Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

saķēra Lūsiju aiz rokas un ievilka viņu mazajā priekškambarītī turpat līdzās. Pirms aizcirtās durvis, Lūsija redzēja, kā Mega dziļi ievelk elpu un apņēmīgi dodas pie Lūsijas vecākiem. Mega bija pieradusi tikt galā ar kritiskām situācijām. Viņa atsitīs visus uzbrukumus pietiekami ilgi, lai Lūsija pagūtu… ko?

      Garais, šaurais priekškambaris bija pilns ar āķiem, uz kuriem karājās zili kora zēnu talāri, un augstiem plauktiem, kur bija novietotas dziesmu grāmatas, nošu mapes un vecas, sapelējušas kartona kastes. Vārga saules gaisma iespīdēja iekšā pa putekļainajiem durvju stikliem kambara galā un nez kādā veidā uzmeklēja Teda vaigu. Lūsijas plaušas atteicās darboties. Viņai reiba galva no gaisa trūkuma.

      Teds noraudzījās uz viņu ar savām vēsajām dzintarkrāsas acīm, kuras apēnoja rūpes – viņš bija tikpat mierīgs, cik viņa drudžaina. Kaut Teds spētu to nokārtot tāpat kā visu citu. Kaut viņš palīdzētu.

      Tills pielipa viņai pie vaiga, kur to noturēja sviedri vai asaras – Lūsija pati nezināja, kas īsti, un pār lūpām izlauzās vārdi, kurus viņa nemūžam nebija domājusi izrunāt.

      – Ted, es nevaru. Es nevaru.

      Viņš pacēla Lūsijas plīvuru tieši tā, kā viņa bija iztēlojusies, tikai viņa bija iedomājusies, ka Teds to darīs ceremonijas beigās, pirms viņu noskūpstīt. Viņa sejā jautās pārsteigums.

      – Es nesaprotu.

      Lūsija arī to nesaprata. Šī mežonīgā panika nelīdzinājās nekam citam, ko viņa jebkad bija izjutusi.

      Teds pielieca galvu un ielūkojās viņai acīs.

      – Lūsij, mēs ideāli saderam kopā.

      – Jā. Ideāli… Es zinu.

      Viņš gaidīja. Viņa nespēja izdomāt, ko teikt. Ja vien viņa spētu paelpot. Viņa lika savām lūpām kustēties.

      – Es zinu, ka mēs tādi esam. Ideāli. Bet… es nevaru.

      Viņa gaidīja, ka Teds sāks strīdēties ar viņu. Cīnīties par viņu. Iestāstīt, ka viņa kļūdās. Lūsija gaidīja, ka viņš to apskaus un paziņos, ka tā ir tikai panikas lēkme. Taču Teda sejas izteiksme nemainījās, ja neskaita gandrīz nemanāmu lūpu kaktiņu sakniebšanos.

      – Tava draudzene Mega, – viņš sacīja. – Tas ir viņas dēļ, vai ne?

      Vai tā bija? Vai viņa darītu kaut ko tik neiedomājamu, ja Mega nebūtu uzradusies ar savu mīlestību, savu haosu un saviem straujajiem, nesaudzīgajiem spriedumiem?

      – Es nevaru. – Lūsijas pirksti bija ledaini un rokas drebēja, pieskaroties savam briljanta gredzenam. Tas beidzot padevās. Lūsija to gandrīz nometa, bāzdama viņam kabatā.

      Teds ļāva viņas plīvuram nokrist. Viņš nelūdzās. Viņš nezināja, kā to dara. Un viņš pat nemēģināja Lūsiju pierunāt mainīt domas.

      – Nu tad labi… – Īsi pamājis, viņš pagriezās un aizgāja.

      Mierīgs. Līdzsvarots. Ideāls.

      Kad durvis aiz viņa aizcirtās, Lūsija piespieda plaukstu pie vēdera. Vajadzēja saukt viņu atpakaļ. Mesties viņam pakaļ un pavēstīt, ka ir pārdomājusi. Taču Lūsijas kājas nekustējās un smadzenes nedarbojās.

      Durvju kliņķis pakustējās, durvis atvērās, un tur stāvēja Lūsijas tēvs un aiz viņa māte, bāli un saspringuši no raizēm. Abi bija darījuši visu viņas labā, un laulības ar Tedu būtu labākā pateicība, kādu Lūsija varētu tiem piedāvāt par atlīdzību. Viņa nevarēja vecākus tā pazemot. Viņai vajadzēja mesties pakaļ Tedam un atsaukt viņu atpakaļ.

      – Vēl nē, – meitene nočukstēja, nesaprazdama, ko grib ar to teikt, zinādama tikai to, ka viņai ir vajadzīgs brīdis laika, lai saņemtos un atcerētos, kas viņa ir.

      Mets brīdi vilcinājās un tad aizvēra durvis.

      Lūsijas pasaule sabruka. Līdz vakaram visa planēta jau zinās, ka viņa ir pametusi Tedu Bodinu. Tas bija kas neiedomājams.

