Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

– Alesandro.

      – Skaists vārds. Man tas patīk.

      – Tā sauca mana tēva tēvu, – Alesandro sacīja. – Un droši vien arī viņa tēva tēvu.

      – Nāc man līdzi uz tirgu. Es tev parādīšu, kā izmantoju tevis dotās monētas.

      Es nopirku svaigu maizi, ķiploka galviņu, mazu sviesta gabaliņu, ietītu muslīnā, un zivi. Alesandro to visu nesa, un es smaidīju, redzot viņu ar margrietiņām vienā rokā un zivi otrā. Viņš atbildēja uz smaidu un iesmējās, un arī es gandrīz, gandrīz viņam pievienojos.

      Mēs aizgājām līdz nelielajai mītnei, ko biju sev iekārtojusi kādas vecas baznīcas pamestajā lievenī. Durvis bija aizslēgtas, un ap slēdzeni vijās apputējuši zirnekļu tīkli. Es biju atvilkusi vecas durvis, ar kurām aizsedzu ieeju, un dažādus koka gabalus, kā arī plāksnes, tāpēc mans mājoklis no ārpuses atgādināja atkritumu kaudzi. Alesandro nācās mesties četrrāpus, lai tiktu iekšā. Viņš piecēlās, nopurināja netīrumus no biksēm un palūkojās apkārt. Viņa sejā pavīdēja savāda izteiksme.

      Biju izdarījusi visu iespējamo, lai notīrītu lieveni. Es izgatavoju slotu no zariem un sameklēju vecu spaini, ko piepildīju ar ūdeni no laukuma akas. Vienā malā biju salikusi akmeņus aplī; tur varēju iekurt uguni. Otrā pusē bija vecu aizkaru un spilvenu gulta, ko centos uzturēt tīru. Uz loga nišas virs gultas bija vecs trauks ar puķu pušķi – margrietiņām, pelašķiem, lupstājiem un mežrozītēm, ko biju saplūkusi mežā un pļavās ārpus salas. Kurtizāne teica, ka tie visi ir mīlas un ilgu ziedi. Viņa arī iedeva man zemu, sarkanu sveci kopā ar miršu un rožu eļļu, ko tajā ieberzēt.

      – Tu esi izveidojusi īstas mājas.

      Es pamāju. – Baidos, ka tās kāds atradīs un padzīs mani. Katru dienu atgriežos un domāju, ka mans patvērums būs novākts.

      – Ziemā te būs auksti.

      – Ne tik auksti kā uz ielas.

      Es iededzu sveci, uzšķiļot dzirksteli no krama un dzelzs, un izmantoju liesmu, lai iekurtu uguni. Pēc tam uzliku uz oglēm nelielu dzelzs katliņu. Tajā bija divas saujas svaigu pētersīļu no kurtizānes dārza; es iemērcu zaļumus ūdenī divas stundas iepriekš. Kamēr ūdens uzvārījās, es sagriezu zivi uz veca dēļa un iemetu to vecā, apskrambātā pannā līdz ar saspiestiem ķiplokiem un izkausētu sviestu. Panna bija viena no daudzajām mantām, ko es atradu izgāztuvē. Kad zivs bija apcepusies, es iebēru gabaliņus pētersīļu ūdenī un uzliku katliņu uz uguns, lai viss lēnām vārītos.

      Drīz vien manu nelielo mājokli piepildīja tīkams aromāts. Alesandro bija izklājis savu apmetni uz zemes. Es tupēju savā gultā. Viņš saudzīgi iztaujāja mani par mājām un ģimeni. Es atbildēju balsī, kas sāpēs aizlūza. Pienāca brīdis, kad viņš sniedza man roku. Es to satvēru, un viņš turēja manu plaukstu savējā.

      Man bija tikai viens trauks un karote, tāpēc mēs ēdām pamīšus, mērcējot maizi dzidrajā, zaļajā virumā un izzvejojot nelielus gardās, baltās zivs gabaliņus. Satumsa, un sarkanās sveces un uguns liesmas atspīdumi rotājās uz mūsu sejām. Man viņš šķita skaistākais vīrietis, kādu biju redzējusi. Sirds sažņaudzās, sāpjpilna maiguma pārņemta. Ja vien man izdotos panākt, ka viņš mani iemīl, es būtu laimīga mūžīgi mūžos. Kad zupas vairs nebija, es pievilku Alesandro galvu sev tuvāk un noskūpstīju viņu.

      Ak, mana mīļā piccolina, es patiesi viņu mīlēju. Varbūt tev šķiet, ka man nevajadzēja lūgt kurtizānes palīdzību, lai iegūtu pretmīlu. Varbūt viņš tik un tā mani mīlētu arī bez pētersīļiem, ko plūcu kurtizānes dārzā, bez sarkanās sveces, ko viņa man iedeva. Bet kā es varētu to zināt? Biju skrandās tērpusies ubadze. Saulgriežos laiks bija pietiekami silts, lai gulētu uz ielas, bet drīz pienāks ziema, un es nosaltu līdz nāvei. Man bija nepieciešama viņa mīlestība.

