Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

bet…

      – Bet?

      – Es ļoti ilgojos pēc saviem vecākiem.

      Elēna pamāja. – Arī es ilgojos pēc savējiem. Mums visām pietrūkst vecāku. Varbūt tāpēc mēs tik labi dziedam. Mūsu balsīs ir arī tumsa, ne tikai gaisma.

      Margarita pamāja, kaut gan īsti nesaprata Elēnas teikto.

      – Es vēlos, lai tu dziedātu kopā ar mani. No tava mazā auguma plūst ļoti tīra skaņa, – Elēna sacīja. – Mums trūkst soprānu, it īpaši tādu, kas dzied tik izjusti. Ko teiksi? Vai tu gribi iemācīties dziedāt?

      – Jā, – Margarita kautri atbildēja un nosarka, dzirdot sevi šļupstam.

      Elēna pasmaidīja. – Neraizējies, tavi priekšzobi pavisam drīz izaugs. Žēl gan, tu bez tiem izskaties ļoti piemīlīga. Vai atnāksi pie manis rīt šajā pašā laikā? Drīkstēsi neapmeklēt lūgšanas.

      Margarita pamāja un skrēja lejā pie Dimfnas. Prātā viņa dzirdēja skanam mūziku un klusībā dziedāja: “Aleluja, aleluja, aleluja.”

*

      Margaritas divpadsmitajā dzimšanas dienā viņa un draudzenes sapulcējās siltajā virtuvē, lai kopā apēstu Dimfnas rokām veidoto kanēļa kūku. Tā bija šķība un gar malām apdegusi, bet nevienu tas nesatrauca.

      – Man patīk agrās Lieldienas. – Margarita nolaizīja gardās drupačas no mutes kaktiņiem. – Ir briesmīgi, ja dzimšanas diena ir gavēņa laikā.

      – Tev paveicies, ka zini savu dzimšanas dienu. Vairākumam no mums nav ne jausmas. – Elēnas balsī nebija miņas no skaudības. Viņa uzskatīja, ka nav nozīmes apraudāt pagātni, turklāt no visām meitenēm šajā patversmē bija atteikušās mātes. Daudzām nācās mocīties ar daudz smagākām kroplībām nekā viņas kāja.

      – Es gribētu zināt savu dzimšanas dienu, – Dimfna sev neraksturīgi ilgpilnā balsī ieminējās.

      – Vari ņemt pusi no manējās, – Margarita piedāvāja. Dimfnas apaļajā sejā ievilkās prieka grumbiņas.

      – Žēl, ka nevaram tev pasniegt dāvanu, – Elēna sacīja. – Ja man būtu daudz naudas, es tev sagādātu pašai savu lautu.

      – Man tas patiktu. – Lauta bija Margaritas iecienītais mūzikas instruments, kas spēja gan raudāt, gan paust līksmi. To varēja spēlēt vienatnē vai kopā ar citiem instrumentiem, radot augstu un tīkamu vai dobju un sulīgu skaņu.

      – Es tev uzdāvinātu brīvu nedēļu, kad nav jāberž katli, – sacīja Sperenca. – Nē, mēnesi, nevis nedēļu. Veselu mēnesi bez katliem.

      – Galvenais, lai tas darbs nebūtu jādara man, – paziņoja Agnese, otra virtuvenes palīdze.

      – Es tev uzdāvinātu citādas krāsas kleitu, – ieminējās Karmela. Viņa bija jūtīga meitene ar brīnišķīgu kontralta balsi un ilgojās pēc dailes un saskaņas. – Es tevi ietērptu zaļā vai ceriņu, vai tirkīzzilā kāsā. Vai pat pelēkā. Tikai ne koši sarkanā.

      Margarita pasmaidīja, bet uz brīdi juta neizskaidrojamu sāpju dzēlienu. Viņa atcerējās zaļu kleitu ar jostu viņas matu krāsā…

      – Tā būtu dāvana tev, nevis Margaritai, – Cita ķircināja draudzeni. – Es tev uzdāvinātu dienu lagūnā uz baržas klāja ar mielastu, mūziku un dejām. Bet tikai tad, ja tu paņemtu mūs visas līdzi.

      – Karnevāla laikā, – Margarita piebalsoja. – Mēs redzētu ugunsrijējus, vingrotājus un ākstus, un maskās uzposušos viesus.

      Visas meitenes ilgpilni nopūtās. Nebija viegli pavadīt visu mūžu četru augstu, pelēku sienu ielenkumā.

      – Es tev dāvinātu zirgu, – sacīja Agnese. – Baltu ar sudraba iemauktiem, tādu pašu kā ēdamzāles gobelēnā. Vai nebūtu brīnišķīgi jāt pa mežu ar tādu zirgu?

