Baltā princese. Filipa Gregorija

grasāties mani apkaunot? – Man ir grūti dabūt vārdus pār lūpām.

      Šķiet, Henrijs ir patiesi uzjautrināts. Viņš atliecas nostāk un iesmejas. – Vai tiešām? Kā es varētu jūs apkaunot? Slava iet jums pa priekšu. Jūs jau esat neglābjami apkaunota. Visu šo pēdējo gadu manā prātā jūs esat bijusi tikai slepkavnieciska netikle.

      Es nespēju paelpot. Henrijs mani apvaino, vienlaikus spēcīgām rokām turēdams uz saviem kaulainajiem ceļgaliem kā bērnu, kas iežņaugts negribētā apskāvienā.

      – Jūs mani neiekārojat. Un zināt, ka es neiekāroju jūs.

      – Taisnība. Nepavisam. Man nepatīk lietotas mantas, es negribu cita vīrieša pamestās rotaļlietas. Un nevēlos miroņa īpašumu. Man kļūst nelabi, kad iztēlojos jūs Ričarda Uzurpatora rokās.

      – Laidiet mani vaļā! – es iesaucos un mēģinu atrauties, bet viņš mani cieši tur.

      – Nē. Saprotiet, man ir ar jums jāprecas; par to parūpējusies jūsu māte ragana un parlaments. Bet es vēlos zināt, vai esat auglīga. Man jāzina, ko saņemšu. Tā kā esmu spiests ar jums apprecēties, man nepieciešama auglīga sieva. Mums vajadzīgs Tjūdoru princis. Citādi viss būs veltīgs.

      Es pretojos no visa spēka, mēģinu piecelties, atrauties, atraisīties no viņa nežēlīgajām rokām, atlauzt viņa pirkstus no sava vidukļa, tomēr Henrijs tur mani skavās, kas līdzinās žņaugšanai. – Vai man nāksies jūs paņemt ar varu? – viņš jautā, nedaudz aizelsies. – Vai arī pacelsiet savu skaisto tērpu un mēs varēsim visu izdarīt, lai atgrieztos pie vakariņu galda? Varbūt vēlreiz dejosiet mums? Kā jau netikle?

      Vienu mirkli es esmu sastingusi šausmās un lūkojos Henrija kalsnajā sejā; nākamajā brīdī viņš mani pārsteidz, piepeši satverot rokas locītavu, bet atlaižot vidukli, un es pielecu kājās. Prātā iešaujas doma, ka vajadzētu izraut roku un bēgt, bet mana āda vietā, kur viņš to satvēris, svilst, un viņa skarbā sejas izteiksme apliecina, ka man nav izejas. Es pietvīkstu koši sarkana, un acīs sariešas asaras.

      – Lūdzu, – es vārgi iebilstu. – Lūdzu, nepiespiediet mani.

      It kā nemaz nevarētu neturēt mani kā gūstekni, Henrijs gandrīz parausta plecus un ar brīvo roku norāda, ka man jāpaceļ sava Tjūdoru zaļā tērpa mala.

      – Vakarā es nākšu pie jums labprātīgi… – es ierosinu. – Slepus ieradīšos jūsu istabā.

      Henrijs skarbi, nicīgi iesmejas. – Vai iezagsieties karaļa gultā kā vecajos labajos laikos? Tātad patiesi esat netikle. Un es jūs iegūšu kā netikli. Tepat un tagad.

      – Mans tēvs… – es čukstu. – Jūs sēžat uz viņa krēsla, uz mana tēva krēsla…

      – Jūsu tēvs ir miris, bet tēvocis necentās sargāt jūsu godu, – Henrijs nosaka un iespurdzas, patiesa uzjautrinājuma pārņemts. – Nevilcinieties. Paceliet tērpu un kāpiet man virsū! Jājiet mani. Jūs neesat jaunava, jūs zināt, kas darāms.

      Viņš cieši tur mani, kamēr es nesteidzīgi pieceļos un parauju augšup tērpa apmali. Henrijs izmanto otru roku, lai atraisītu bikses, un atlaižas krēslā, iepletis kājas. Viņš pievelk mani tuvāk, un es ļaujos.

      Ar vienu roku vēl joprojām cieši turēdams manu plaukstas locītavu, karalis paceļ manu smalki izšūto apakškreklu un uzsēdina mani sev virsū kā netikli, par kādu mani dēvē. Viņš iekļūst manī un tiecas augšup ne vairāk kā duci reižu. Viņa karstajā elpā jūtams garšvielu aromāts, un es aizveru acis, novēršos, aizturu elpu. Neuzdrošinos domāt par Ričardu. Ja domāšu par Ričardu, kurš tīksmi ieguva mani un čukstēja manu vārdu, es izvemšos. Drīz Henrijs baudpilni ievaidas; es atveru acis un redzu, ka viņa brūno acu bezkaislīgais skatiens ir pievērsts man. Viņš ir vērojis mani kā gūstekni, kas piesieta pie viņa iekāres moku rata, un sasniedzis savu virsotni, ne reizi nepamirkšķinot acis.

