Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

virtuvei. Tā bija kārtīga un tīra kā laboratorija. Vajadzētu aiziet uz tirgu, nopirkt ķiploku un sīpolu virtenes, zaļos un sarkanos piparus, jaunos kartupeļus, grozus, no koka darinātus virtuves piederumus, lina dvieļus, salvetes, fotorāmīšus un kalendārus, lai noklātu savas dzīves sienas. Saruna ar Šērliju bija viņu nomierinājusi. Viņai radās vēlēšanās visur sakarināt lampiņu virtenes. Šērlija bija kas vairāk par labāko draudzeni. Viņai Žozefīne varēja izstāstīt visu, nebaidoties, ka viņas vārdiem varētu būt sekas vai tie varētu tikt izmantoti pret viņu pašu.

      – Atgriezies ātrāk, – Žozefīne nočukstēja, nolikusi klausuli. – Man tevis pietrūkst.

      Nākamajā rītā Žozefīne devās uz sava rajona policijas komisariātu. Pēc ilgas sēdēšanas gaitenī, kas oda pēc tīrīšanas līdzekļa ar ceriņu aromātu, viņa tika ievesta šaurā kabinetā bez logiem, ko apgaismoja iedzeltena griestu lampa, kas padarīja telpu līdzīgu akvārijam. Par uzbrukumu viņa pastāstīja kādai policijas virsniecei. Tā bija jauna sieviete ar brūniem zirgastē saņemtiem matiem, mīkstām lūpām un ērgļa degunu. Viņai bija gaiši zila blūze ar garām piedurknēm, tumši zila jaka un kreisās auss ļipiņā mazs zelta riņķītis. Uz galda bija nolikta plāksnīte ar viņas uzvārdu: Goluāza. Viņa lika Žo nosaukt savu vārdu, uzvārdu, adresi, iemeslu, kura dēļ viņa bija ieradusies policijā. Klausoties viņas platajā sejā nepakustējās ne muskulītis. Viņa izteica izbrīnu, ka Žozefīne tik ilgi nogaidījusi, lai ziņotu par uzbrukumu. Izskatījās, ka viņai tas šķiet aizdomīgi. Viņa piedāvāja Žozefīnei vērsties pie ārsta. Žozefīne atteicās. Policiste pieprasīja aprakstīt attiecīgo personu, lai varētu atzīmēt visas detaļas, kas palīdzētu izmeklēšanā. Žozefīne pieminēja gludās, tīrās zoles, runāšanu caur degunu un to, ka uzbrucējs neoda pēc sviedriem. Policijas virsniece savilka uzaci, pārsteigta par šādām detaļām, taču turpināja pierakstīt liecību. Viņa lūdza precizēt, vai vīrietis bija vēlējies Žozefīni aplaupīt vai izvarot. Viņa runāja mehāniski, bez jebkādām emocijām, un izklāstīja vienīgi faktus.

      Žozefīnei gribējās raudāt.

      Kurā brīdī šajā pasaulē varmācība bija kļuvusi par tik parastu lietu, ka neviens vairs nevēlējās atraut skatienu no tastatūras, lai izteiktu līdzjūtību? Viņa sev noprasīja, iznākusi ielas trokšņos un dienas gaismā.

      Palikusi nekustīgi stāvam, Žozefīne noraudzījās uz automašīnām, kuras veidoja garu, nepacietīgu rindu. Ielu bija aizšķērsojusi kravas automašīna. Šoferis nesteidzīgi izcēla kartona kastes, nesa tās šurpu turpu, nemaz nesteidzās, apmierināti noskatījās uz aizsprostoto ielu. Kāda sieviete ar koši sarkani nokrāsotām lūpām pabāza galvu pa savas automašīnas logu un pārskaitusies uzkliedza:

      – Nejēdzība! Nolādēts! Cik ilgi vēl! – Izspļāvusi cigareti, viņa ar abām plaukstām nospieda skaņas signālu.

      Žozefīne skumji pasmaidīja un devās prom, aizspiedusi ausis, lai nedzirdētu protestu saucienu koncertu.

      Hortenze pārkāpa pāri apģērbu kaudzei, kas bija samesta uz dzīvojamās istabas grīdas dzīvoklī, kurā viņa bija apmetusies kopā ar savu dzīvokļa biedreni, mazasinīgu, bālu francūzieti, kura apdzēsa cigaretes, kur pagadās, un bez jebkādas nožēlas izmētāja tās visās malās. Džinsi, stringi, zeķbikses, krekliņš, džemperis, jaka – viņa bija izģērbusies tepat uz vietas un visu nometusi.

      Viņu sauca Agate, viņa mācījās vienā skolā ar Hortenzi, taču negrasījās ne strādāt, ne kārtot dzīvokli. Viņa pamodās līdz ar pulksteņa zvanu, bet palika gultā un gāja tikai uz nākamo lekciju. Trauku skapja saturs bija sakrauts izlietnē virtuves stūrī, netīrā veļa vairākas dienas mētājās nomesta pie dīvāna, televizors pastāvīgi bija ieslēgts, un tukšo pudeļu līķi klāja zemo stikla galdiņu starp sagraizītiem žurnāliem, sakaltušām picu garozām un veciem, sabrūnējušiem izsmēķiem, kas gāzās ārā no pelnu traukiem.

