Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

lāsts. – Un piesargieties arī no Anrī draugiem Gīziem. Viņi gribēs izmantot Anrī, lai paši gūtu varu. Viņiem ir augsti mērķi; es nebrīnītos, ja reiz viņi censtos valdīt visā Francijā. – Karalis paņēma no galda papīru un ielika to man rokās. Es to atritināju, izlasīju un neticīgi uzlūkoju Fransuā. – Pirms daudziem gadiem es to atņēmu kādam parādniekam, – valdnieks sacīja. – Pat neatceros tā nelaimīgā vārdu. Man nebija laika to atjaunot, kaut gan vieta ir ļoti skaista. Šenonso muiža atrodas netālu no Šēras upes, tai ir liels dārzs un vecs vīnogu lauks. Tagad tā pieder jums, un varat ar manu dāvanu darīt visu, kas vien jums padomā.

      Pašai sava muiža, ko man dāvinājis vīrietis, kuru es biju iemīlējusi kā tēvu… Piepeši viss kļuva baismīgi skaidrs. Tuvojās Fransuā nāve. Drīz viņš aizies, un es nekad vairs viņu neredzēšu, mēs nesmiesimies kopā, es nejāšu medībās viņam blakus, nedalīšos viņa patikā pret gleznām, mūziku un arhitektūru. Viņš nomirs, un es būšu viena, zaudējusi viņa sniegto aizsardzību.

      Sāpes bija tik asas, ka man aizrāvās elpa. – Es neesmu tā vērta… – man izdevās nočukstēt.

      Karalis satvēra manu seju savās kalsnajās plaukstās. – Jūs esat ļoti daudz vērta. Nekad to neaizmirstiet! Atcerieties mani līdz mūža galam, Katrīna. Kamēr vien es dzīvošu jūsu atmiņās, es nebūšu miris.

      Nebija iespējams noslēpt viņa sabrukumu, drudzī mirdzošās acis un izvārgušo augumu. Galminieki nosūtīja ziņu Anrī, kurš bija devies medībās. Man bija aizdomas, ka atkal gaidu bērnu, bet neradās izdevība to pateikt, jo tūlīt pēc vīra ierašanās mēs abi kopā gājām uz Fransuā istabām.

      Skeletam līdzīgo cilvēku uz tumši sarkanās gultas bija grūti pazīt; zem viņa ādas izspiedās kauli. Mūsu karaliskais ārsts Ambruāzs Parē ar rokas mājienu aicināja Anrī tuvāk. Es paliku stāvam, satvērusi Margaritas roku.

      Fransuā pasniedzās dēlam pretī, bet Anrī vilcinājās. Viņš lūkojās uz tēvu un piepeši it kā sabruka. Abi brīdi klusi sarunājās, un pēc tam Anrī grīļodamies devās prom. Kad viņš gāja man garām, es pirmo reizi sapratu, cik baisu nastu viņš nes uz saviem pleciem – gadiem ilgo, pret tēvu vērsto naidu, ko viņš nekad nevarēs vērst par labu.

      Karalis uzsmaidīja Margaritai. – Ma fille. Mana meita.

      Cenzdamās apvaldīt asaras, Margarita noskūpstīja tēva pieri, tad mirkli paturēja viņa roku un steigšus izgāja ārā. Šķita, ka viņu dzen neredzams vējš. Es paliku viena.

      – Sēdieties man blakus, Ma petite, – Fransuā klusi lūdza. Es paklausīju un satvēru viņa vēso plaukstu. Viņš aizvēra acis. – Ak, c’est bon…

      Pusnaktī karalis ieslīga nemaņā, un Parē kopā ar tuvākajiem galminiekiem stājās manā vietā. Es vēl kavējos priekškambarī; divos naktī vīriešu raudas pamodināja mani no nemierīgās snaudas.

      Es izgāju visu pamestajā galerijā. No ēnas iznira tumšs stāvs; izspūruši vara krāsas mati ieskāva bēdās saviebto seju. Parādījās vēl divas bālas sievietes, ģērbušās melnā, pēdējās no karaļa jautrajām dāmām.

      – Vai viņš… – d’Etāna jautāja, un es pamāju. Viņa piespieda plaukstas pie deniņiem un žēlabaini iekliedzās. Sievietes centās aizvest viņu prom, bet hercogiene pievērsās man, ledaini aukstiem pirkstiem satverdama manu roku. – Ir pienākusi jūsu kārta. Atcerieties visu, ko esat apguvusi, atcerieties, ka vīrieši cīnās atklāti, bet mūsu kaujas ir nemanāmas. Jūsu karš vēl tikai sāksies, bet jūs esat karaliene. Bez jums viņa ir niecība.

