Baltā princese. Filipa Gregorija

ģērbus arī viņiem. Tāpat kā tērpus jūsu jaunākajām meitām.

      – Priecājos, – māte saldi nosaka. – Un manas meitas kronēšana?

      – Tā notiks vēlāk, – lēdija Mārgarita atbild, cenšoties noslēpt straujo elpošanu. Viņa vēl mēģina atgūties un kampj gaisu kā zivs, kas izmesta krastā. – Pēc kāzām. Kad es pieņemšu lēmumu.

      Galma dāma pasniedz viņai glāzi malvāzijas vīna, un viņa iedzer vairākus malkus. Saldais vīns iekvēlina viņas vaigus. – Pēc kāzām jaunais pāris ceļos, parādoties tautai. Kronēšana notiks pēc mantinieka piedzimšanas.

      Māte pamāj, it kā viņai tas būtu vienaldzīgi. – Protams, mana meita ir dzimusi princese, – viņa piebilst, klusi priecādamās, ka dzimusi princese ir daudz labāka nekā jauns karalis.

      – Vēlos, lai bērns piedzimst Vinčesterā, mūsu senās karaļvalsts – Artūra karaļvalsts – vidū, – lēdija Mārgarita paziņo. Viņa pūlas atjaunot savu varu. – Mans dēls ir Artūra Pendragona pēctecis.

      – Vai tiešām? – māte mīlīgi apvaicājas. – Man šķita, ka viņš radies no Tjūdoru bastarda, ko dzemdējusi princese atraitne no Valuā dzimtas. Un slepenās kāzas tā arī netika pierādītas. Kā tas saistīts ar karali Artūru?

      Lēdija Mārgarita saniknota nobāl, un man gribas paraustīt māti aiz piedurknes, lai viņa vairs nemocītu šo sievieti. Viņai jau izdevās pārbiedēt lēdiju Mārgaritu, pieminot Jorku princi, bet mēs šajā jaunajā galmā esam lūdzēju lomā, un nevajadzētu saniknot tā diženāko dāmu.

      – Man nav jāskaidro sava dēla izcelsme sievietei, kam laulātas sievas stāvokli un titulu atjaunojām mēs, turklāt pēc tam, kad jūs bijāt nosaukta pat laulības pārkāpēju, – lēdija Mārgarita skarbi paziņo. – Es esmu jums pastāstījusi par gatavošanos kāzām un vairs jūs neaizkavēšu.

      Māte atmet galvu un smaida. – Pateicos, – viņa majestātiski nosaka. – No visas sirds.

      – Mans dēls vēlas redzēt princesi Elizabeti. – Lēdija Mārgarita pamāj pāžam. – Ved princesi uz karaļa istabām!

      Es esmu spiesta iet cauri lielajai istabai līdz karaļa kambarim. Abus nekad nešķir vairāk kā vienas durvis. Henrijs sēž pie galda, ko reiz šajā pilī izmantoja mans mīļotais Ričards. Tas bija darināts manam tēvam. Ir ļoti savādi redzēt Henriju sēžam mana tēva krēslā un parakstām dokumentus uz Ričarda galda, it kā viņš pats būtu karalis… līdz atceros, ka viņš tiešām ir valdnieks un viņa bālā, raižpilnā seja rotās Anglijas monētas.

      Viņš kaut ko diktē rakstvedim, kas ap kaklu apmetis pārnēsājamā rakstāmgalda siksnu, pirkstos satvēris vienu spalvu, bet otru aizlicis aiz auss. Ieraudzījis mani, Henrijs plati pasmaida, ar rokas mājienu aizsūta rakstvedi prom, un sargi aizver durvis, atstājot mūs divatā.

      – Vai abas šņāc kā divas kaķenes? – Henrijs iesmejas. – Viņas viena otru necieš, vai ne?

      Par šādu atbalstu es jūtos tik atvieglota, ka gandrīz vai atsaucos uz šo sirsnību, tomēr atgūstos. – Jūsu māte kārto visu, kā jau parasti, – es salti atbildu.

      No Henrija sejas nozūd līksmais smaids. Viņš sadrūmst, tiklīdz izdzird kaut ko nepatīkamu par savu māti. – Jums jāsaprot, ka viņa šo mirkli ir gaidījusi visu mūžu.

      – Tas nevienam nav noslēpums. Viņa par to stāsta visiem.

      – Mātei es esmu pateicību parādā par visu, – Henrijs noskalda, – tādēļ negrasos klausīties viņai veltītos pārmetumos.

      Es pamāju. – Zinu. Arī to viņa nekavējas visiem pavēstīt. Henrijs pieceļas un apiet apkārt galdam. – Elizabete, jūs būsiet viņas vedekla. Iemācīsieties viņu cienīt, mīlēt un augstu vērtēt. Kamēr tronī sēdēja jūsu tēvs, mana māte ne mirkli nezaudēja cerību.

