Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Margaritas garo bizi. – Viņa noteikti samaksāja daudz naudas, lai tev nenogrieztu matus un neiededzinātu zīmi papēdī. Māsa Eugēnija sadusmojas katru reizi, kad tevi ierauga. Es esmu redzējusi, kā viņa saviebjas, tevi uzlūkojot.

      – Pie visa vainīgi rudie mati kopā ar sarkano tērpu, – Karmela noteica. – Arī man tie liek saviebties.

      – Ja vien es varētu aizbēgt! – Margarita iesaucās. – Es dotos uz Ferrāru vai Florenci un dziedātu, cik labi vien protu, kad garām brauktu hercogs. Ferdinando de Mediči atklāja kādu vienpadsmit gadus vecu meiteni dziedam Romā un aizveda viņu uz Florenci, lai apmācītu, vai ne? Man ir divpadsmit, un es mācos jau gadiem ilgi.

      – Pasaulē nav tādas hercogistes, kas tevi neuzņemtu atplestām rokām, – Elēna apliecināja. – Tagad visi vēlas sieviešu korus. Es dzirdēju, ka tāds ir pat Romā – par spīti pāvesta iebildumiem.

      Elēna vienmēr zināja visu jauno par mūziku ārpus mazā, pelēkā patversmes loka; viņu apmācīja maestri, kas ieradās dot norādījumus vecākajām meitenēm trīs vai četras reizes nedēļā.

      – No kurtizānes mājas aizbēgt būs daudz vieglāk nekā no šejienes, – Cita sacīja. – Tikai jāuzmanās, lai viņa nepagūst tevi pārdot.

      – Man ir tikai divpadsmit gadu, – Margarita iebilda.

      – Dažiem tas šķiet pats piemērotākais vecums, – Cita brīdināja.

      – Nebiedē viņu tā! – Elēna apsauca biedreni. – Māsa Eugēnija nemūžam neļautu kādai no mūsu meitenēm nokļūt priekamājā.

      – Droši vien ļautu, ja vien saņemtu pietiekami daudz naudas, – Cita iebilda. – Māsa Eugēnija vēlas atjaunot baznīcu un izveidot jaunu kora telpu. Viņu māc neprātīga skaudība pret jauno baznīcu Incurabili slimnīcā.

      – Nerunāsim par to, – Elēna sacīja, ar vienu roku apskaudama Margaritu. – Tā sieviete nav šeit bijusi jau piecus gadus. Esmu pārliecināta, ka viņa aizmirsusi Margaritu. Varēja notikt jebkas. Varbūt viņa pati jau ir Ospedale degli Incurabili!

      Meitenes iespurdzās, jo Elēnas pieminētā slimnīca bija paredzēta ar sifilisu sasirgušajiem.

      Pēc divām nedēļām Margarita pamodās no tā, ka viņai uz pleca kāds spēcīgi uzlika roku. Viņa uztrūkās no miega un piecēlās sēdus, spiežot sev klāt plāno segu. Māsa Eugēnija stāvēja pie gultas, un viņas garais stāvs bija tērpts melnā. Uz galda viņai blakus nevienmērīgi dega vāja sveces liesmiņa. – Celies, bērns, – viņa vēsi, bezkaislīgi noteica.

      Margarita satraukta palūkojās apkārt; viņas sirds šausmās sažņaudzās, kad viņa ieraudzīja divas milzīgas, salīkušas ēnas uz sienas aiz atvērtajām durvīm. Tās meta divi cilvēki, kas gaidīja ārā. Ragana un milzis! Viņa atvēra muti, grasīdamās kliegt.

      Māsas Eugēnijas plauksta uzgūla meitenes lūpām. – Es nevēlos, lai sākas tracis. Uzvedies klusi. Ja kliegsi vai raudāsi, es tev noraušu ādu no muguras. Vai saprati?

      Margarita parāva galvu uz augšu un leju. Tiklīdz māsa Eugēnija noņēma roku, meitene dziļi ievilka elpu, gatavodamās kliegt no visa spēka, bet mūķene veikli pielika viņai pie lūpām pudeli. Margarita aizrijās un sprauslāja, bet vecākā sieviete pagrūda viņas zodu un ar plaukstu aizspieda gan muti, gan degunu. Meitene pati pret savu gribu norija šķidrumu. Tas izdedzināja svelošu joslu pār mēli un rīkli.

      Abas milzīgās ēnas klusi slīdēja tuvāk gar aizmigušo meiteņu rindām. Margarita pretojās, bet mūķenes tvēriens bija dzelžains. Meitene paguva vienīgi ieraudzīt savu murgu neskaidrās sejas – vienu apaļu un baltu kā mēness, otru daiļu un smaida rotātu, – pirms viņai mutē kaut ko iebāza, pār galvu pārmeta maisu, pacēla viņu gaisā un pārmeta milzim pār plecu. Lai cik spēcīgi viņa spēra, sita un vicināja rokas, viņai neizdevās satricināt lielam spilvenam līdzīgo stāvu, kas ienesa viņu tumsā.

