Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

plecus. – Nezinu. Laikam nē. Viņas dzīvoja šeit, bet pēc tam pazuda.

      – Cik lapsu meiteņu šeit jau bijušas? – Margarita jautāja.

      Sieviete pacēla dūri un nesteidzīgi pacēla tuklos pirkstus citu pēc cita, izbāzusi mēles galiņu. Kad visi pieci pirksti bija pacelti, viņa brīdi vilcinājās un palūkojās uz otru roku.

      – Petrosinella! – pavāre uzsauca. – Tu šeit neesi ieradusies, lai pļāpātu. Vai proti novilkt sālītai mencai ādu un izņemt asakas? Nē? Nu, ir pienācis laiks to iemācīties.

      – Tas nav mans vārds, – viņa iebilda, kaut gan balsī skanēja bezcerība. – Es esmu Margarita.

      – Margrietiņa vai pētersīlis – kāda gan atšķirība? – pavāre jautāja. – Tos abus var ēst, ja nav iebildumu pret rūgtiem salātiem. Abi noder pret sieviešu slimībām, ja no tiem pagatavo tēju. Ķeries pie darba. Tu arī, Dimfna!

      Naktī Margarita savā gultā domāja par citām lapsu meitenēm. Iespēja, ka burve atvedusi šurp vairākus rudmatainus bērnus, bija šausminoša, tomēr arī sagādāja atvieglojumu, jo Margarita vismaz zināja, ka nezaudē prātu drudža, slimības vai sātana uzsūtītu maldu dēļ. Murgainās atmiņas par nakti, kad viņa zaudēja vecākus, prātā atkārtojās tik bieži, ka viņa vairs nebija pārliecināta, vai tās ir īstas. Dimfnas vārdi bija kā salmiņš, pie kā pieķerties. Tas bija noticis ar Margaritu un arī ar citām meitenēm.

      Šoreiz Margarita nesavilkās kamoliņā un neraudāja, līdz iemiga. Viņa domāja.

      Mans vārds ir Margarita.

      Vecāki mani mīlēja.

      Reiz es no šejienes aizbēgšu.

      Nākamajā dienā viņa apņēmīgi stājās pretī māsai Eugēnijai un atkārtoja šos trīs teikumus. Mūķene pavēlēja viņu nopērt, lai izdzītu melīguma dēmonus.

      – Es nemeloju! – Margarita sauca. – Pajautājiet Dimfnai virtuvē. Viņa zina. Arī citas meitenes tika nolaupītas, tādas pašas rudmatainas meitenes kā es.

      – Dimfna ir plānprātīga, – māsa Eugēnija salti noteica. – Viņai piemīt maza bērna saprāts, kaut gan viņa jau ir veca sieviete.

      – Viņa atceras meitenes. Esot bijušas vismaz piecas…

      – Dimfna neprot skaitīt, muļķa meitēn.

      – Viņa skaitīja!

      – Nestrīdies ar mani. Es saprotu, cik grūti tev ir pieņemt, ka māte tevi vairs negrib, bet, jo ātrāk to atzīsi, jo ātrāk gūsi sirdsmieru. Izstiep roku.

      Margarita šausmās satrūkās. Vēl dzīvas bija atmiņas par dienu, kad burve nokoda viņas pirksta galu. Viņa aizlika abas rokas aiz muguras, purinādama galvu. Māsa Eugēnija parāva viņas labo roku, kaut gan Margarita pretojās, cik vien spēja. Saņēmusi trīs asus sitienus pa delnu ar vītola rīksti, viņa izbijusies iekliedzās.

      – Nekad vairs nerunā man pretī. Un es vairs nevēlos dzirdēt šīs muļķības par zagšanu. Sinjorina Leonelli ir viena no dāsnākajām mūsu labdarēm, un bez viņas palīdzības tu šobrīd ubagotu ielās.

      Margarita dumpodamās uzmeta apakšlūpu, bet neko neteica.

      Viņa smēlās mierinājumu klusajās eņģeļu dziesmās, ko dzirdēja vairākas reizes dienā, un darbā, kā arī sabiedrībā, ko rada virtuvē. Pavāre Kristina bija skarba un nepacietīga, bet diezgan labsirdīga, un bieži iedeva Margaritai papildu kumosus, savukārt citas meitenes strādājot mēdza tērgāt un dziedāt.

      Tomēr visciešāk Margarita sadraudzējās ar Dimfnu. Viņas kopā cepa kroplīgus piparkūku vīriņus, veidojot platus, priekpilnus smaidus no rozīnēm. Abas berza katlus, sālīja cūkgaļu un kūla sviestu; Dimfna ar savām spēcīgajām plaukstām grieza rokturi, kamēr Margarita uztvēra sviestu krūkā un ielēja tajā auksto avota ūdeni.

