Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

ar kaut ko tādu varēja nodarboties tikai zilzeķe. Tas 12. gadsimts nemaz nav seksīgs, viņš sacīja un ieknieba sievai sēžamvietā. “Tieši šajā laikmetā Francijā notika izšķirošs pavērsiens, kas veda pretī mūsdienīgumam, tirdzniecībai, naudai, pilsētu neatkarībai un…”

      Viņš apklusināja sievu ar skūpstu.

      Toties tagad šis 12. gadsimts viņiem sagādāja iztiku. Viņš ieklepojās, lai sieva pagrieztos. Viņa vēl nebija paguvusi sasukāties, mati bija sasprausti mezglā ar zīmuli.

      – Iziešu apmest kādu līkumu… – Uz pusdienām būsi atpakaļ?

      – Nezinu… Katram gadījumam negaidi mani.

      – Tad tā arī saki, ka vairs neatgriezīsies!

      Viņam nepatika ķildas. Vajadzēja aiziet uzreiz, uzsaukt “es eju, paliec sveika!”, un, hop, viņš jau būtu uz kāpnēm, un, hop, aizrijies ar saviem jautājumiem, un, hop, atliek tikai atgriežoties izdomāt kādas blēņas. Jo atgriezās viņš vienmēr.

      – Vai tu jau izskatīji sludinājumus?

      – Jā… šodien nekā interesanta.

      – Vīrietim, kurš grib strādāt, darbs vienmēr atradīsies!

      Man nevajag kuru katru darbu, viņš pie sevis nodomāja, taču skaļi neko neteica, jo labi zināja, kas sekos. Vajadzēja iet prom, taču viņš stāvēja, it kā būtu pienaglots pie stenderes.

      – Es zinu, ko tu man teiksi, Žozefīne, es to visu jau esmu dzirdējis.

      – Tu zini, bet neko nedari lietas labā. Tu taču vari strādāt jebkur, lai mums nevajadzētu ēst sausu maizi…

      Viņš būtu varējis pabeigt šo teikumu viņas vietā, jo visu jau zināja no galvas: “baseina apsargs, tenisa kluba dārznieks, naktssargs, benzīntanka apkalpotājs…”, taču vārdi par sausu maizi viņam lika attapties. Sarunā par darba meklēšanu tie izklausījās smieklīgi.

      – Un tu vēl smaidi! – Sieva ieurbās viņā ar skatienu. – Es ar savām runām par naudu tev liekos tik prasta! Kungs grib uzreiz dabūt kaudzi zelta, kungs nevēlas sevi apgrūtināt, kungs vēlas būt cienīts un godājams! Bet šobrīd kungam padomā ir tikai viens: atkal iet pie savas manikīres!

      – Par ko tu runā, Žozefīne?

      – Tu ļoti labi zini, par KO es runāju!

      Nu jau sieva bija pilnīgi pagriezusies pret viņu, izslējusies, viņas plaukstas locītava bija aptīta ar trauku dvieli. Tas bija izaicinājums.

      – Ja tas ir mājiens par Milēnu…

      – Jā, tas ir mājiens par Milēnu… Tu vēl nezini, vai viņa pusdienlaikā būs brīva? Tāpēc tu man neko negribi atbildēt?

      – Žo, rimsties… Tas slikti beigsies!

      Taču bija jau par vēlu. Nu sieva domāja tikai par Milēnu un viņu. Kurš gan bija palaidis muti? Kāds kaimiņš vai kaimiņiene? Šajā mājā viņiem nebija daudz paziņu, bet, tiklīdz vajadzēja patenkot, visi uzreiz kļuva par labiem draugiem. Droši vien kāds redzējis viņu ieejam Milēnas mājā, kas atradās divus kvartālus tālāk.

      – Jūs pusdienosiet pie viņas… Viņa droši vien tev būs pagatavojusi sāļo pīrāgu ar zaļajiem salātiem, vieglu maltīti, jo viņai pēc tam jāiet atpakaļ uz darbu…

      Vārdu “viņai” Žozefīne uzsvērti izgrūda caur sakostiem zobiem. – Bet pēc tam jūs noliksieties mazliet atpūsties, viņa aizvilks aizkarus, izģērbsies, nometīs drēbes uz grīdas un ielēks pie tevis gultā zem balta mežģīņu baldahīna…

      Viņš apstulbis klausījās. Virs Milēnas gultas patiešām atradās balts mežģīņu baldahīns. No kurienes viņa to uzzinājusi?

      – Vai tu esi pie viņas bijusi?

      Viņa nikni iesmējās un ar brīvo roku ciešāk savilka trauku dvieli. – Ā, tātad man taisnība. Balts baldahīns taču piestāv visam. Tas ir skaists un praktisks.

      – Žo, izbeidz!

