Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

pavērsa pret māti maigu, samtainu vaigu un tūlīt pat sapurināja biezo, kastaņbrūno matu krēpes.

      – Kāda tveice! Kā tropos, būtu teicis tētis.

      – Mīļā, noskūpsti mani kā pieklājas, – Žozefīne lūdza, zaudējusi visu lepnumu.

      – Māt, tu taču zini, ka man nepatīk, ja tu man tā uzbāzies.

      Viņa ar lūpām viegli pieskārās mātes vaigam un nekavējoties painteresējās:

      – Kas šodien būs pusdienās?

      Viņa piegāja pie plīts un pacēla katla vāku, lai tajā ielūkotos. Četrpadsmit gadu vecumā viņai jau piemita sievietes izturēšanās un valdzinājums. Viņa ģērbās visai vienkārši, taču uzlocījusi blūzes piedurknes, aizpogājusi apkaklīti, piespraudusi brošu un savilkusi ap vidukli platu jostu, viņa pat skolas formā prata izskatīties kā no modes žurnāla. Matu vara krāsas atspīdums izcēla balto ādu, bet lielajās, zaļajās acīs vīdēja viegls uzjautrinājums un nicinājums, kas lika visiem ievērot zināmu distanci. Ja vajadzētu radīt kādu vārdu, kas būtu piemērots tieši Hortenzei, tad tas būtu “distance”. “No kurienes viņā tāda vienaldzība?” Žozefīne sev vaicāja, noraudzīdamās uz meitu. “Katrā ziņā ne no manis. Es līdzās savai meitai izskatos pēc īstas vientieses!”

      Šķiet, ka viņa ir norobežojusies aiz dzeloņstieples, viņa nodomāja, skūpstīdama meitu. Tad nekavējoties norāja sevi par šādu domu, noskūpstīja Hortenzi vēlreiz, liekot aizkaitinātajai pusaudzei izrauties.

      – Cepti kartupeļi ar olu…

      Hortenze saviebās.

      – Tas nu gan nav diētisks ēdiens, māt. Vai tad uz restēm ceptas gaļas mums nav?

      – Nē, es… Mīļā, es nebiju aizgājusi pēc…

      – Skaidrs. Mums nav naudas, bet gaļa ir dārga!

      – Saproti, man…

      Žozefīne nepaguva pabeigt teikumu, jo virtuvē iebrāzās otra meita un gandrīz nogāza viņu no kājām.

      – Mammīt! Mīļo mammīt! Es kāpnēs satiku Maksu Bartijē, un viņš mani uzaicināja pie sevis skatīties “Pīteru Penu”! Viņam ir DVD… To viņam uzdāvināja tēvs! Drīkst, es aiziešu, šovakar pēc skolas. Man uz rītdienu nekas nav uzdots. Tu man atļausi, mammīt, atļausi?

      Zoē raudzījās augšup uz viņu ar tādu paļāvību un mīlestību, ka Žozefīne nespēja noturēties, piespieda viņu sev klāt un atteica:

      – Protams, protams, mana mīļā, mana skaistulīte, mazulīte mana…

      – Makss Bartijē? – Hortenze iesvilpās. – Tu ļausi viņai iet pie Maksa? Viņš ir manā vecumā, bet mācās Zoē klasē! Viņš nemitīgi tiek atstāts uz otru gadu un beigās paliks par miesnieka vai santehniķa mācekli.

      – Strādāt par miesnieku vai santehniķi nav nekas apkaunojošs, – Žozefīne iebilda. – Varbūt viņam nepadodas mācības…

      – Es nevēlos, lai viņš mums uzmācas. Par to vēl kāds uzzinās skolā! Viņam ir slikta slava, jo viņš nēsā pārāk platas bikses un siksnas ar kniedēm, un viņam ir pārāk gari mati.

      – Ā, nobijies gan, nobijies! – Zoē sašuta. – Un vispār viņš uzaicināja mani, nevis tevi! Atļauj man iet, mammu, nu, atļauj! Man vienalga, ka viņš būs santehniķis! Toties Makss Bartijē ir tik skaists! Kas mums pusdienās? Es mirstu badā.

      – Cepti kartupeļi ar olu.

      – Mmm! Drīkst, es pārduršu dzeltenumus, mammīt? Drīkst, es tos saspaidīšu ar dakšiņu un pārliešu ar kečupu?