      – Zinu. – Es sakožu zobus. – To zina visi. Viņa nemitējas to atkārtot.

      – Nav iespējams neapbrīnot šādu apņēmību.

      Tomēr es nespēju atzīt, ka apbrīnoju lēdiju Mārgaritu.

      – Arī mana māte ir izturīga sieviete, – es piesardzīgi ieminos, bet klusībā domāju: “Es viņu nedievinu kā bērns, viņa runā arī par kaut ko citu, ne tikai mani, un visa viņas dzīve nav veltīta vienai izlutinātai atvasei.”

      – Šobrīd viņas abas pārņēmis rūgtums, bet iepriekš viņas bija draudzenes un pat sabiedrotās, – Henrijs man atgādina. – Kad apprecēsimies, viņas apvienosies. Abām būs mazdēls, ko mīlēt. – Viņš apklust, droši vien cerēdams, ka es kaut ko piebildīšu par šo mazdēlu. Es spītīgi nerunāju. – Vai jūtaties labi, Elizabete?

      – Jā, – es skarbi atbildu.

      – Vai asiņošana nav sākusies?

      Es sakožu zobus, jo dusmojos, ka jāpārrunā ar viņu kaut kas tik sievišķīgs. – Nē.

      – Labi, ļoti labi, – viņš atzīst. – Tas ir pats svarīgākais! – Šis lepnums un jūsmība mani ārkārtīgi iepriecinātu, ja to izrādītu mīlošs vīrs, bet Henrija prieks mani kaitina. Es uzlūkoju viņu ar salta naida pilnu skatienu un klusēju. – Elizabete, es gribēju tikai pateikt, ka mūsu kāzas notiks Svētās Ungārijas Mārgaritas piemiņas dienā. Mana māte visu ir sagatavojusi, jums nekas nav jādara.

      – Tikai jāiet pie altāra un jāpiekrīt, – es atgādinu. – Droši vien pat jūsu māte atzīs, ka man ir jāpiekrīt laulībai.

      Henrijs pamāj. – Jāpiekrīt un jāizskatās priecīgai, – viņš piebilst. – Anglija vēlas redzēt līksmu līgavu, un arī es gribu, lai jūs starojat. Izpildiet manu vēlēšanos, Elizabete!

      Svētā Ungārijas Mārgarita bija princese, bet dzīvoja klosterī tādā nabadzībā, ka nomira badojoties. Es uztvēru savas topošās vīramātes mājienu, izvēloties šo dienu kāzām.

      – Padevīga un nožēlas pilna. – Es atgādinu Henrijam viņa mātes izvēlēto devīzi. – Padevīga un nožēlas pilna kā Svētā Mārgarita.

      Pagalam apjucis, Henrijs iesmejas. – Varat būt tik padevīga un nožēlas pilna, cik vien vēlaties. – Viņš pasmaida, un man šķiet, ka viņš vēlas satvert mani aiz rokas un noskūpstīt. – Pārspējiet padevībā visus svētos, mana mīļā!

      Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada 18. janvāris

      Manas kāzas notiek ziemā, un īpašās dienas rīts ir tikpat sveloši auksts kā mana sirds. Kad pamostos, loga rūtis sedz leduspuķes. Besa ienāk istabā un lūdz, lai palieku gultā, līdz viņa būs iekurinājusi uguni un pie tās sasildījusi manu apakškreklu.

      Es izkāpju no gultas. Viņa novelk man pār galvu naktskreklu un pasniedz veļu. Tā visa ir jauna un izšūta ar baltiem zīda diegiem. Pēc tam es saņemu sarkano satīna virstērpu ar šķēlumiem piedurknēs, un priekšā tas ir pavērts, atklājot melno zīda damasta apakštērpu. Besa rosās, sasienot saites zem rokām, kamēr abas pārējās istabenes rīkojas ar saitēm aizmugurē. Drānas ir mazliet ciešākas nekā pirmajā uzlaikošanas reizē. Manas krūtis ir pilnīgākas, viduklis piebriedis. Es pamanu izmaiņas, bet neviens cits tās vēl neredz. Pamazām zūd augums, ko mīlēja mans Ričards, izgaist meitenīgais trauslums, ko viņš mēdza piesegt ar savu kaujās rūdīto miesu. Es kļūšu tāda, kādu mani grib redzēt vīramāte: noapaļota, auglīga, bumbierim līdzīga sieviete, Tjūdoru sēklas tvertne, māla podiņš.

      Pakļāvīga sieviešu rokām, es turpinu stāvēt kā lelle. Tērps ir tumšs, bet brīnišķīgs. Mani