Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

– Nabaga piccolina!

      Dzirdot mātes iecienīto mīļvārdiņu no šīs svešinieces mutes, Margarita ieraudājās vēl izmisīgāk. Viņas augums raustījās šņukstos, līdz atkal nācās vemt. – Māsa, parūpējieties par Petrosinellu, – garākā mūķene pavēlēja. – Parunāsim ārpusē, – viņa vērsās pie burves.

      – Kuš, kuš, maziņā, viss būs labi, – vecā mūķene sacīja un grasījās nomazgāt meitenes seju ar samitrinātu drānu. Margarita atgrūda viņu, pūlēdamās ieklausīties klusajā sarunā aiz durvīm, bet dzirdēja tikai dažus vārdus.

      – Viņa ilgi slimoja… neklausieties viņas murgos… nabaga bērns nesaprot… ne florīna pie dvēseles…

      – Vai viņai ir kāda lipīga slimība?

      – Nē, nē, meitene tikai saņēmusi pārāk maz ēdiena un daudz cietusi…

      – Taisnība, viņa ir kalsna, bet es neredzu nekādas vardarbības pazīmes.

      – Ne jau visa nežēlība ir acīm redzama.

      – Dievam zināms, ka tā ir patiesība. Vai tiešām nav citu radu, kas varētu viņu pieņemt?

      – Nevienas dzīvas dvēseles.

      “Vecmāmiņa?” Margarita nodomāja, notrulinoša izmisuma pārņemta. “Tante Donna un tēvocis Eduardo? Vai neviens mani negrib?”

      – Zinu, ka varu jums uzticēties. Pie jums meitene būs drošībā.

      – Ospedale della Pietá visas meitenes dzīvo stingrā nošķirtībā…

      – Negribu, lai viņai apgriež matus… Esmu gatava dāsni ziedot… – Margarita dzirdēja, kā neskaidri notinkšķ monētas.

      – Lai Dievs jūs svētī!

      – Es atgriezīšos meitenei pakaļ pēc pieciem gadiem… Ceru, ka viņa būs labi apguvusi visus saimniecības darbus…

      Balsis pagaisa, jo abas sievietes gāja prom pa gaiteni. Margarita pietrausās kājās, gribēdama bēgt, bet istaba sagriezās, to pārņēma melna tumsa, kurā mirgoja zvaigznes. Meitene pieķērās pie gultas, jo nesaprata, kāpēc kājas ir tik vājas.

      – Iesim atpakaļ gultā, Petrosinella, – mūķene mudināja.

      – Tas nav mans vārds. Es esmu Margarita! – viņa šņukstēja.

      – Tev jāatpūšas, Petrosinella. Tu nejūties labi. Apgulies.

      – Es gribu mammu, – Margarita raudāja. – Kur viņa ir? Kur ir tētis?

      – Man ļoti žēl, maziņā, bet viņu vairs nav.

      – Nē! – Margarita mēģināja skriet pie durvīm, bet mūķene viņu satvēra un cieši turēja. – Gribu mammu un tēti. Kur viņi ir? Tas sliktais cilvēks viņiem nodarīja pāri. Lūdzu, laidiet mani vaļā. Man viņi jāatrod… Laidiet mani vaļā!

      Mūķene iecēla viņu aukstajā, cietajā gultā, un Margarita rūgti raudāja, saucot vecākus. Vecā sieviete centās viņu mierināt, kā prata, un atnesa zāles karotē. Margarita tās norija, tik tikko manīdama, ko dara. – Kur ir Bella Stella? Es gribu Bellu Stellu, – viņa šņukstēja, sarāvusies kamoliņā. Bet iemīļotā sedziņa bija zudusi.

      Kaut kur tālumā atskanēja smeldzīga dziesma. Margarita klausījās, un viņas seju slacīja asaras. Balsis bija eņģeļu cienīgas. – Kas tur dzied? – viņa jautāja.

      – Kora meitenes, – mūķene atbildēja, slaucīdama viņas asaras. – Ja uzvedīsies labi, varbūt reiz arī tu iemācīsies dziedāt tāpat kā viņas.

      Mūzika vērpa burvestību ap Margaritu. Vairs neraustīdamās šņukstos, viņa iebāza īkšķi mutē. Pacēlusi otru roku, viņa sameklēja matu šķipsnu un sāka to vīt ap pirkstiem. Beigu beigās viņa iegrima nemierpilnā miegā.

