Baltā princese. Filipa Gregorija

nevēlējās zaļo?

      – Lankasteru sarkanais, – es sarūgtināta paskaidroju. – Mocekles sarkanais, netikles sarkanais, asinssarkanais.

      – Kuš, – viņa mani apklusina. – Šī ir tavas uzvaras diena.

      Kad sajūtu mātes pieskārienu, man aizžņaudzas kakls, un asaras, kas visu rītu aizmiglojušas skatu, sāk birt pār vaigiem. Māte tās saudzīgi notrauš ar plaukstu. – Beidz! – viņa klusi pavēl. – Tu vari tikai pakļauties un smaidīt. Reizēm mēs uzvaram, dažreiz zaudējam. Pats galvenais ir tas, ka mēs vienmēr, vienmēr ejam uz priekšu.

      – Mēs, Jorku dzimta? – es neticīgi jautāju. – Šīs kāzas pievienos Jorkus Tjūdoriem. Tā ir nevis uzvara, bet gan pēdējā sakāve.

      Māte velta man savu noslēpumaino smaidu. – Mēs, Meluzīnes meitas, – viņa izlabo. – Tava vecmāmiņa bija karaliskās Burgundiju dzimtas atvase un ūdens dieves pēctece un nekad neaizmirsa, ka viņas dzīslās rit karaliskas asinis, taču viņa ir arī burve. Es tavā vecumā nezināju, vai viņa patiesi spēj piesaukt vētru vai arī viņai tikai paveicies un viņa izlikusies, lai panāktu savu. Bet viņa man iemācīja, ka pasaulē nav nekā varenāka par sievieti, kas zina, ko vēlas, un iet taisni uz mērķi. Nav svarīgi, kā to dēvē – par burvestību vai par apņēmību. Nav svarīgi, vai kaldināt lāstu vai sazvērestību. Tev tikai jāizdomā, ko vēlies, un jāuzdrošinās to gribēt. Tu būsi Anglijas karaliene, tavs vīrs ir karalis. Tevis dēļ Jorki atgūs Anglijas troni, kas likumīgi pieder viņiem. Pārciet savas bēdas, meita! Tās nav svarīgas, ja vien tu dodies turp, kur vēlies būt.

      – Es zaudēju vīrieti, ko mīlēju, – es skarbi nosaku. – Un šodien apprecēšos ar viņa slepkavu. Nedomāju, ka jebkad sasniegšu to vietu, kur gribētu būt. Anglijā tās vairs nav. Un arī pasaulē ne.

      Mana māte gandrīz iesmejas; tik nesatricināma ir viņas pārliecība. – Protams, šobrīd tev tā šķiet! Šodien tu kļūsi par nicināma vīrieša sievu. Bet neviens nezina, kas notiks rīt. Es nevaru pareģot nākotni. Tu dzimi nemiera mutulī, bet tagad precēsies ar karali. Varbūt viņam nāksies aizstāvēt savu troni, un varbūt viņš kritīs. Varbūt tu redzēsi Henriju krītam dubļos un mirstam zem nodevēju armijas zirgu pakaviem. Kā es to varu zināt? Tomēr es zinu kaut ko citu, proti, šodien tu vari ar viņu apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Vari nest mieru tur, kur viņš ienesa karu. Vari aizsargāt savus draugus un radus un iesēdināt tronī Jorku zēnu. Ej uz savām kāzām un smaidi!

      Kad es iesoļoju pa Vestminsteras abatijas rietumu durvīm, sudraba tauru pūtienu pavadīta, Henrijs stāv pie altāra pakāpieniem. Es esmu viena; ja šajās kāzās būtu kāds no manas dzimtas vīriešiem, kas varētu vest mani līdz altārim, Henrijs nebūtu Anglijas karalis un negaidītu mani, kautri smaidot. Mans tēvs ir miris, abi Jorku tēvoči ir miruši, mazie brāļi pazuduši un droši vien miruši. Vienīgais Jorku zēns ir mazais Vorikas Edvards, kurš savādi karaliskā žestā pieliec galvu, kad eju garām viņam un viņa māsai Mārgaritai. Šķiet, ka viņš dod man atļauju.

      Henrijs staro zeltā. Viņa māte nolēmusi upurēt eleganci greznības vārdā, un viņš ir ģērbies pilnā zelta auduma tērpā, līdzinoties nupat izkaltai statujai vai jaunam Krēzam. Lēdija Mārgarita domāja, ka dēls izskatīsies karalisks kā apzeltīts dievs, bet es būšu neinteresanta, tumša un pieticīga. Tomēr blakus Henrija uzmācīgajam spožumam mans melni sarkanais tērps ir pieklusināti cienīgs. Henrija māte sadusmota pārmaiņus uzlūko viņu un mani, acīmredzot prātojot, kāpēc es esmu karaliska, bet viņš līdzinās ākstam.

      Tērps ir ļoti kupls, priekšā ir daudz auduma, un neviens neredz manu piebriedušo vēderu. Esmu stāvoklī jau mēnesi, varbūt ilgāk, bet to zina tikai karalis, viņa māte un manējā. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut viņi nevienam to nebūtu atklājuši.

