Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

bija radies plāns. Aiziet uz koncertu un parūpēties, lai Filips un Žo starpbrīdī nejauši satiktos uz kāpnēm. Mīlestībā “kurš nemānās, neko neiegūst”, un ja šie abi ietiepīgi vēlējās tēlot nolādētus mīļākos, tad viņai nāksies kļūt par starpnieci.

      Kad abas apturēja taksometru, lai brauktu uz Kensingtongoru, smidzināja lietus. Šērlija ietinās garā, sārtā kašmira šallē.

      – Labāk būtu paņēmusi mēteli, – viņa izmeta un pateica šoferim adresi.

      – Gribi, lai es aizeju tam pakaļ? – Žozefīne piedāvāja.

      – Nē, būs jau labi… Sliktākajā gadījumā es varēšu izkraukāt plaušas… Tas būs ļoti romantiski!

      Viņas ar taksometru aizbrauca līdz teātra ieejai un iejuka drūzmā, kas pulcējās vestibilā. Turēdama biļetes rokā, Šērlija spraucās pa priekšu, pieteikusi Žozefīnei neatpalikt.

      Loža bija plaša. Tajā atradās seši ar sarkanu samtu apvilkti mīksti krēsli, kuru roku balstus rotāja mazi pušķīši. Viņas apsēdās un vēroja, kā pamazām piepildās zāle. Šērlija somiņā bija paņēmusi līdzi binokli. Varētu domāt, ka viņa ieradusies uz karaspēka skati, Žozefīne sev sacīja, uzjautrināta par draudzenes nopietno izturēšanos. Tad viņa nodomāja: rīt man jādodas prom, bet es viņu neesmu sastapusi, rīt man jādodas prom, bet viņš nemaz nezina, ka esmu ieradusies… rīt man jādodas prom, rīt man jādodas prom… Viņa sev vaicāja, kā gan spēs pamest Londonu, atstājot Filipu šeit, vai spēs atsākt dzīvot Parīzē pēc tam, kad nedēļu no vietas pavadījusi viņam līdzās… Žozefīne pacēla galvu pret koncertzāles stikloto kupolu, lai slēptu acīs saskrējušās asaras.

      Vēlēties kādu aizmirst – tas nozīmē visu laiku par viņu domāt.

      Viņa trīcēja no vēlēšanās piecelties un mesties pie Filipa. Man nemūžam nevajadzēja braukt uz Londonu, viņš šeit ir visur, varbūt pat šovakar viņš atrodas šeit… Viņa vērīgi nopētīja skatītājus. Nodrebinājās. Un ja nu viņš nav viens? Viņš noteikti ierastos kopā ar kādu… Es aizvēršu acis, es tās atkal atvēršu un ieraudzīšu viņu, Žozefīne sev sacīja, nolaizdama plakstus, lai koncentrētos.

      Es aizvēršu acis, es tās atvēršu, viņš stāvēs man priekšā, viņš sacīs “Žozefīne” un…

      Šērlija viņai blakus pētīja zāli caur binokli kā pastāvīga apmeklētāja, kura cenšas atrast savus paziņas. Žozefīne sev sacīja, ka viņa taču varētu atrast kādu aizbildinājumu, piecelties, mesties skriet, traukties uz Filipa dzīvokli… Viņa iztēlojās šo ainu, viņš bija mājās, lasīja vai strādāja, tad viņš atvēra durvis, viņa metās viņam ap kaklu un abi skūpstījās, skūpstījās…

      Šērlijas roka, kura turēja binokli, sastinga. Viņa pagrozīja regulējamo skrūvīti, lai labāk redzētu, un iekoda lūpā.

      – Vai tu kādu ieraudzīji? – Žozefīne apvaicājās, lai kaut ko sacītu.

      Šērlija neatbildēja. Izskatījās, ka viņa aizrautīgi pēta to, kas norisinās zālē, un viņas trauslie pirksti bija cieši satvēruši binokli. Tad viņa to nolika un pievērsa Žozefīnei dīvainu skatienu, it kā viņu nemaz neredzētu, it kā viņa nesēdētu turpat līdzās. Šī skatiena apmulsināta, Žozefīne nemierīgi sagrozījās savā vietā, vaicādama sev, kāda muša gan draudzenei iekodusi.

      – Saki, Žo, – Šērlija iesāka, meklēdama īstos vārdus, – vai tev nav karsti?

      – Vai tu esi traka? Teātris nemaz nav kurināts! Pirmīt tu gandrīz vai miri no aukstuma!

      Šērlija noņēma kašmira šalli no pleciem un pasniedza to Žozefīnei.