      Es noraudzījos, kā hercogiene d’Etāna aiziet uz visiem laikiem. Viņas spožā dzīve bija beigusies; viņa valdīja galmā, piesavinājās karaļa mīlestību, un Fransuā sieva nevēlējās spert kāju viņam tuvumā. Hercogiene bija apbrīnota un nīsta, no viņas baidījās. Turpmāk viņa būs viena, atkarīga no tās sievietes žēlastības, kas ieņems viņas vietu. Un mani māca bailes par viņas turpmāko likteni. Es nezināju, ko Diāna viņai nodarīs.

      Es atgriezos savās istabās, aizrāvu ciet aizkarus un apsēdos uz gultas, gaidīdama skumjas. Nekad vēl nevienu es nebiju mīlējusi tā, kā mīlēju Fransuā; es viņu mīlēju pārmērību un kļūdu, diženuma un vājību dēļ. Bet manu kvēlāko mīlestību viņš izpelnījās tāpēc, ka mīlēja mani.

      Tomēr es neraudāju, pār maniem vaigiem nenoritēja ne asara. Tagad man bija mērķis, lai cik neskaidrs tas būtu. Es būšu karaliene. Gandrīz dzirdēju Fransuā smejamies, viņa gars bija dzīvs manā prātā un pilns līksmības par mūsu plāniem. Tobrīd es apjautu, ka viņš nekad nemirs; tā bija Fransuā pēdējā velte, un viņš bija parūpējies, lai tā man piederētu līdz pat mūža galam.

      Manī viņš bija iedzīvinājis savu nemirstīgo mīlu pret Franciju.

      3. daļa

      1547. – 1559. gads

       Gaisma un miers

      11. nodaļa

      Pēc četrdesmit sēru dienām mēs ar Anrī pirmo reizi parādījāmies galmā karaļa un karalienes lomā.

      Man vēl joprojām bija grūti noticēt, ka vīratēvs ir miris, ka pasaule mainījusies un es esmu karaliene. Ieģērbusies baltajās sēru drānās un uzlikusi galvā plīvuru, es piepeši sāku satraukties par nesvarīgo, kā jau bieži mēdz notikt bēdpilnos brīžos; mani pārņēma bažas, ka baltā krāsa manu sejas krāsu padarīs iedzeltenu. Zem tērpa izspiedās piebriedušais vēders, un es jutu galminieku skatienus, kas pievērsti man;

      viņi sprieda, vai esmu pietiekami laba, lai sēstos tronī blakus Valuā karalim.

      Anrī atšķirībā no manis bija pavisam rāms. Baltā krāsa viņam lieliski piestāvēja, izceļot acu dzintara nokrāsu un tumšos matus. Sudrabotie pavedieni bārdā piešķīra viņam cienīgumu, kaut gan mans vīrs bija tikai trīsdesmit gadus vecs, un pret galminiekiem viņš izturējās ļoti pieklājīgi, ne mirkli nezaudēdams savaldīšanos. Arī es sveicināju visus sanākušos, un man sāpēja kakls pēc galvas locīšanas, uzklausot viņu tukšos līdzjūtības apliecinājumus. Kad pēdējais no viņiem paklanījās manā priekšā, es jau grasījos atvieglota nopūsties, bet tad palūkojos uz zāles ieeju un jutu asinis uzbangojam.

      Galminieku pūlis pašķīrās, un zālē lepni ienāca Gīzi, sekodami Fransuā, kurš kopš tēva nāves bija Gīzas hercogs un tika dēvēts par le Balafré jeb Rētaino. Viņus ieraudzījis, Anrī nekavējoties piecēlās un pameta mūsu paaugstinājumu. Es neticēju savām acīm, ka mans vīrs, mūsu jaunais karalis, sveic šos cilvēkus gluži kā sev līdzīgus. Anrī draudzīgi uzsita Rētainajam pa muguru un noskūpstīja hercoga brāļa, Gīzas kardināla, roku; man nekad nebija paticis šis cilvēks.

      Kaut gan monsinjoram bija tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš jau bija pieredzējis diplomāts un pārstāvējis Francijas garīdzniecības intereses Romā. Tāpat kā brāļi, arī viņš gatavojās saņemt milzīgu mantojumu un izturējās atbilstoši. Sarkanais, čaukstošais zīda talārs un cepurīte, mānīgi maigās acis, biezās lūpas un smalkās plaukstas man atgādināja nelaiķi pāvestu. Monsinjors bija dzimis greznai dzīvei, un zem elegantās ārienes slēpās neremdinādama godkāre, tāpēc es devu priekšroku viņa drūmajam brālim Rētainajam, kurš pat necentās slēpt nicinājumu pret ikvienu, kurš nav augstdzimis katoļticīgs francūzis.

      – Skatieties! – es klusi teicu Margaritai. – Viņi izturas tik augstprātīgi, it kā Anrī piederētu viņiem.

      – Mans brālis ir akls, kad runa ir par šo ģimeni, – Margarita sašutusi čukstēja. – Un viņi lieliski prot izmantot Anrī. Jūs rīkojaties