      Kameru jūra… Reportieru pulki… Viņa nemūžam netiks ārā no šīs nelielās, smacīgās telpas. Lūsija nodzīvos visu atlikušo mūžu tepat, dziesmu grāmatu un kora zēnu talāru vidū, izpērkot savus grēkus par pārinodarījumu vislabākajam vīrietim, kādu jebkad pazinusi, par viņa ģimenes pazemošanu.

      Plīvurs pielipa Lūsijai pie lūpām. Viņa parāva kronīti un pateicīgi sarāvās sāpēs, kad ķemmes un spīguļi ieķērās matos. Viņa bija jukusi. Nepateicīga. Viņa bija pelnījusi sāpes, tāpēc rāva to visu nost. Plīvuru, kleitu – piepūlēdama rokas, lai attaisītu rāvējslēdzēju uz muguras, līdz baltais atlass gulēja kaudzītē viņai ap potītēm, un Lūsija stāvēja, tverdama pēc elpas savā smalkajā franču krūšturī, mežģīņu biksītēs, zilajā zeķturī un baltajās atlasa kurpītēs.

      Bēdz! Vārds izšāvās cauri smadzenēm. Bēdz!

      Ārpusē viņa sadzirdēja, kā pūļa saceltais troksnis uz mirkli kļūst skaļāks un tad atkal pieklust, itin kā kāds būtu atvēris baznīcas ārdurvis un tad atkal ātri tās aizvēris.

      Bēdz!

      Viņa saķēra vienu no zilajiem kora zēnu talāriem. Lūsija to noņēma no āķa un uzrāva mugurā pāri saviem sapinkātajiem matiem. Vēsais, miklais talārs pārslīdēja pāri ķermenim, nosegdams franču krūšturi un mikroskopiskās biksītes. Viņa klupšus krišus tuvojās mazajām durtiņām priekškambara galā. Cauri putekļainajam stiklam Lūsija ieraudzīja šauru, ar nezālēm apaugušu taciņu, ko ieskāva pelēka betona siena. Viņas pirksti neklausīja, un slēdzene sākumā nepadevās, taču beidzot Lūsijai izdevās atvērt durvis.

      Taciņa veda apkārt baznīcai. Kurpju smalkie papēži ķērās trotuāra plaisās, viņai ejot gar gaisa kondicionētāju. Pavasara negaisi bija sapūtuši atkritumus grantētā celiņa malā: samīcītas sulas kārbas, avīžu driskas, saliektu dzeltenu lāpstiņu no bērnu smilšu kastes. Lūsija apstājās, nonākusi līdz galam. Apsardze bija visur, un viņa centās izdomāt, ko darīt tālāk.

      Viņa bija zaudējusi savu drošības dienesta apsardzi pirms dažiem mēnešiem, kad apritēja gads, kopš māte vairs nebija amatā, taču aģentūra vēl aizvien apsargāja Nīliju, un, tā kā viņas ar māti tik bieži bija kopā, Lūsija tikpat kā nebija ievērojusi savu apsargu trūkumu. Teds bija nolīdzis privātu drošības dienestu, lai papildinātu pilsētiņas nelielos policijas spēkus. Pie durvīm stāvēja sargi. L burtam līdzīgā automašīnu stāvvieta bija pārpildīta. Cilvēki bija visur.

      Lūsijas mājas atradās Vašingtonā, nevis Teksasas vidienes pilsētiņā, kuru viņai tā arī nebija izdevies novērtēt, taču viņa atcerējās, ka baznīca ir uzcelta dzīvojamā rajona malā. Ja vien kājas spētu iznest viņu pāri sānieliņai un garām mājām otrā pusē, viņa varētu aizkļūt līdz paralēlajai ielai, neviena nemanīta.

      Un ko tad? Šī nebija tiklabi izplānota bēgšana kā tā, kuru Nīlija bija sarīkojusi no Baltā nama pirms daudziem gadiem. Šī vispār nebija bēgšana. Tas bija pārtraukums. Pauze. Lūsijai vajadzēja atrast vietu, kur atvilkt elpu un saņemties. Kādu tukšu rotaļu namiņu. Slēptu stūrīti kādā pagalmā. Vietu, kas atrastos tālāk no preses saceltā haosa, no viņas piekrāptā līgavaiņa un samulsušās ģimenes. Pagaidu paslēptuvi, kur atcerēties, kas viņa ir un ko ir parādā cilvēkiem, kuri reiz bija viņu pieņēmuši.

      Ak kungs, ko viņa bija izdarījusi?

      Sargu uzmanību bija piesaistījis juceklis baznīcas otrajā pusē. Lūsija negaidīja, lai palūkotos, kas tur noticis. Tā vietā viņa apgāja apkārt betona mūrim, pārsteidzās pāri sānieliņai un pietupās pie atkritumu tvertnes. Viņas ceļgali tik ļoti trīcēja, ka