Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

un par to izpelnījās neizpratni un skepsi. “Ekonomikas progress un sabiedrības attīstība Francijā 11. un 12. gadsimtā – manu nabaga bērniņ, vai tad tas kādu interesē? Labāk uzraksti aizraujošu Ričarda Lauvassirds vai Filipa Augusta biogrāfiju, lūk, kas cilvēkiem šķiet interesants! Par to varētu uzņemt kādu filmu, varbūt pat seriālu! Tad vismaz būtu kāds labums no tavas ilgās mācīšanās, ko es esmu apmaksājusi vaiga sviedros!” Pēc tam viņa nošņācās kā sagurusi čūska par savas atvases gauso uztveri, paraustīja plecus un nopūtās: “Kā gan man vispār varēja piedzimt tāda meita?” Mātes kundze šo jautājumu sev uzdeva jau kopš brīža, kad Žozefīne spēra savu pirmo soli. Viņas vīrs Lisjēns Plisonjē parasti atbildēja: “Stārķis nebūs meklējis īstajos kāpostos.” Redzēdams, ka viņa iejaukšanās nevienam nesagādā prieku, beigu beigās viņš vienkārši apklusa. Uz visiem laikiem. 13. jūlija vakarā viņš tvēra ar roku pie krūtīm, paguva izteikt: “Vēl par agru spridzināt petardes,” un izdzisa. Žozefīnei tolaik bija divpadsmit, bet Irisai – četrpadsmit gadi. Bēres bija lieliskas, Mātes kundze – majestātiska. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam: uz zārka liels baltu ziedu pušķis, Mocarta bēru maršs, katram ģimenes loceklim iepriekš uzrakstītas runas. Anriete Plisonjē izvēlējās tieši tādu pašu melnu plīvuru kā Džekijai Kenedijai un lika meitenēm noskūpstīt zārku, pirms tas tiks guldīts zemē.

      Arī pati Žozefīne nekādi nespēja saprast, kā deviņus mēnešus varējusi pavadīt šīs sievietes klēpī, kura sevi sauca par viņas māti.

      Todien, kad Žozefīne tika pieņemta darbā Zinātnisko pētījumu centrā – no simt divdesmit trim kandidātiem izraudzīti tikai trīs! – viņa steidzās zvanīt mātei un Irisai, lai to pavēstītu, taču bija spiesta vairākas reizes to skaļi atkārtot, jo ne viena, ne otra nesaprata, par ko tā būtu jājūsmo. Zinātnisko pētījumu centrs? Kādi vēji tad viņu turp aizpūtuši?

      Nācās samierināties, ka Žozefīne viņas neinteresē. Lai gan līdz šim viņa par to vēl bija šaubījusies, tad todien viss kļuva pilnīgi skaidrs. Tikai ziņa par viņas laulību ar Antuānu māti un māsu aizkustināja. Pēc apprecēšanās Žozefīne beidzot bija kļuvusi saprotamāka. Viņa vairs nebija maza, neveikla gudriniece, bet gan parasta sieviete, gluži kā citas, kura spēja iemīlēties, apaugļoties un savīt ligzdu.

      Ļoti drīz Mātes kundze un Irisa atkal jutās vīlušās: Antuāns izrādījās nekam nederīgs. Pārāk taisns matu celiņš – nekāda šarma, pārāk īsas zeķes – nekāda stila, pārāk maza alga, turklāt vēl apšaubāms darbs – viņš tirgo medību bises, kāds kauns! – turklāt… turklāt sievas ģimene viņam likās tik nomācoša, ka Antuāns viņu klātbūtnē sāka pamatīgi svīst. Pie tam tik stipri, ka zem padusēm nevis parādījās tumši plankumi, bet viss krekls samirka tā, ka to varēja bezmaz izgriezt. Pārāk uzkrītošs trūkums, kas visiem lika justies ļoti neveikli. Tas ar viņu notika vienīgi sievas ģimenes klātbūtnē. Strādājot Gunman and Co, viņš nekad nesvīda. Nekad. “Tas tāpēc, ka tu gluži vienkārši esi pieradis uzturēties svaigā gaisā,” mēģināja paskaidrot Žozefīne, sniegdama viņam tīru kreklu, ko ņēma līdzi uz katru ģimenes tikšanos. “Tu nemūžam nevarētu strādāt birojā!”

      Piepeši Žozefīnei kļuva ļoti žēl Antuāna, un viņa, aizmirsusi, ka bija grasījusies turēt mēli aiz zobiem, nolēma visu izstāstīt Irisai.

      – Es viņu izsviedu ārā! Ak, Irisa, kas tagad notiks?

      – Tu izdzini Antuānu? Nopietni?

