Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

atceroties kādu citu nesenu apskāvienu… tad viņš apskāva meitas vēl ciešāk, un šīs atmiņas pagaisa. Viņš nolika somas un pilnīgi nodevās varoņa lomai. Viņš stāstīja par izdomātām medībām un vajāšanu, par ievainotu lauvu, ko bija nobeidzis ar dunci, par antilopi, ko noķēris ar laso, par krokodilu, kurš kādam uzbrucis. Viņas skatījās, iepletušas mutes. Tikai Hortenze nepacietīgi prašņāja: “Bet mana dāvana, tētiņ? Kur mana dāvana?”

      Kādu dienu uzņēmumu Gunman and Co nopirka citi, un viņš tika atlaists no darba. No nākamās dienas. “Tā jau tie amerikāņi dara,” viņš skaidroja Žozefīnei. “Vēl pirmdien tu esi komercdirektors kabinetā ar trim logiem, bet jau otrdien stājies bezdarbniekos!” Viņam tika izmaksāts liels atlaišanas pabalsts, un viņš vēl kādu laiku varēja atļauties maksāt par dzīvokļa īri, bērnu mācībām, valodu papildstundām, automašīnas uzturēšanu, slēpošanas atvaļinājumu kalnos. Viņš visu uztvēra filozofiski. Viņš nebija pirmais, ar kuru kaut kas tāds atgadās, tam nav nekādas nozīmes, ātri vien atradīsies cits darbs. Pat nebija svarīgi, kāds, galvenais, ka darbs… Un, lūk, viņa bijušie kolēģi cits pēc cita piekāpās, samierinājās ar mazāku algu, mazāk atbildīgu amatu, darbu ārzemēs, bet viņš vēl aizvien pētīja darba sludinājumus.

      Nu visi viņa iekrājumi bija izbeigušies un optimisms pamazām zuda. Visgrūtāk bija naktīs. Viņš modās trijos naktī, klusi piecēlās, viesistabā ielēja sev viskiju un ieslēdza televizoru. Ar glāzi rokā gulēja uz dīvāna un spaidīja tālvadības pults pogas. Līdz šim viņš sevi bija uzskatījis par ļoti stipru, ļoti gudru, ārkārtīgi tālredzīgu. Redzot kolēģu kļūdas, viņš nebilda ne vārda un pie sevis domāja: “Nu, ar mani jau nu gan kas tāds nevarētu notikt! To nu es zinu!” Izdzirdējis runas par īpašnieku maiņu un iespējamo darbinieku atlaišanu, viņš sev iegalvoja, ka desmit gadi darba Gunman and Co ir nopietns laiks, viņu taču neviens nevar tā vienkārši izmest ārā!

      Viņu atlaida vienu no pirmajiem.

      Vēl vairāk, pašu pirmo. Viņš dusmās iegrūda dūri bikšu kabatā, un odere notirkšķēdama saplīsa ar tādu skaņu, ka viņam pat zobi iesmeldzās. Viņš saviebās, nogrozīja galvu, jau grasījās doties uz virtuvi pie sievas, lai liktu viņai salāpīt plīsumu, taču tad atcerējās, ka jāiet prom. Arī koferis vēl nebija sakravāts. Viņš izgrieza kabatas uz āru; izrādījās, ka saplīsušas bija abas.

      Viņš atkrita gultā un ar skatienu ieurbās kurpju purngalos.

      Darba meklējumi viņu nomāca. Uzlīmējot marku uz aploksnes, viņš kļuva par vienu no daudziem. Viņš par to domāja arī Milēnas apskāvienos. Viņš tai stāstīja, ka drīz kļūs pats sev par saimnieku. “Ar tādu pieredzi kā man,” viņš skaidroja, “ar tādu pieredzi kā man…” Viņš pazina vai visu pasauli, prata angļu un spāņu valodu, pārzināja grāmatvedību, nebaidījās ne no tveices, ne no sala, ne no putekļiem un vēja, ne no moskītiem un čūskām. Viņa klausījās. Viņa ticēja. Vecāki viņai bija atstājuši šādus tādus ietaupījumus. Viņš nespēja izšķirties. Viņš saviem piedzīvojumiem gribēja sameklēt kādu uzticamāku partneri.

      Abi iepazinās, kad viņš Hortenzes divpadsmitajā dzimšanas dienā aizveda meitu uz frizētavu. Milēnu pārsteidza mazās meitenes pašapziņa, un viņa tai piedāvāja manikīru. Hortenze pastiepa viņai rokas tā, it kā izrādītu lielu žēlastību. “Jūsu meita ir īsta karaliskā augstība,” viņa paziņoja, kad Antuāns ieradās pēc meitas. Pēc tam, ikreiz, kad Milēnai atlika brīvs brīdis, viņa spodrināja bērna nagus, un Hortenze devās prom, iepletusi pirkstus un apbrīnodama savus spīdīgos nadziņus.

