Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

milzis viņu pacēla un nolika uz piestātnes. Margarita apjukusi pamanīja plašu akmens laukumu, neskaidrus kupolu un baznīcas smaiļu apveidus, kā arī jumtus, kas iznira no miglas. Ūdens skalojās pret akmens sienu.

      Ragana pieliecās un saudzīgi izņēma aizbāzni Margaritai no mutes. – Nu lūk, vai tā ir labāk?

      Meitene izbijusies atkāpās.

      – Nebaidies, es tev neko sliktu nenodarīšu. Vai vēlies padzerties?

      Margarita pamāja. Milzis viņai iedeva sudraba blašķi, un meitene iedzēra malku. Blašķē bija tas pats rūgtais šķidrums, un viņa aizrijās, gandrīz to izspļaudama. Tomēr mute un rīkle bija pārāk izkaltusi, un milža apaļajā, mēnessveidīgajā sejā jautās draudi, tāpēc Margarita norija dziru.

      – Laba meitene, – ragana noteica. Viņa bija ģērbusies vienkāršā, tumši zilā satīna tērpā. Seju ieskāva stīvināta, ar stīpiņām apdarīta mežģīņu apkakle, kas izplūda aiz pakauša. Mati bija paslēpti zem baltas galvassegas, un ap kaklu viņa nēsāja dārgakmeņiem rotātu krucifiksu. Vienīgais kailas miesas laukums, ko varēja saskatīt, bija raganas seja. Tikai zeltainās acis atgādināja Margaritai sievieti, kas nokodusi viņas pirksta galiņu.

      – Kur ir mana mamma? – viņa izgrūda.

      – Tagad tava māte esmu es, – ragana atbildēja.

      Margarita papurināja galvu, paužot ne vien savu apjukumu, bet arī noliegumu. Viņu pārņēma savāda sajūta, it kā migla būtu iekļuvusi ausīs, acīs un nāsīs, piepildot galvu ar neskaidru dūmaku.

      – Reiz es ieradīšos un pieņemšu tevi kā savu meitu, un aizvedīšu tevi uz skaistu vietu, kur būsi pasargāta no pasaules, – ragana solīja. – Bet pagaidām tu esi pārāk jauna. Tāpēc es sameklēju vietu, kur varēsi līdz tam dzīvot. Pret tevi izturēsies labi, un tu būsi drošībā. Nāc man līdzi. – Viņa sniedza roku, un Margarita, brīdi pavilcinājusies, to satvēra. “Drošībā,” viņa stingi nodomāja. Un piepeši viņu pārņēma šausmas. “Kur ir mana īstā māte?”

      Burve saspieda viņas plaukstu ciešāk. – Neuzdrīksties man nepaklausīt, – viņa nočukstēja, pieliekusies tā, ka viņas lūpas bija pavisam tuvu Margaritas ausij. – Ja darīsi visu, ko tev likšu, es būšu labsirdīga, bet, ja pretosies, manām dusmām nebūs robežu.

      Margarita palūkojās uz asiņaino pārsēju, kas bija aptīts ap ievainoto pirkstu, un nodrebēja. – Bet… kur ir mani vecāki?

      – Viņi tevi vairs negrib.

      Vārdi sāpīgi ievainoja Margaritu. Viņai acīs sariesās asaras. – Tā nav.

      Ragana pieliecās un viņu noskūpstīja, atglaužot meitenes matu šķipsnu. – Man ir ļoti žēl. Es zinu, ka tev sāp. Bet labāk ir to zināt, nevis mūžam mocīties minējumos, vai ne? Viņi tev noteikti meloja; cilvēki mēdz tā darīt. Bet, jo ātrāk tu apjautīsi, ka nekad nevar paļauties uz citiem, jo labāk. Nāc nu! Esam klāt.

      Runājot burve apņēmīgi veda Margaritu pāri laukumam pie lielas, stūrainas, pelēkas ēkas ar daudziem maziem lodziņiem. Zemā portikā bija iestrādātas smagas koka durvis, un tām blakus piekarināts zvans. Durvju pamatnē bija šaura atvere, pietiekami liela, lai pa to iebīdītu apjomīgu saini.

      Ragana valdonīgi paskandināja zvanu.

      Koka durvis čīkstēdamas atvērās. Pār Margaritas seju krita ēna.

      Viņa pacēla skatienu un ieraudzīja melnā tērptu stāvu. Balts plīvurs ieskāva labsirdīga izskata večiņas seju. – Vai varu kaut kā palīdzēt, meita? – viņa drebošā balsī jautāja.

      – Es jums atvedu pamestu bērnu. Viņai nav citas vietas, kurp doties.

      – Nabaga bērns, nabaga mīļais bērns! Vediet viņu iekšā. Tūlīt pasaukšu māsu Eugēniju.