      Gaisma un ēna

BĀREŅU PATVERSME, VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590.–1595. GADS

      Dienu ritējumu noteica zvani un lūgšanas. Margarita cēlās rītausmā kopā ar pārējām meitenēm garajā, pelēkajā kopmītnē, noskaitīja lūgšanu, apģērbās, devās uz kapelu, atkal lūdzās, mācījās rakstīt un rēķināt līdz ar biedrenēm garajā, pelēkajā mācību istabā, atkal lūdzās. Pēc pelēkām pusdienām viņa šuva drēbes kopā ar citām meitenēm, atkal lūdzās, pirms viņu aizsūtīja uz virtuvi mizot rāceņus un kapāt sīpolus. Paēdusi viņa berza katlus, mazgāja bļodas un krūzes ūdenī, kas drīz kļuva tikpat pelēks kā viss pārējais. Pēc tam viņa vēlreiz lūdzās un tad devās gulēt.

      Tā pagāja ilgās, pelēkās dienas.

      Margarita vairākas reizes mēģināja bēgt, bet neatrada izeju. Ēku ieskāva augsti mūri, un durvis vienmēr bija cieši aizslēgtas. Visus logus sedza dzelzs režģi, un meitenes visur gāja, sapulcējušās divās rindās. Viņas ne mirkli nebija vienas, pat mazmājiņu apmeklējot. Otrajā naktī Margarita pagaidīja, līdz visas aizmiga, tad piecēlās un uz pirkstgaliem izzagās no kopmītnes, bet mūķenes viņu atrada jau dažu soļu attālumā no durvīm un aizveda atpakaļ uz gultu. Citreiz viņai izdevās aizlavīties dievkalpojuma laikā, bet viņa neatrada parādes durvis. Mūķenes atnāca, kad meitene bezpalīdzīgi sita ar dūrēm pa aizslēgtām sētas durvīm, un lika viņai skaitīt nožēlas lūgšanas, kā arī piedraudēja nopērt, ja viņa vēl uzdrošināsies izlaist baznīcas apmeklējumus.

      Visā šajā laikā Margarita pārmija tikai dažus vārdus ar pārējām meitenēm. Mātes nozušana viņu tā sāpināja un mulsināja, ka viņa pat nespēja ielūkoties kādai acīs. Turklāt daudzas citas meitenes bija pamestas kādas kroplības vai nepilnības dēļ – dažas bija klibas vai drausmīgu baku rētu klātas, citas zaudējušas redzi vai kādu locekli, un vienai bija drausmīga, dziļa plaisa, kas stiepās no augšlūpas līdz pat degunam. Margaritu šīs meitenes biedēja. Viņa dzīvoja ilgās, pelēkās stundas kā apreibusi, klusi raudāja un sapņoja, ka tā visa bijusi drausma kļūda, ka vecāki drīz viņu atradīs un vedīs mājās.

      Bet neviens neatnāca.

      Pirmais gaismas stars viņas drūmajās dienās iespīdējās, pateicoties darbam virtuvē. Sākumā Margaritai uzdeva berzt katlus trauku mazgātavā, bet kādu dienu viņu paaicināja virtuvene. Uz kamīna spalgi dīca ūdens katliņš, un gaisā vējoja brīnišķīgie burbuļojošas zupas un ceptas jēra gaļas aromāti.

      Virtuvene bija apaļīga sieviete ar sarkanu seju. Viņa kapāja dārzeņus tik strauji, ka naža apveids izplūda. Vairākas kalsnas meitenes nopūlējās ap iesmu un krāsni, koši nosarkušas un nosvīdušas. Cita veca, tukla sieviete sēdēja uz soliņa, plati iepletusi kājas, un plūca vistu. Viņa ar strupu, apaļīgu pirkstu norādīja uz Margaritu. – Rau, vēl viena lapsa!

      – Es neesmu lapsa. – Margaritai jau bija apnicis, ka viņu dēvē par rūsgano, burkāneli un uguntiņu. Tēvam viņas mati vienmēr šķita skaisti, bet meitenes apgalvoja, ka rudmatainie cilvēki esot viltīgi un viņiem nevarot uzticēties. Kāda meitene teica, ka Jūdam bijuši rudi mati un viņš galu galā nodevis Jēzu.

      – Man patīk lapsas. Lapsas ir gudras un skaistas. – Vecajai sievietei bija apaļa seja un augums, pieplacināts deguns un miegainas, brūnas acis ar smagnējiem plakstiņiem. Viņas mēle šķietami neietilpa mutē, un viņa šļupstēja tāpat kā Margarita. – Lapsu meitenēm nekad negriež matus. Žēl, ka man neļauj paturēt matus. Man patīk gari mati. – Viņa atgrūda balto cepurīti pakausī, atklājot sirmus matu rugājus.

      – Man arī patīk gari mati. Tādi bija manai mātei.

      Vecā sieviete atdarināja Margaritas sejas izteiksmi;