      – Neraudiet, – viņš pavēl, kad esmu nokāpusi un noslaucījusies ar smalkā lina apakškrekla malu. – Kā varēsiet iziet ārā un stāties pretī savai mātei un manam galmam ar asarām acīs?

      – Jūs man nodarījāt sāpes, – es pārmetoši nosaku un parādu Henrijam sarkano uztūkumu uz plaukstas locītavas. Es pieliecos un sakārtoju savu saburzīto apakškreklu līdz ar sagumzīto tērpu Tjūdoru zaļajā krāsā.

      – Man ļoti žēl, – Henrijs vienaldzīgi nosaka. – Turpmāk pacentīšos izturēties saudzīgi. Ja nerausieties projām, man nevajadzēs jūs turēt tik cieši.

      – Turpmāk?

      – Jūsu istabene, apburošā māsa vai pielaidīgā māte ielaidīs mani jūsu istabā. Es nākšu pie jums. Jūs nekad vairs negulēsiet karaļa gultā; par to varat aizmirst. Pasakiet māsai, ka nakts viņai jāpavada citur. Es atnākšu katru vakaru pirms pusnakts, laikā, ko pats izvēlēšos. Dažreiz ieradīšos vēlāk. Jums nāksies mani gaidīt. Pavēstiet mātei, ka tā ir mūsu abu vēlēšanās.

      – Viņa nemūžam man nenoticēs, – es aizkaitināta nosaku. Notraukusi asaras, es iekožu lūpās, lai tās atgūtu krāsu. – Viņa neticēs, ka es jūs aicinu mīlestības vārdā.

      – Jūsu māte sapratīs, ka es vēlos auglīgu līgavu, – Henrijs atgādina. – Mūsu kāzu dienā jums jānes zem sirds mans bērns, citādi kāzu nebūs. Es negrasos pieļaut, lai mani kā muļķi piespiež apprecēties ar neauglīgu sievieti. Mēs esam vienojušies.

      – Mēs? – es atkārtoju. – Nē! Es tam nepiekrītu! Es neesmu teikusi, ka piekrītu! Un māte neticēs, ka esmu ar mieru ļauties, lai mani apkaunojat. Viņa uzreiz sapratīs, ka tā ir jūsu vēlme, nevis manējā, ka jūs mani piespiedāt.

      – Jūs mani pārpratāt. – Henrijs pirmo reizi pasmaida. – “Mēs” nenozīmē jūs un mani. Nespēju pat iedomāties, ka tā varētu būt. Nē, es runāju par sevi un savu māti.

      Es pārstāju kārtot svārkus un uzlūkoju Henriju, pavērusi muti. – Jūsu māte piekrita, ka jums vajadzētu mani paņemt ar varu?

      Karalis pamāj. – Kāpēc gan ne?

      – Viņa solīja būt mans draugs, teica, ka redzot manu likteni! – es izstomu. – Solīja lūgt par mani Dievu!

      Henriju tas nesatrauc. Viņš nesaskata pretrunu starp savas mātes maigajiem vārdiem, ko tā man veltījusi, un pavēli mani izvarot. – Protams, viņa to uzskata par jūsu likteni. Tas viss… – viņš norāda uz manu nobrāzto plaukstas locītavu, apsārtušajām acīm, pazemojumu, svelošo kājstarpi un sāpošo sirdi, – …ir Dieva griba, kādu to saskata mana māte.

      Šausmu pārņemta, es spēju vienīgi skatīties uz Henriju.

      Viņš iesmejas, pieceļas un sabāž apakškreklu biksēs, aizsienot tās. – Tjūdoru prinča radīšana ir Dieva griba, – viņš saka. – Mana māte to uztver kā svētumu. Kaut gan tas dara sāpes.

      Es sparīgi notraucu asaras no vaigiem. – Jūs kalpojat skarbam Dievam un vēl skarbākai mātei, – es izspļauju.

      – Zinu, – Henrijs atbild. – Viņu apņēmība ļāvusi man nokļūt šeit. Tas ir vienīgais, uz ko varu paļauties.

      Viņš pilda solījumu un nāk pie manis katru vakaru kā pie aptiekāra pēc dēlēm vai zālēm – cītīgi, tomēr bez prieka. Mana māte, sakniebusi lūpas, pārvieto mani tuvāk slepenajām kāpnēm, kas ved uz dārzu un baržas piestātni. Viņa paziņo, ka Sesilija turpmāk gulēs pie savām māsām. Māte ir pārskaitusies līdz baltkvēlei, tāpēc pat Sesilija, lai arī ziņkāres mocīta, neuzdrošinās kaut ko piebilst vai jautāt. Mana māte pati ielaiž Henriju pa ārdurvīm un, ledaini klusējot, pavada līdz manai istabai. Viņa nekad