      Tornis

MANERBAS KLINTS, GARDAS EZERS, ITĀLIJA, 1595. GADS

      Margaritas miegu caurvija drausmīgi sapņi.

      Viņa redzēja māti stiepjam rokas pretī savai meitai, ko aizrāva melna straume. Viņa sapņoja par māsu Eugēniju, kas slējās viņai pāri, rokā turot pudeli, un Margarita atkal mutē sajuta skāņo izmisuma dziru. Viņa sapņoja, ka jāj ar kamieli naksnīgā tuksnesī, bet viņas mute un rīkle ir sausa kā putekļi. Viņa sapņoja, ka ir aprakta kapenēs un no kārtīgām kaulu kaudzītēm uz viņu skatās galvaskausi. Viņa kliedza, līdz rīkle kļuva jēla, bet neizdeva ne skaņas. Viņa pūlējās atbrīvoties no melnās Nāves, kas nesa viņu, pārmestu pār plecu, bet nekas neizdevās. Lai kā viņa kliegtu, lai kā cīnītos, viņa bija bezpalīdzīga.

      Kad Margarita beidzot pamodās, viņa gulēja mīkstā gultā. Mūra sienas apspīdēja silta uguns gaisma. Pār viņas augumu slīga dūnu sega, un kāds maigām rokām sukāja matus.

      Margarita sakustējās.

      – Ak, beidzot esi nomodā, – burve noteica. – Es jau sāku satraukties. Tu noteikti esi izsalkusi. Vai vēlies kaut ko ēdamu?

      Margarita nedaudz piecēlās, atbalstīdamās pret elkoņiem. Uz apaļa galdiņa pie zemās, šaurās gultas kājgaļa bija salikti alvas šķīvji, un tajos gozējās baltas, ar pūdercukuru apbārstītas smalkmaizītes, neliels cepts putns, zaļumu salāti un bļoda ar vīģēm. Meitenei mutē sariesās siekalas, bet viņa papurināja galvu un aizgriezās. Pakustēties bija grūti. Galva šķita smaga, un kaut kas to vilka lejup. Viņa mēģināja piecelties sēdus un pameta skatienu apkārt.

      Mati plūda lejup pār spilvenu un gar gultu, viļņiem un cirtām slīgstot uz grīdas līdzīgi zeltītam satīna audumam, kas tiek pamazām atritināts. Tie pārņēma visu mazo istabu, piepildot to ar zīdainām šķipsnām. Meiteni caururba nokaitēta baiļu šautra. – Ko jūs darāt? Kas noticis ar maniem matiem?

      – Tie ir brīnišķīgi, vai ne? – ragana jūsmoja. – Tev ir ļoti paveicies. Daudzas sievietes būtu ar mieru nogalināt, lai iegūtu tik biezus, garus un krāšņus matus.

      Margarita stingi vēroja matu viļņus, skaļi, nevienmērīgi elpodama, un nespēja saprast, kā viņas mati tik piepeši izauguši. Iepriekšējā dienā tie bija pietiekami gari, lai Margarita varētu uz tiem apsēsties. Tagad uz tiem gareniski varētu apgulties divdesmit mazas meitenes, un vēl joprojām būtu brīva vieta. Viņa pamazām apjauta, ka mati nav visi vienā krāsā. Dažas šķipsnas bija vairāk sarkanas nekā zeltītas, citas vairāk zeltainas nekā rudas. Vietām mati veidoja ciešas sprogas un vijumus, citur bija gludi un zīdaini, bet vēl citur veidoja mīkstas, garas cirtas. Visi šie dažādie mati plūda un savijās kopā gluži kā upe, kas vietām traucas strauji, sasniedz putojošu kritumu un tek laiskos apļos, līdz izveido rāmu dīķi.

      – Nekusties, – burve pavēlēja. Viņa bija nometusies ceļos pie gultas un vienā rokā turēja garu, izliektu adatu, kurā ievērts smalks zelta pavediens, bet otrā – garus bronzas krāsas matus. Margarita izbijusies skatījās, kā burve prasmīgi iešuj šīs matu cirtas blakus pārējām.

      Ik reizi, apsienot pavedienu ap matiem, ragana skandēja:

      Triju vara saista tevi pie manis,

      Tu nedrīksti runāt par mani un roku pacelt,

      Un nespēsi pamest šo vietu, kur esmu tevi piebūrusi.

      Viņas vārdi šķietami apvija važas ap Margaritas plaukstām, potītēm un mēli. Viņa nespēja pakustēties vai runāt, kaut gan rīkli plosīja aizturēti šausmu šņuksti. Drīz visi mati bija sapīti garā, biezā bizē, kas gluži kā čūska vijās mazajā, krēslainajā istabā.

      – Tagad