jūs atkal savaldīsieties?

      Viņš papurināja galvu, beidzot atrada kabatlakatiņu un ar taurei līdzīgu skaņu izšņauca degunu.

      Tad atkal ķērās pie sava bloknota.

      – Vai jūs jau kādreiz esat strādājusi par ārsta sekretāri?

      – Ahā! Nu lūk, beidzot kāds piedienīgs jautājums, – Ifigēnija viņu uzslavēja.

      Viņa maigā, mātišķā balsī pastāstīja par abiem doktoriem, kuru vadībā strādājusi. Sīki aprakstīja savus pienākumus viņu prakses vietā. Savas labās īpašības. Kārtības izjūtu, pieklājīgo izturēšanos pret pacientiem, līdzcietību… Uzsvēra, ka vajadzības gadījumā var strādāt gan kā senos laikos, ar zīmuli un papīru, gan arī izmantot datoru. Ka prot veidot gan datora datnes, gan iekārtot pacientu slimības vēstures, ieviest katram klientam īpašu mapi ar baltu lapu, kur apkopot informāciju par viņu, pierakstīt diktētu tekstu, reģistrēt vizītes, atbildēt uz telefona zvaniem. Viņa vēl piemetināja, ka pārzina medicīnas terminus un ortogrāfiju. Viņa nepieminēja, ka viņai nav neviena diploma par izglītības iegūšanu. Nepieminēja arī patiesos iemeslus, kuru dēļ bija pametusi iepriekšējo darba vietu. Viņa tomēr