      Viņam bija labi ar Milēnu. Maza auguma gaišmate, dzīvespriecīga, mīksta un kārdinoša. Kautrīga un bikla, gatava izpatikt, un tas vairoja viņa pašpārliecību.

      Viņš ņēma no pakaramajiem uzvalkus, visus lieliski pašūtus no ļoti laba auduma. Jā, agrāk viņam netrūka naudas, lielas naudas. Un viņam ļoti patika to tērēt.

      – Un būs atkal, – viņš skaļi nodomāja. – Tev ir tikai četrdesmit gadi, tās vēl nav beigas! Tev viss vēl ir priekšā!

      Koferis ātri piepildījās. Viņš izlikās, ka meklē aproču pogas, un sacēla nelielu troksni, cerēdams, ka Žozefīne izdzirdēs, atskries un sāks lūgties, lai viņš paliek.

      Beidzot viņš izgāja priekšnamā un apstājās pie virtuves durvīm. Pakavējās, joprojām cerēdams, ka sieva paspers soli viņam pretī, piedāvās salīgt mieru… Redzēdams, ka viņa vēl aizvien ir uzgriezusi muguru, viņš paziņoja:

      – Nu labi… es iešu!

      – Lieliski. Atslēgas vari atstāt sev. Tu noteikti esi kaut ko aizmirsis un vēl atgriezīsies. Brīdini mani, lai tobrīd varu kaut kur aiziet. Tā būs labāk.

      – Tev taisnība, es tās paņemšu… Ko tu teiksi meitenēm?

      – Nezinu. Es par to vēl neesmu domājusi.

      – Es gribētu būt līdzās, kad jūs par to runāsiet…

      Viņa aizgrieza krānu, atbalstījās pret izlietni un, vēl aizvien stāvēdama ar muguru pret viņu, paziņoja:

      – Ja neiebilsti, es pateikšu taisnību. Man negribas viņām melot… Jau tāpat ir pietiekami smagi.

      – Un ko tad tu viņām teiksi? – viņš skumji vaicāja.

      – Taisnību: tētis ir palicis bez darba, tētis nejūtas labi, tētim vajag atvilkt elpu, un tāpēc tētis ir aizgājis…

      – Atvilkt elpu? – viņš jau mierīgāk pārvaicāja.

      – Nu re! Tieši tā mēs arī pateiksim. Atvilkt elpu.

      – Atvilkt elpu, ļoti labi. Tas neizklausās pārāk galīgi. Norunāts.

      Viņš pieļāva kļūdu, atkal atbalstīdamies pret durvīm, jo viņu ar jaunu spēku pārņēma smeldze, pienagloja pie grīdas, laupīja visus spēkus.

      – Ej prom, Antuān. Mums vairs nav par ko runāt… Lūdzu, ej!

      Sieva pagriezās un ar skatienu norādīja kaut kur uz grīdas. Viņš paraudzījās turp un ieraudzīja koferi ar skritulīšiem, ko bija nolicis sev pie kājām. Viņš par to bija pavisam aizmirsis. Tātad viss notiek pa īstam; viņam jāiet prom!

      – Nu ko… Uz redzēšanos… Ja tu gribēsi mani redzēt…

      – Tu man piezvanīsi… vai arī es atstāšu ziņu Milēnas salonā. Viņa jau noteikti zinās, kur tevi atrast?

      – Un augus vajag divreiz nedēļā laistīt un mēslot vienu…

      – Augus? Lai tie nokalst! Tā tikai man vēl trūka.

      – Žozefīne, es tevi lūdzu! Es nespēju noskatīties uz tevi tādā stāvoklī… Ja gribi, es palikšu…

      Viņas skatiens bija iznīcinošs. Viņš paraustīja plecus, paņēma koferi un devās uz durvīm.

      Un tad viņa ļāva vaļu asarām. Ieķērusies izlietnes malā, viņa raudāja un raudāja. Viņa trīcēja elsās. Vispirms viņa raudāja par tukšumu, ko viņas dzīvē atstās šis cilvēks, ar kuru viņa bija nodzīvojusi sešpadsmit gadus, viņas pirmais vīrietis, viņas divu bērnu tēvs. Pēc tam viņa raudāja bēdās par mazajām meitiņām. Viņas vairs nekad nevarēs justies droši un būt pārliecinātas, ka tētis un mamma par viņām gādās. Pēc tam viņa raudāja par to, ka ar visu vajadzēs tikt galā vienai. Antuāns noņēmās ar rēķiniem, Antuāns iesniedza nodokļu deklarāciju, Antuāns maksāja kredītu par dzīvokli, Antuāns izvēlējās automašīnu, Antuāns tīrīja aizsprostojušos tualeti. Viņa visā bija paļāvusies uz vīru. Viņa pati nodarbojās tikai ar mājsaimniecību un meiteņu izglītību.

      Telefona zvans