      Arhibīskaps mūs gaida, atvēris lūgšanu grāmatu, un uzsmaida, kad tuvojamies viņam pie altāra. Viņš ir mans radinieks, Tomass Bourčjers, un viņam trīc rokas, kad viņš satver manējo un ieliek to Henrija siltajā plaukstā. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš kronēja manu tēvu un māti, pēc tam kronēja manu mīļo Ričardu un viņa sievu Enu. Ja bērns, ko nesu sev zem sirds, būs zēns, viņš noteikti kristīs to par Artūru un vēlāk kronēs arī mani.

      Vecā vīra apaļajā, grumbu izvagotajā sejā staro vienkārša labvēlība. Viņš salaulātu mani ar Ričardu, un es stāvētu viņam pretī baltā tērpā, rotātā ar baltām rozēm, un apprecētos un tiktu kronēta skaistā ceremonijā, kļūstot par mīļotu sievu un līksmu karalieni.

      Kad arhibīskapa laipnais skatiens skar manu seju, es jūtu sevi ieslīgstam apcerē un gandrīz zaudēju samaņu, it kā būtu nokļuvusi savā sapnī un stāvētu pie altāra savā iztēles radītajā kāzu dienā. Es apjukusi satveru Henrija roku un atkārtoju vārdus, ko domāju teikt citam vīrietim. – Es, Elizabete, ņemu tevi, H… H… H… – Man neizdodas dabūt pār lūpām nepareizo vārdu, es nespēju pamosties šajā savādajā īstenībā.

      Tas ir briesmīgi, es neko nevaru pateikt, nevaru ieelpot; baisā patiesība, ka es nesolos Ričardam, ir iestrēgusi man kaklā. Es aizrijos, man tūlīt būs nelabi. Manu ādu pārklāj sviedri, es sagrīļojos, kājas kļūst ļenganas. Nespēju pateikt neīstā vīrieša vārdu, nespēju laulāties ar citu, nevis Ričardu. Es mēģinu vēlreiz un tieku līdz: – Es, Elizabete, ņemu tevi… – Tad es apklustu. Nē, es nespēju. Nedaudz ieklepojusies, ielūkojos viņam sejā. Es nevaru viņu neienīst. Nevaru nesapņot par viņa ienaidnieku, nevaru izrunāt viņa vārdu, nevaru būt viņa sieva.

      Bet saprātīgais, lietišķais Henrijs saprot, kas noticis, un spēcīgi iekniebj man plaukstā. Viņš ieurbj nagus man miesā, es klusi iesaucos un redzu viņa saltās, brūnās acis iznirstam no miglas, redzu viņa saraukto pieri. Es spēji ievelku plaušās gaisu.

      – Saki! – viņš saniknots pavēl.

      Es savaldos un šoreiz runāju pareizi: – Es, Elizabete, ņemu tevi, Henriju…

      Kāzu mielasts notiek Vestminsteras pilī, un kalpotāji man sniedz šķīvjus, nometušies uz viena ceļgala, it kā es būtu karaliene. Karaļa māte tomēr pāris reižu it kā garāmejot piemin, ka es gan esmu karaļa sieva, bet vēl neesmu kronēta. Pēc mielasta sākas dejas, un prasmīgi tēlotāji mums sarīko izrādi. Akrobāti virpuļo, muzikanti spēlē, karaļa āksts izmet dažus piparotus jokus, un tad ierodas mana māte un māsas, lai pavadītu mani uz guļamistabu.

      Tajā ir silts; pavardā jau sen iekurināta lēni degošu pagaļu un smaržīgu čiekuru uguns. Māte man sniedz īpaši brūvētu kāzu alu.

      – Vai satraucies? – Sesilija jautā balsī, kas ir tik salda kā medus. Vēl nezinām viņas kāzu dienu, un māsa nevēlas, lai kāds aizmirst par viņu. – Es savā kāzu naktī noteikti satraukšos. Būšu pārbiedēta līgava.

      – Nē, – es atbildu.

      – Palīdzi māsai apgulties, – māte pavēl. Sesilija atmet segu un pagrūž mani augšup, lai es varētu iekļūt gultā. Es iekārtojos spilvenos un apvaldu bailes.

      Mēs dzirdam, kā valdnieks un viņa draugi tuvojas durvīm. Arhibīskaps ierodas pirmais, lai apslacītu laulības gultu ar svēto ūdeni un noskaitītu lūgšanu. Viņam seko lēdija Mārgarita, cieši satvērusi lielu ziloņkaula krucifiksu, un aiz viņas nāk Henrijs. Viņš ir piesarcis un smaida vīriešu pulkā. Tie sit viņam pa muguru un paziņo, ka viņš ieguvis labāko balvu visā Anglijā.

      Ar vienu stindzinošu lēdijas Mārgaritas skatienu pietiek, lai visi saprastu, ka nebūs nekādu neķītru joku. Pāžs atmet segu, karaļa kalpotāji noņem viņam biezos, dārgakmeņiem rotātos rītasvārkus, Henrijs apsēžas man blakus, ģērbies skaisti izšūtā baltā lina naktstērpā, un mēs malkojam kāzu alu, gluži kā tādi paklausīgi