      – Agate! – Hortenze iekliedzās.

      Un, kad Agate pat negrasījās izlīst no palagiem un iznākt no istabas, Hortenze ļāva vaļu apsūdzībai par viņas nolaidību, uzsvērdama sacīto ar kājas spērieniem pa Agates istabas durvīm.

      – Cik ilgi tas vēl turpināsies! Tu esi pretīga! Vari taisīt cūku kūti savā istabā, bet ne jau koplietošanas telpās! Es veselu stundu tīrīju vannas istabu, bet tagad tur viss ir piemētāts ar matu pinkuļiem, caurules ir aizsprostojušās, zobu pasta iztecējusi no tūbiņas, pie izlietnes nomests izlietots tampons, kāpēc to nevar pacelt? Tu te nedzīvo viena pati! Brīdinu tevi, es meklēšu citu dzīvokli! Tas vairs nav izturams!

      Visļaunākais, Hortenze nodomāja, ka es nekur nevaru aiziet. Īres līgums ir noslēgts mūsu abu vārdā, īres nauda iemaksāta par diviem mēnešiem uz priekšu, un kur tad es varu aiziet? Viņa to labi zina, šī padauza, kura ir pārāk slinka, lai savāktu savus džinsus, un gorās gar degunu večiem, kuri siekalojas, skatīdamies, kā šūpojas viņas sēžamvieta.

      Riebuma pārņemta, Hortenze nopētīja zemā galdiņa virsmu, aizgāja pēc atkritumu maisa un sāka savākt visu, kas mētājās uz un zem galda. Aizspiedusi degunu, viņa aizsēja maisu, izlika to kāpņu laukumiņā un paskatījās lejā. Varbūt viņa sāks domāt, ja būs spiesta izzvejot savus džinsus no mēsliem. Nevar jau zināt, Hortenze klusībā lādējās, varbūt viņa nopirks sev citus par to naudu, ko iedevis viņas siekalainais mafijas vecis, kurš viesistabā smēķēja cigāru, kamēr pati mazasinīgā vannas istabā lipināja mākslīgās skropstas. Visi šie tipi man uzdzen dusmas. Ja tā turpināsies, viņa beigs dzīvi Kairas bordelī.

      – Vai tu mani dzirdi, draņķe?

      Hortenze ieklausījās. Klusums.

      Hortenze uzvilka gumijas cimdus, paņēma sūkli, Domestos, šo līdzekli, kurš bija izslavēts kā visu baciļu apkāvējs un visu traipu izdzēsējs, un ķērās pie dzīvokļa tīrīšanas. Pēc stundas vajadzēja atnākt Gerijam. Nevarēja būt ne runas par to, ka viņam vajadzētu spert kāju tādā cūku kūtī.

      Vilnas paklāja garajās šķipsnās slēpās čipsu drupatas, lētas pildspalvas, matu kumšķi, izlietotas papīra salvetītes, konfekšu dražejas. Putekļu sūcējs nožagojās, taču nenorīstīdamies norija vienu no šķipsnām. Hortenze savilka apmierinātu seju; vismaz kaut kas darbojās. Kad man būs nauda, es tikšu pati pie sava dzīvokļa, viņa murmināja, sākdama atlipināt vecu košļājamo gumiju, kas bija ieķērusies paklāja šķipsnās. Kad man būs nauda, es nolīgšu sev apkopēju, kad man būs nauda…

      Tev nav naudas, tāpēc aizveries un tīri, viņa klusi norūca.

      Tā ir tava māte, kura maksā par dzīvokli, mācībām, gāzi, elektrību, apmaksā pašvaldības nodevu, tavas drēbes, telefona sarunas un sviestmaizi, ko pusdienās apēst parkā. Patiesībā tava māte maksā par visu. Londonā nekas nav par velti. Divas mārciņas kafejnīcā no rīta, desmit mārciņas par sviestmaizi pusdienās, tūkstoš divsimt mārciņu par dzīvokli ar divām guļamistabām un dzīvojamo istabu. Protams, labā rajonā. Notinghilā, Čelsijā un Kensingtonā. Vai nu Agatei deva naudu viņas vecāki, vai arī viņu uzturēja vecis kamieļvilnas mētelī. Hortenze tā neprata. Sajutusi tīrīšanas līdzekļa smaku, viņa saviebās. Es smirdu pēc Domestos. Tas izsūcas cauri cimdiem.

      Pagriezusies pret Agates istabas durvīm, viņa vēlreiz pa tām iespēra.

      – Es tev neesmu nekāda kalpone! Tev to vajadzēs iekalt sev paurī!

      – Too bad! – otra atcirta. – Un par vēlu. Es esmu uzaugusi ar kalponēm, man mājās ir veselas divas, tāpēc aizveries, ubadze!

      Hortenze apstulbusi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Ubadze! Viņa uzdrošinās mani saukt par ubadzi!

      Bet kāpēc tad viņa no visām pārējām toreiz izvēlējās tieši mani? Laikam