Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

todien, kad bija stiepusi trīs lielas somas. Viņš bija piedāvājies palīdzēt. Hortenze viņam bija iedevusi divus smagākos koferus.

      Tieši Pīteram Hortenze varēja pateikties par iespēju apmesties šajā mājā. Viņam bija nācies pacīnīties, lai draugi piekristu samierināties ar meitenes klātbūtni. Doma par dzīvošanu kopā ar puišiem Hortenzei bija iepatikusies. Līdzšinējā pieredze ar meitenēm nebija izrādījusies iepriecinoša. Neņemot vērā puišu nevīžību un vieglprātību, ar viņiem bija vieglāk sadzīvot. Viņi sauca Hortenzi par princesi un gādāja, lai radiatori darbotos un izlietne neaizdambētos. Turklāt viņi visi bija Hortenzē mazliet iemīlējušies… Līdz pat šim vakaram… Tātad, viņa sev sacīja, man jāsavaldās, lai atkal atgūtu viņu labvēlību. Un man viņi ir vajadzīgi. Man ir jāpaliek šajā mājā, man būs vajadzīgs Pītera atbalsts, kad radīsies problēmas. Turklāt viņa māsa strādā teātrī par kostīmu mākslinieci, un viņa kādu dienu varētu izrādīties man noderīga. Nomierinies, meitēn, nomierinies un padomā par to nelaimīgo meiteni.

      – Nu labi, es piekrītu. Tas ir bēdīgi. Cik viņai bija gadu?

      – Neizliecies, ka tas tevi interesē, tāda izlikšanās izklausās vēl briesmīgāk!

      – Bet ko tad man vajadzētu teikt? – Hortenze noprasīja, ieplezdama rokas, lai uzsvērtu savu neizpratni. – Es viņu nepazinu, kad es tev saku, es viņu nekad neesmu redzējusi… Pat viņas fotogrāfiju ne!

      Tu gribi, lai izliekos, un, kad es izliekos, tev atkal nav labi!

      – Es būtu priecīgs, ja tu kaut uz mirkli kļūtu cilvēcīga, bet tas jau būtu par daudz prasīts…

      – Var jau būt. Es jau sen esmu pārstājusi domāt par visas pasaules bēdām. Vēl tikai viens piliens, un es vairs neizturēšu. Nē, nopietni, Pīter, kāpēc viņa to izdarīja?

      – Viņa biržā zaudēja visu savu naudu… un arī to, kas piederēja bariņam citu, kuri pie viņas strādāja…

      – Ak tā…

      – Viņa nolēca no savas mājas jumta…

      – Vai tas bija liels augstums?

      Un, kad Pīters vēlreiz iznīcināja viņu ar skatienu:

      – Es gribēju teikt… vai viņa nomira uzreiz?

      Hortenze saprata, ka ir sapinusies, un nolēma paklusēt.

      Tā vienmēr notika, ja viņa mēģināja izlikties: tas neizklausījās pārliecinoši, un to varēja manīt.

      – Jā. Gandrīz. Vēl tikai mazliet pamocījās. Paldies, ka apvaicājies. Tātad viņai vismaz nebija jācieš, Hortenze sev sacīja. Varbūt, krītot pēdējos metrus, viņa vēl nožēloja… Viņai radās vēlēšanās atgriezties, apstāties… Noteikti bija briesmīgi mirt, izšķīstot gabalos. Tas nebija glīti. Kapracim jāaizzīmogo zārka vāks, lai mirušo neviens neieraudzītu. Pēkšņi atcerējusies tēvu, viņa saviebās.

      – Hortenze, tev jākļūst citādai…

      Brīdi nogaidījis, viņš piemetināja:

      – Es sev pārmetu par to, ka ļāvu tev te apmesties…

      – Zinu, zinu… bet tāda nu es esmu. Es neprotu izlikties. – Vai tu nevarētu izturēties jaukāk? Kaut mazdrusciņ?

      Izdzirdējusi vārdu “jaukāk”, Hortenze riebumā saviebās. Arī šo vārdu viņa nevarēja ciest. Arī tas nelāgi oda. Viņa aši apdomājās, juzdama Pītera uzstājīgo un bargo skatienu.

      Ko vispār nozīmē būt jaukai? Nekad kaut ko tādu neesmu mēģinājusi. Tā būtu krāpšana, nostāšanās pretī savai būtībai, enerģijas un dzīvesprieka zaudēšana.

      Viņa pabeidza ēst biezpienu un šķiņķi, izdzēra kafiju. Pacēla galvu. Ar skatienu ieurbās Pīterā, kurš gaidīja atbildi, un ar nopūtu izmeta:

      – Es labprāt vēlētos būt jauka, taču nezinu, vai man tas izdosies…

      vai tā būs labi?