      – Ko tad?

      – Izbeidz izdomāt to, kā nav.

      – Tātad viņai nav balta mežģīņu baldahīna?

      – Tev vajadzētu rakstīt romānus: tev ir tik laba fantāzija…

      – Apzvēri man, ka viņai nav balta mežģīņu baldahīna.

      Piepeši viņš sadusmojās. Tas nebija izturams. Viņš vairs nespēja paciest šo skolas direktores toni, mūžīgos pārmetumus, nebeidzamās pamācības, kā un ko darīt; viņu kaitināja sievas uzkumpusī mugura, viņas apģērbi, kam nebija ne formas, ne krāsas, nekoptā, sarkanā seja un mīkstie, smalkie, kastaņbrūnie mati. Viss viņā šķita izmocīts un nožēlojams.

      – Es labāk došos prom, kamēr šis strīds vēl nav aizgājis par tālu!

      – Tātad atkal skriesi pie viņas, ja? Tev nepietiek drosmes pat atzīties, kur nu vēl atrast sev darbu, slaists tāds!

      Tas jau bija par daudz. Dusmas iespīlēja pieri un sāka pulsēt deniņos. Viņš izspļāva vārdus, ko vairs nevarēja paņemt atpakaļ:

      – Nu labi, jā! Es ar viņu satiekos katru dienu pusvienos. Viņa uzsilda man picu, un mēs to apēdam viņas gultā zem balta mežģīņu baldahīna! Pēc tam mēs nopurinām drupačas, es attaisu viņas krūšturi, kas arī ir no baltām mežģīnēm, un skūpstu visur, visur! Nu, vai esi apmierināta? Tu pati mani tiktāl novedi, es tevi jau brīdināju!

      – Tu pats mani tiktāl novedi! Lasies pie viņas un vari vairs neatgriezties. Savāc savas mantiņas un pazūdi! Tad nu gan liels zaudējums!

      Viņš atrāvās no durvju stenderes, apgriezās uz papēžiem un kā mēnessērdzīgs aizvilkās uz guļamistabu. Izvilka zem gultas pabāzto koferi, uzlika uz gultas pārsega un sāka kravāt mantas. Iztukšoja trīs skapja nodalījumus ar krekliem, trīs atvilktnes ar sporta krekliem, zeķēm un apakšveļu, likdams visu lielā, sarkanā koferī ar skritulīšiem. Tas bija viņa agrākā spožuma simbols, piemiņa par darbu amerikāņu uzņēmumā Gunman & Co, kas ražoja medību bises. Desmit gadus no vietas viņš bija nostrādājis Eiropas nodaļas komercdirektora amatā un braucis līdzi bagātiem klientiem, kuri varēja atļauties medīt Āfrikā, Āzijā, Amerikā, mežā, savannā vai pampās. Tur par viņu bija izveidojies brīnišķīgs iespaids kā par balto cilvēku, kurš vienmēr ir iededzis, vienmēr enerģisks, gatavs iedzert kopā ar saviem klientiem, pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Viņam patika dēvēt sevi par Tonio. Tonio Kortess. Tas izklausījās daudz vīrišķīgāk, daudz atbildīgāk nekā Antuāns. Viņam nekad nebija paticis savs vārds, kas šķita pārāk maigs un sievišķīgs. Bet viņam taču vajadzēja atstāt iespaidu uz šiem rūpniekiem, politiķiem, dīkdienīgajiem miljardieriem, visādiem dēliņiem… Viņš ar tiem saskandināja, izlikdamies par smaidīgu vientiesi, klausījās viņu stāstos, vērīgi uzklausīja problēmas, izteica savas domas, mierināja, vēroja vīriešu un sieviešu flirtu un pārāk agri nobriedušu bērnu asos skatienus. Viņš priecājās, ka apgrozās šajās aprindās, lai gan pie tām nepieder. “Ak! Ne jau naudā ir laime!” viņš bieži atkārtoja.

      Viņam bija izcila alga, gada beigās prēmija trīs mēnešalgu apmērā, laba apdrošināšana un tik daudz brīvu dienu, ka sanāca bezmaz vai divi atvaļinājumi. Viņš laimīgs atgriezās Kurbevuā, savā mājā, kas astoņdesmitajos gados bija uzcelta tādiem pašiem jauniem darbiniekiem kā viņš pats, kuri vēl nebija nopelnījuši tik daudz, lai varētu atļauties dzīvot Parīzē, un pagaidām vēl no otra Sēnas krasta noskatījās uz skaistajiem, vakaros izgaismotajiem galvaspilsētas kvartāliem. Uz šo neona kūku, kas izsmejoši spīdēja tālumā. Laiks pret namu izrādījās nežēlīgs, fasādi aptraipīja ar sīku rūsas