      Hortenze paraustīja plecus par tādu māsas aizrautību. Desmit gadu vecumā Zoē vēl līdzinājās bērnam: apaļi vaigi, tuklas rokas, vasarraibumains deguns, bedrītes vaigos. Viņa bija apaļa kā bumbiņa, ļoti labprāt visus aizrautīgi skūpstīja, metās samīļoties tik sparīgi kā regbija spēlētājs. Pēc tam viņa cieši jo cieši piespiedās, kaut ko klusi murrāja un tina ap pirkstu savu gaiši brūno matu cirtu.

      – Makss Bartijē uzaicināja tevi tāpēc, ka grib tikt klāt man, – Hortenze paziņoja un ar baltajiem zobiem iekoda kartupeļa šķēlītē.

      – Ak, tu mele! Tu vienmēr domā, ka zeme griežas tikai ap tevi. Viņš uzaicināja mani, mani un tikai mani! Saprati? Uz tevi viņš kāpnēs nemaz nepaskatījās! Nelikās ne zinis.

      – No naivuma līdz plānprātībai ir tikai viens solis, – Hortenze nicīgi paskatījās uz māsu.

      – Ko tas nozīmē, mammīt, pasaki!

      – Tas nozīmē, ka jums jābeidz runāt un mierīgi jāpaēd!

      – Vai tad tu pati neēdīsi? – Hortenze vaicāja.

      – Neesmu izsalkusi, – Žozefīne atteica un apsēdās pie galda kopā ar meitām.

      – Makss Bartijē var pat nesapņot, – Hortenze turpināja. – Viņam nav nekādu cerību. Man vajag tādu skaistu, spēcīgu, arī seksuālu vīrieti kā Marlons Brando.

      – Kas ir Marions Brando, mammīt?

      – Ļoti slavens amerikāņu aktieris, mīļā…

      – Marlons Brando! Viņš ir tik skaists, ak, cik viņš ir skaists! Viņš tēloja filmā “Ilgu tramvajs”, tētis mani aizveda to noskatīties… Tētis teica, ka tas esot kino šedevrs!

      – Hmm! Tev nu gan sanākuši garšīgi kartupeļi, mammīt.

      – Nudien, bet kur tad tētis? Vai viņš ir aizgājis uz kādu tikšanos? – Hortenze pavaicāja, noslaucījusi lūpas.

      Brīdis, no kura Žozefīne baidījās, nu bija klāt. Viņa uztvēra vecākās meitas jautājošo skatienu, palūkojās uz Zoē, kura, noliekusies pār šķīvi, aizrautīgi mērcēja kartupeli ar kečupu sajauktajā olas dzeltenumā. Nāksies visu paskaidrot. Atlikt vai melot nebija nekādas jēgas. Galu galā viņas tik un tā uzzinās patiesību. Varbūt parunāt ar katru meitu atsevišķi? Hortenze ir tik ļoti pieķērusies tēvam, viņa to uzskata par tik “šiku”, tik “izsmalcinātu”, bet viņš meitas dēļ ir gatavs vai no ādas izlīst. Viņš bija aizliedzis bērnu klātbūtnē pieminēt naudas trūkumu vai bažas par rītdienu. Un pirmkārt raizējās nevis par Zoē, bet gan par savu vecāko meitu. Šī beznosacījumu mīlestība bija viss, kas viņam palicis no agrākās greznības. Hortenze palīdzēja tēvam izkravāt koferus, kad viņš atgriezās no ceļojumiem, maigi glāstīja uzvalku dārgo audumu, jūsmoja par kreklu kvalitāti, izgludināja kaklasaites un rūpīgi iekarināja tās skapī. Tu esi tik skaists, tētiņ! Tu esi tik skaists! Viņš izbaudīja meitas pielūgsmi un komplimentus, laimīgi apskāva viņu un slepus pasniedza mazas dāvaniņas. Bieži vien viņi sazvērnieciski sačukstējās, un Žozefīne viņu klātbūtnē jutās lieka. Viņu ģimene bija sadalīta divās kastās: senjori – Antuāns un Hortenze, un vasaļi – Zoē un viņa.

      Atpakaļceļa vairs nebija. Hortenzes skatiens kļuva salts un smags. Viņa gaidīja atbildi uz savu jautājumu.

      – Viņš ir aizgājis…

      – Un cikos viņš atgriezīsies?

      – Viņš neatgriezīsies… Vismaz ne šeit.

      Zoē pacēla galvu, un viņas skatiens liecināja, ka viņa veltīgi pūlas aptvert dzirdēto.

      – Viņš ir aizgājis… pavisam? – Zoē noprasīja, pārsteigumā iepletusi muti.

      – Baidos, ka jā.

      – Un viņš vairs nebūs mans tētis?

      – Protams,