      Un tad pienāca Žozefīnes zinātniskā darba aizstāvēšanas diena. Diena, kurā pēc gadiem ilgām studijām, konferencēm, semināriem, garām bibliotēkā pavadītām stundām, tēžu, rakstu un grāmatu rediģēšanas viņai bija jāstājas komisijas priekšā un jāaizstāv savs darbs. Viņas pētījuma vadītājs bija nolēmis, ka viņa ir gatava. Bija noteikta diena. Tas bija septītais decembris. Bija paredzēts, ka septembrī katrs komisijas loceklis saņems pa Žozefīnes darba eksemplāram, un pēc tam katram tiks atvēlēts laiks to izlasīt, izpētīt, uzrakstīt anotāciju.

      Bija paredzēts, ka viņai tiks dotas trīsdesmit minūtes, lai prezentētu savu darbu, sīki izklāstītu tematu, aprakstītu pētījumus, katru posmu, katru izpētīto autora darbu, un vēl trīsdesmit minūtes, lai atbildētu uz visiem komisijas jautājumiem.

      Bija paredzēts, ka pārbaudījums ilgs četrpadsmit līdz astoņpadsmit stundas, un tam sekos lēmums un glāze vīna, ko kandidāts piedāvā sanākušajai sapulcei.

      Tāds bija protokols.

      Žozefīne bija gatavojusies gluži kā sportiskam pārbaudījumam. Viņa bija uzrakstījusi priekšvārdu trīssimt lappušu apjomā. Nosūtījusi katram komisijas dalībniekam pa sava darba eksemplāram. Un vienu nodevusi fakultātei glabāšanā.

      Aizstāvēšana noritēja publiski. Zālē bija jāatrodas klausītājiem. Lielai kolēģu grupai. Viņa nevienu nebija uzaicinājusi. Viņa vēlējās palikt viena. Viena pati stāties pretī komisijai.

      Visu nakti viņa bija vārtījusies pa gultu, nekādi nespēdama iemigt. Viņa bija trīs reizes piecēlusies, lai pārliecinātos, ka zinātniskais darbs ir nolikts viesistabā uz galda. Viņa bija pārbaudījusi, vai visas lapas atrodas savā vietā. Viņa bija saskaitījusi un pārskaitījusi visas daļas. Pārlasījusi tabulas. Pārlapojusi nodaļas.

      Visi pētījuma virzieni bija izstrādāti saskanīgi. “Pienācīgā apjomā un ar pienācīgu izjūtu,” bija ieteicis viņas zinātniskā darba vadītājs.

      Viņa bija uzlikusi plaukstas uz milzīgā saiņa. Septiņi tūkstoši lappušu. Septiņarpus kilogramu. “Sievietes statuss XII gadsimta Francijas pilsētās un laukos.” Piecpadsmit gadu ildzis darbs, pētījumi, publikācijas Francijā, Anglijā, Savienotajās Valstīs, Vācijā, Itālijā. Konferences, viņas publicētie raksti. Viņa uz labu laimi paņēma kādu no tiem un pārlapoja. “Sieviešu darbs austuvēs… Sievietes strādāja tikpat daudz, cik vīrieši… smalku paklāju darināšana…”, vai “ekonomikas pavērsiena punkts Francijā no 1070. līdz 1130. gadam…”, “pirmās pilsētu attīstības pazīmes… naudas ieviešana laukos… gadatirgu skaita pieaugums Eiropā… pirmās katedrāles…”, un pēdējais raksts, noslēgums, kurā viņa minēja paralēli starp divpadsmito un divdesmit pirmo gadsimtu… Nauda kļūst visvarena un aizstāj preču apmaiņu, soli pa solim mainās attiecības starp cilvēkiem un dzimumiem, ciemi kļūst tukši, pilsētas aug lielākas, Francijā nostiprinās ārvalstu ietekme, attīstās tirdzniecība, un sievietei tiek ierādīta viņas īstā vieta, sieviete iedvesmo trubadūrus, raksta mīlas romānus, kļūst par uzmanības centru vīrietim, kurš viņu izglīto, padara izsmalcinātāku… Ekonomikas ietekme uz sievietes statusu. Ekonomika noslīpē tikumus vai, gluži pretēji, padara cilvēkus daudz nežēlīgākus?

      Tā bija viņas rediģēta nodaļa no mazas, izdevniecībā Picard publicētas grāmatiņas, kurā bija apkopoti vairāku autoru darbi. Bija pārdoti divi tūkstoši šīs grāmatas eksemplāru. Universitātes izdevumam tas nozīmēja panākumus.

      Pārlūkojusi šo pieticīgo un ģeniālo grāmatu, viņa bija nomierinājusies un iemigusi, caur miega plīvuram vēl ieraudzīdama pulksteņa spīdīgo ciparnīcu. Tas rādīja astoņas minūtes pāri četriem.

      Viņa