      Dimfnu sajūsmināja atklājums, ka Margarita prot sarullēt mēli laiviņā. Kad abas kopā mizoja dārzeņus, Margarita bieži vien izklaidēja draudzeni, uzlokot mēles malas un izbāžot to pa spraugu starp priekšējiem zobiem. Dimfna skaļi smējās, iepletusi kājas, uzlikusi plaukstas uz tuklajiem ceļgaliem un aizvērusi acis. Smiekli bija ārkārtīgi lipīgi. Neviens nespēja uzturēties blakus smejošai Dimfnai un nesmieties pats. Neviens, izņemot māsu Eugēniju, kas vispār nekad nesmaidīja.

      Vasaras tveicē virtuvē nebija iespējams strādāt, tāpēc pavāre ļāva Dimfnai, Margaritai un abām pārējām virtuves meitenēm – Agnesei un Sperencai – iznest dārzeņu toverus un mizojamos nažus ēnainajā pagalmā, kur viņas apsēdās rindā uz sola un strādājot draudzīgi pļāpāja.

      No augšējā stāva plūda skaistās dziedošo balsu skaņas. Reiz tās aprāvās, un kāda meitene mudinādama ierunājās, pirms atgriezās dziesma. Kyrie, eleison! Christie, eleison! Kyrie, eleison! Margarita sāka dungot, bet drīz vien jau dziedāja skaļāk. Viņa nesaprata vārdus, bet melodija bija vienkārša un skaudra. Augšā dziedājums atkal aprāvās, bet Margarita turpināja to skandēt, aizrāvusies ar darbu un dziedāšanas sagādāto prieku.

      No augšas atskanēja balss: – Kurš tur lejā dzied?

      – Petrosinella! – pārējās meitenes uzsauca. Margarita nokaunējusies apklusa.

      – Turpini! – meitene lūdza. – Vai arī nāc augšā un pievienojies mums!

      Margarita palūkojās uz savām biedrenēm. Dimfna atplauka platā smaidā un pavicināja plaukstas; Agnese un Sperenca smaidot pamāja. – Ej vien, ej, – viena no viņām atvēlēja.

      Nolikusi bļodu un nazi, Margarita lēni uzkāpa augšā. Tur gaidīja apmēram sešpadsmit gadus veca meitene, kas smaidīdama sniedza viņai roku. – Vai tu esi mazā lakstīgala? Tev ir brīnišķīga balss. Vai gribi mums pievienoties?

      – Nezinu, vai drīkstu. Rāceņi…

      – Tos mizot var jebkurš. Dziedāt prot tikai retais, – meitene atbildēja, un viņas balsī skanēja dzelžaina pārliecība. – Kā tevi sauc? Petrosinella, vai ne?

      Margarita tik tikko manāmi paraustīja plecus, jau pārtraukusi centienus panākt, lai kāds viņu dēvētu īstajā vārdā.

      – Es esmu Elēna. Pasēdi pie mums nedaudz un paklausies, pat ja nevēlies dziedāt. Es parūpēšos, lai tev nerastos nepatikšanas.

      Neveikli klibodama, Elēna ieveda Margaritu istabā, kur rindās bija sastājušās kora meitenes. Margarita pamanīja, ka Elēnai ir kropla pēda, un viņas sirds sažņaudzās. Acīmredzot tāpēc meitene tikusi pamesta.

      Elēna apsēdināja Margaritu uz soliņa un turpināja mācīt dziedātājas. Margarita vēroja viņu, iepletusi acis. Elēna bija neliela auguma un trausla meitene ar dzintaraini brūnām acīm, kas bieži vien zeltaini iegailējās uzjautrinājumā. Baltā cepurīte bija pabīdīta sānis, atklājot apcirptus, brūnus matus. Nagi bija nograuzti līdz ādai, kas asiņoja.

      – Aleluja, aleluja, – meitenes dziedāja. Elēna neuzbāzīgi ierosināja uzlabojumus: – Karmela, varbūt tu varētu nostāties šeit? Man šķiet, ka tu centies dziedāt pārāk augstu. Ieklausies manī. – Elēna nodziedāja vienu garu noti, un Karmela centās viņu atdarināt. Elēna atkārtoja noti, un Karmela atkal sekoja viņas priekšzīmei, bet šoreiz trāpīja pareizi un radīja skaistu, sulīgu, dobju skaņu. – Lieliski, – Elēna noteica, un meitenes aplaudēja. Karmela piesarkusi smaidīja.

      – Imelda un Cita, pamēģiniet dziedāt nedaudz lēnāk. Katrai notij vajadzētu sastingt gaisā kā putnam, pirms tā ceļas mazliet augstāk. Jums dziļi jāievelk elpa. Pacentīsimies. – Abas meitenes darīja visu iespējamo, lai izklausītos tāpat kā Elēna, kuras balss