      Margaritai bija nelabi, reiba galva un uzmācās bažas. Viņa negribēja ieiet pa smagajām koka durvīm, kurām bija dzelzs bulta un slēdzene. Ragana pieliecās un iečukstēja viņai ausī: – Atceries, ko teicu. Ja pretosies, tev nāksies ciest. Klausi man, un viss būs labi.

      Meitene trīcēdama ļāvās raganai, kas asi parāva viņu aiz rokas, un iegāja pa durvīm. Vecā mūķene tās aizvēra, ieslēpa rokas piedurknēs un veda abas viešņas pa garu, saltu gaiteni. Kaut kur tuvumā noskanēja zvans. Mūķene atvēra durvis, un ragana kopā ar meiteni iegāja nelielā istabā. Pie sienas stāvēja dzelzs gulta, un kamīnā dega vāja uguns. Burve pacēla Margaritu un nosēdināja viņu uz gultas. – Tu esi nogurusi, bērns. Apgulies.

      Margarita paklausīja. Viņa jutās dīvaini, it kā pamazām sarautos. Migla no galvas bija pārņēmusi visu viņas augumu. Viņa aizvēra acis. “Kur ir mamma? Es gribu mammu.” No plakstiņu apakšas ritēja asaras.

      Viņai uz pieres uzgūla vēsa plauksta. – Tātad ģimene no viņas atsakās? – jautāja kāda nepazīstama sieviete. Margarita atvēra acis un ieraudzīja gara auguma stāvu, tērptu melnā. Sievietes seja bija nekustīga, it kā izgrebta no gaiša akmens. – Viņa izskatās vesela un nesakropļota. Kāpēc vecāki nolēmuši viņu atdot?

      – Tie ir nabadzīgi cilvēki, – burve sacīja. – Un bērns ir mežonīgs, nevaldāms, aizraujas ar iedomām un mēdz trakot.

      “Par ko viņi runā? Ne jau par mani!” Margarita apreibusi nodomāja. Viņa centās piecelties sēdus un atbrīvoties no miglas, kas vijās smadzenēs.

      Mūķene sarauca pieri. – Neizklausās, ka tas būtu pietiekams iemesls, lai atteiktos no bērna.

      – Tēvs nomira, un māte ir palikusi viena. Viņai ir grūti nopelnīt naudu, lai bērnu pabarotu. Jūs jau redzat, cik vāja un bāla viņa ir.

      Mūķene pieliecās un ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra Margaritas plaukstas locītavu. – Viņa ir kalsna.

      – Es tāda esmu bijusi vienmēr! – Margarita iesaucās. – Ne jau tāpēc, ka māte mani nebaro.

      Viņa atcerējās, kā māte mēdza šūpot galvu, iekraujot vēl vienu porciju Margaritas šķīvī. – Tas nav taisnīgi, – Paskalīna žēlojās. – Man tikai jāpaskatās uz makaroniem un pupiņām, un es jau piebriestu, bet mana margrietiņa tos ēd šķīvjiem vien, bet ir tieva kā skals. Kur tu to visu izmanto, piccolina?

      Viņa ievilka elpu, sāpju pārņemta. – Kur ir mana mamma? Gribu mammu!

      – Meitene nevēlas ticēt, ka māte viņu vairs negrib, – burve noteica. – Ja nebūtu manis, nabaga bērns būtu izmests uz ielas. Mātei piedāvāja darbu ārpus Venēcijas, bet jaunais saimnieks negribēja viņu kopā ar bērnu, tāpēc viņa gluži vienkārši sakravāja mantas un devās prom, atstājot meiteni, lai tā pati cenšas izdzīvot.

      – Tā nav. Nekas tāds nenotika! – Margaritai izdevās piecelties sēdus, bet abas sievietes, kas viņu apsprieda, stāvēdamas pie gultas, pat nepalūkojās uz meiteni. Vecā mūķene, sēžot viņai blakus, skumīgi pasmaidīja un ar mezglainu roku noglāstīja matus.

      – Ja jūs viņu pieņemtu uz turpmākajiem pieciem vai sešiem gadiem, pēc tam es viņai piedāvātu darbu savā namā, – burve sacīja. – Pagaidām viņa ir pārāk jauna un nepakļāvīga. Tomēr es ticu jūsu spējai savaldīt pat vismežonīgākās meitenes, māsa Eugēnija.

      – Pateicos par uzslavu, sinjora Leonelli, – garā mūķene sausi atbildēja.

      – Es neesmu mežonīga. Neesmu! Lūdzu, man te nav jābūt! Viņa mani aizveda… Es gribu savu mammu!

      – Nabaga bērns, – vecā mūķene noteica.

      Māsa Eugēnija pat nepalūkojās uz meiteni. – Kā viņu sauc?

      Ragana