      – Es vairs nespēju izturēt. Viņš ir jauks, viņam klājās grūti, tā ir tiesa, bet… Es nevarēju noskatīties, kā viņš caurām dienām neko nedara. Iespējams, ka man pietrūka drosmes…

      – Vai tiešām tikai tāpēc? Vai arī tu no manis kaut ko slēp…

      Irisa sāka runāt klusāk. Viņas balsī ieskanējās līdzcietība, kā jau parasti brīžos, kad viņa gribēja izdibināt kādu māsas noslēpumu. Nespēdama noslēpt pat vissīkākās domas, Žozefīne vienmēr visu izstāstīja. Vēl ļaunāk: viņa pati atklāja māsai savus noslēpumus. Viņa domāja, ka tādējādi piesaistīs māsas uzmanību un izpelnīsies viņas mīlestību.

      – Tu pat nevari iedomāties, ko nozīmē dzīvot ar vīru, kuram nav darba… Es raujos kā zirgs un vēl par to jūtos vainīga. Paklusām strādāju virtuvē brīžos, kad nav jāmizo kartupeļi vai jāberž katli.

      Žozefīne paskatījās uz virtuves galdu un nodomāja, ka to vajadzētu nokopt, jo drīz no skolas pusdienās pārnāks meitenes. Viņa jau sen bija izrēķinājusi, ka maltītes mājās izmaksā lētāk nekā skolas ēdnīcā.

      – Man likās, ka tu pa šo gadu jau esi pieradusi.

      – Tu gan esi nejauka!

      – Piedod, mīļā. Tomēr tu pareizi darīji. Tu viņu nemitīgi aizstāvēji… Labi, bet ko tad tu tagad iesāksi?

      – Nav ne jausmas. Protams, turpināšu strādāt, taču vajadzēs meklēt vēl kādu darbu… Franču valodas, gramatikas, ortogrāfijas privātstundas, nu, nezinu…

      – Kaut ko tādu atrast nebūs grūti, mūsdienās ir tik daudz sliņķu! Piemēram, kaut vai tavs radinieks… Aleksandrs diktātā dabūja nulli. Nulli! Tu nevari iedomāties, kāda viņa tēvam bija seja… Man likās, ka viņš no dusmām pārsprāgs!

      Žozefīne nespēja apvaldīt smaidu. Izcilais Filips Dipēns, slaista tēvs!

      – Viņa skolotāja par katru kļūdu samazina atzīmi par trim punktiem!

      Aleksandrs bija Filipa un Irisas Dipēnu vienīgais dēls. Desmit gadus vecs, gluži kā Zoē. Abi mūždien slēpās pagaldē un ilgi par kaut ko sprieda vai, atstājuši pieaugušos savā ziņā, nopietni un cītīgi cēla milzīgas būves no klucīšiem. Viņi sazinājās ar pašu izdomātu samirkšķināšanos un slepenām zīmēm, īstā valodā, kas ļoti kaitināja Irisu, kura pareģoja, ka dēlam tiks bojāta tīklene, bet lielās dusmās pat piedraudēja, ka viņš vispār pārvērtīsies par kretīnu. “Tavas meitas dēļ mans dēls beigās kļūs par idiotu un dabūs nervu tiku!” viņa pareģoja un nosodoši rādīja uz Zoē ar pirkstu.

      – Vai meitenes jau zina?

      – Pagaidām ne…

      – Ā… un kā tu viņām to paziņosi?

      Žozefīne klusēja, ar nagu pakasīja plastikāta galda malu, savēla no netīrumiem mazu, melnu lodīti un ar knipi aizsita to kaut kur virtuvē.

      Irisa nerimās. Viņa atkal mainīja toni. Nu viņas balss skanēja maigi, tā ieskāva Žozefīni, mierināja un atslābināja, un viņai atkal uznāca raudiens.

      – Es esmu kopā ar tevi, mana mīļā, tu taču zini, ka es vienmēr būšu tev līdzās un nekad tevi nepametīšu. Es mīlu tevi kā pati sevi, un tas nebūt nav maz!

      Žozefīne apspieda smieklus. Irisa nu gan prata smīdināt! Kad viņa vēl nebija precējusies, abas bieži vien mēdza kārtīgi izsmieties. Taču tad Irisa pārvērtās par dāmu, apzinīgu un ļoti aizņemtu dāmu. Kā viņi ar Filipu vispār dzīvo? Viņi ne reizi nebija pārsteigti nepiespiesti uzvedamies, pārmijam maigus skatienus vai skūpstāmies. It kā vienmēr atrastos uz skatuves.

      Šajā mirklī pie durvīm kāds piezvanīja, un Žozefīne pārtrauca sarunu.

      – Droši vien meitenes ir klāt… Paliec sveika, un es tevi lūdzu: rītvakar nevienam ne vārda. Negribu, lai visi par mani vien runātu!

      – Sapratu, līdz rītam. Un neaizmirsti: Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku!

      Žozefīne nolika klausuli, noslaucīja rokas, atraisīja priekšautu, izvilka no matiem zīmuli, mazliet tos uzbužināja un steidzās atvērt durvis. Hortenze pirmā iebrāzās