      – Vai tu varētu to aiznest uz garderobi… es vai mirstu no karstuma!

      – Bet… tu taču to varētu uzkarināt uz sava krēsla atzveltnes.

      – Nē! Tā var nokrist zemē, es tai uzkāpšu virsū un varbūt pat aizmirsīšu. Tā ir dāvana no manas mātes.

      – Ak tā…

      – Vai tevi tas neapgrūtina?

      – Nē…

      – Es labprāt aizietu arī pati, taču es nupat zālē pamanīju kādu senu… draugu un nevēlos izlaist viņu no acīm…

      Ahā, Žozefīne sev sacīja, tad tāpēc viņa izturas tik dīvaini. Viņa grib šo cilvēku izspiegot, sekot viņam ar binokli, un mana klātbūtne viņu traucē. Viņa ir gatava drīzāk aizsūtīt mani prom, aizbildinoties ar kādu idiotisku ieganstu, un nomirt no aukstuma.

      Žozefīne piecēlās, paņēma šalli un viegli, sazvērnieciski uzsmaidīja Šērlijai. Šis smaids sacīja: skaidrs, es sapratu! Netraucēšu tevi!

      – Un ej uz to garderobi, kas ir līdzās orķestrim, – Šērlija pavēlēja, kad Žozefīne jau devās prom. – Citas vienmēr ir pārpildītas!

      Žozefīne paklausīja un pagriezās uz apakšstāva garderobes pusi. Cilvēki drūzmējās, sievietes ar sarkani krāsotām lūpām spiedās uz zāli. Žozefīne turējās malā, ar skatienu meklēdama garderobes rindu.

      Tādu bija daudz. Izvēlējusies vienu no tām, viņa nodeva garderobē Šērlijas šalli, paņēma garderobes numuriņu un devās atpakaļ.

      Vilkdama kājas. Prātodama par savu apņēmības un drosmes trūkumu. Kāpēc es neuzdrošinos? Kāpēc? Man ir bail no Irisas rēga. Man ir bail nodarīt pāri Irisas rēgam…

      Viņa uz mirkli apstājās un apdomājās.

      Viņai nebija ne somas, ne mēteļa. Vajadzēja atgriezties ložā, paskaidrot Šērlijai…

      Un tad…

      Gaiteņa pagriezienā viņi viens otru ieraudzīja.

      Pārsteigti apstājās.

      Nolieca galvas, it kā būtu saskrējušies.

      Abi atbalstījās pret sienu, sastinguši brīdī, kad katrs no viņiem grasījās kaut ko darīt. Viņš bija grasījies nolikt mēteli garderobē, viņa bija grasījusies iebāzt kabatā Šērlijas garderobes numuriņu.

      Abi pārtrauca darīt to, ko pirmīt bija gribējuši izdarīt ar vieglu, līganu kustību.

      Abi palika nekustīgi stāvam lielās zāles kristāla lustru gaismā. Kā divi svešinieki. Divi svešinieki, kuri viens otru pazīst, taču neuzdrošinās satikties.

      Tikai netuvoties. Tikai nepieskarties.

      Viņi to zināja. Viens un tas pats saprāta diktēts teikums, viens un tas pats simtreiz atkārtots teikums kā bākuguns griezās viņu prātos. Abi līdzinājās manekeniem, mazliet stīviem, mazliet muļķīgiem, mazliet mākslotiem.

      Viss, ko viņi šajā brīdī vēlējās, viss, ko viņi neatlaidīgi gribēja izkliegt klusumā, bija pastiept roku un pieskarties otram.

      Viņi stāvēja viens otram pretī.

      Filips un Žozefīne.

      Abpus cilvēku straumei, kuri stājās rindā garderobē, skaļi runāja, skaļi smējās, gremoja košļājamo gumiju, lasīja programmiņu, piesauca brīnišķīgo pianistu, fragmentus, kurus viņš bija izvēlējies interpretēt…

      Viens otram pretī.

      Ar skatienu glāstīdami viens otru, sarunādamies bez vārdiem, smaidīdami, vaicādami “vai tas esi tu? Tas tiešām esi tu? Ja tu zinātu…” Viņiem garām gāja vīrieši un sievietes, jaunieši un vecāki cilvēki, nepacietīgie un rāmie, bet viņi palika, no pārsteiguma palikuši bez elpas, katrs savā nebeidzamās straumes krastā. Tūlīt sāksies koncerts, ātrāk, ātrāk nododiet mēteļus, ātrāk, ātrāk, ņemiet savas biļetes, ātrāk, ātrāk,