      Ja nemaldos, tonakt mēs ieņēmām tevi – manu mīļo meitiņu, manu margrietiņu. Tomēr es to vēl nezināju. Tobrīd es zināju tikai, ka mēs ar Alesandro kopā gulējām uz nelielās skrandu kaudzes un mīlējām viens otru tik pilnīgi un patiesi, cik vien to spēj vīrietis un sieviete. Un, kad mēs gulējām apskāvušies, es smejot izņēmu margrietiņu no pušķa, ko pirms tam ielikām spainī, un aizspraudu to viņam aiz auss.

      – Manā dzimtenē mēs dēvējam margrietiņas par “mīl – nemīl ziedu”, – es atklāju.

      – Vai patiesi? Tas ir savāds vārds.

      – Tu esi nelabojams pilsētnieks. Vai tiešām nezini, kas jādara? – Es noguldīju galvu viņam uz krūtīm un paņēmu vēl vienu margrietiņu. Izrāvusi vienu lapu, es sacīju: – Mīl. – Izvilku vēl vienu ziedlapu: – Nemīl. – Mazās, baltās ziedlapiņas cita pēc citas krita zemē, līdz palika tikai viena. Es to norāvu un, uzvaras prieka pārņemta, sacīju: – Mīl!

      – Jā, – Alesandro apliecināja un, pieliecis galvu, noskūpstīja mani.

      Zaļumi

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1583. GADA JANVĀRIS

      Mums vajadzēja būt laimīgiem. Un mēs gandrīz tādi bijām.

      Kad apprecējāmies, tu vēl biji maza pelīte man vēderā. Par tevi zinājām tikai mēs ar tavu tēvu, kaut gan man šķiet, ka arī tava vecmāmiņa kaut ko nojauta.

      Viņa uzstāja, lai dzīvojam šajā namā, bet pati pārcēlās pie savas meitas Donnas, kura nupat bija laidusi pasaulē dvīņus. Vecmāmiņa mums atstāja visu – veikalu, maskas, veidnes, krāsas, spalvas un kristālus, vairumu mēbeļu, pat savu gultu. Man bija viss, par ko sapņoju, pat paklājs, ko vajadzēja izdauzīt tīru uz veļas auklas virs ielas.

      Tomēr ik reizi, kad nostājos pie loga un palūkojos uz kurtizānes dārzu, es jutu pavēderi sažņaudzamies kaunā.

      Mēs nebijām bagāti, ne jau tā kā viņa, kam piederēja grezns nams, pašai sava gondola, skaisti tērpi un kalpotāji. Tomēr dažus mēnešus pēc kāzām es aiznesu līdz viņas durvīm visu saimniecības naudu, ko izdevās ietaupīt, un mēģināju atdot to viņai. Reiz viņa teica, ka par visu ir jāmaksā.

      Kurtizāne salti uzlūkoja mani. – Nauda man nav vajadzīga, – viņa sacīja.

      – Gribēju tikai jums pateikties. – Arī pateicība man nenoderēs.

      – Jūs man palīdzējāt. Lūdzu, ļaujiet pateikties.

      – Reiz es kaut ko no tevis vēlēšos, un tu spēsi man palīdzēt. – Viņa ar skatienu noglāstīja manu ieapaļo vēderu. Es nevilšus savilku šalli ciešāk sev apkārt. – Paturi naudu. Drīz tev tā būs nepieciešama.

      Pēc šīs viesošanās pie kurtizānes manī modās kāre pēc zaļumiem. Venēcija manās acīs vairs nebija apburta pilsēta; tā kļuva par saltu, neauglīgu akmens cietoksni. Bija ziema, un gan māju jumti, gan baznīcu smailes tinās pelēkā miglā, kas apslāpēja zvanu skaņas un gondoljeru brīdinājumus. No jūras pūta auksts vējš, kas iekļuva katrā spraugā, un ielās skalojās ledains ūdens, tāpēc mani apavi un tērpa mala vienmēr bija izmirkusi. Es nespēju sasildīties.

      Man gribējās pamielot acis ar skatu uz zaļām pļavām. Es vēlējos apsēsties zaļā zālē un veldzēties zaļa koka paēnā. Gribēju ēst vēsus, zaļus salātus. Es ilgojos pēc rukolas, sajauktas ar olīveļļu un Parmas sieru, pēc kausētā sviestā mērcētiem sparģeļiem un salātiem, kuros sajaukti saldie un rūgtie zaļumi. Viskvēlāk es alku pēc zivju un pētersīļu zupas.

      Kad pārvācos uz istabām virs masku veikala, es turēju guļamistabas slēģus aizvērtus, lai neredzētu kurtizānes dārzu. Tagad es visu dienu sēdēju pie loga un vēroju mūžzaļos rozmarīna krūmus ap dobēm, kurās vēl joprojām, par spīti aukstumam, auga