      – Es dāvinātu kamieli, – paziņoja Dimfna.

      Visas sāka smieties. Arī Dimfna smējās, plati pavērusi muti, un viņas acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām.

      – Kāpēc? – Elēna jautāja.

      – Vienmēr esmu gribējusi tādu redzēt, – Dimfna paskaidroja. – Dzirdēju stāstus par kamieļiem. Ar tiem var jāt tuksnesī, dzert pienu un neļauties slāpēm, pat ja nekur nav ūdens. Un es reiz redzēju kamieli kokgrebumā, un tas izskatījās pēc pasakaina radījuma.

      – Es arī labprāt aplūkotu kamieli, – Margarita piebalsoja. – Un lauvas, ziloņus un pērtiķus.

      – Es arī, – Dimfna priecīga piekrita.

      – Man gribētos apceļot pasauli, – Margarita turpināja. – Es daudz ko vēlētos redzēt. Kalnus, kas stiepjas debesīs, un jūras, kas plūst pār pasaules malu.

      – Es arī gribu apceļot pasauli, – sacīja Elēna, – un dziedāt karaļu un karalieņu galmos, un ģērbties zīda un samta tērpos, bet matos ievīt pērļu virtenes. – Meitenes dzintarkrāsas acis iemirdzējās.

      – Mēs to nevaram, – Karmela iebilda. – Mums nav ļauts dziedāt sabiedrībā. Pat tad ne, kad pametīsim šejieni.

      – Ja tas jebkad notiks, – Elēna noteica, zaudējusi sparu. Viņai jau bija divdesmit gadu, un nešķita ticams, ka viņa atradīs vīru vai darbu kādā saimniecībā. Viņai nāksies palikt patversmē līdz nāvei.

      Ilgi valdīja klusums, pirms Sperenca piecēlās un sāka novākt traukus. – Labāk nomazgāšu visu, pirms Kristīna pamostas no snaudas. – Arī Agnese piecēlās, uzrotīja piedurknes un devās pie sūkņa pēc ūdens. Margarita pielēca kājās, bet Sperenca papurināja galvu. – Nē, mēs visu izdarīsim. Tā ir vienīgā dāvana, ko varam tev pasniegt.

      – Tas nav taisnīgi. Jūs nemaz nezināt savu dzimšanas dienu…

      – Varēsi nomazgāt traukus Ziemassvētkos, – Sperenca solīja, atguvusi pierasto dzirkstošo humora izjūtu.

      Margarita ievaidējās. – Bet Ziemassvētkos ir tik daudz katlu un pannu!

      – Nu, vismaz šodien tu varēsi atpūsties un baudīt dzīvi, – Agnese noteica, nesdama spaini pie milzīgā katla, kas karājās uz āķa virs uguns.

      Dimfna plati nožāvājās un devās pārbaudīt sviestu. Margarita izgāja pagalmā kopā ar Elēnu, Citu un Karmelu, savām labākajām draudzenēm no kora. – Tev vajadzētu sapņot par dziedāšanu galmā, – Elēna klusi, bet kaismīgi vērsās pie Margaritas. – Tava balss ir skaistāka nekā mums visām, un tev ir iespēja izrauties no šejienes. Nav paciešams, ka tevi sūtīs strādāt virtuvē pie tās sievietes. Tādējādi tiek izšķiests tavs talants.

      – Tev jāuzmanās, – Cita sacīja, un viņas balsī ietrīsējās šausmas. – Es dzirdēju, ka viņa patiesi ir kurtizāne un staigā pa patversmēm, meklējot jaunas, skaistas meitenes, ko pieņemt savās mājās, bet pēc tam pārdod viņu jaunavību tam, kurš sola vairāk.

      Margarita nodrebēja. Viņa paberzēja kreiso īkšķi pret zeltnesi, pataustot senās, baltās pusmēness veidola rētas gludo virsmu. Vai tā sieviete patiesi nokoda viņas pirksta galu? Vai arī tas bija sapnis? Vai viņa patiesi ir nozagta, vai arī izdomājusi stāstu, tādējādi izskaidrojot, kāpēc vecāki viņu pametuši? Daudzas meitenes patversmē bija izgudrojušas šādas pasakas un, tāpat kā Margarita, gaidīja savus vecākus. Margarita ļoti neskaidri atcerējās dzīvi ārpus patversmes. Viss bija izplūdis un tumšs, gluži kā audums, kas pārāk bieži mazgāts, līdz no raksta palikusi vienīgi ēna.

      Viņa