Baltā princese. Filipa Gregorija

saule slīgst safrāndzeltenos mākoņos aiz mana loga kādā septembra vakarā, kad es pamostos no pēcpusdienas snaudas un baudu siltumu, jo zinu, ka šī ir mana pēdējā diena saules gaismā. Vakarā man nāksies skaisti apģērbties, uzklausīt galminieku uzslavas, pieņemt dāvanas un doties nošķirtībā, lai gaidītu bērna dzimšanu. Manā istabā visi slēģi būs aizvērti, un pat sveču nespodrā gaisma būs aizēnota, līdz bērns ieradīsies pasaulē.

      Ja vien karaļa māte drīkstētu visiem paziņot, kad bērns ieņemts – pilnu mēnesi pirms kāzām –, viņa mani ieslodzītu jau pirms četrām nedēļām. Viņa ir ierakstījusi savā grāmatā, ka pirms gaidāmā dzemdību datuma karalienei jāpavada nošķirtībā sešas nedēļas. Viņai jārīko atvadu vakariņas, un pēc tam galms pavadīs viņu līdz nošķirtības kambara durvīm. Karaliene drīkst iznākt ārā (šajā vietā svētulīgā dāma piebilst “ja Dievs dos”) tikai sešas nedēļas pēc veselīga bērna piedzimšanas. Tad mazuli nes uz kristībām, bet karaliene pamet istabu, lai šķīstītos baznīcā un atkal ieņemtu savu vietu galmā. Trīs ilgi mēneši jāpavada klusumā un tumsā. Es lasu šos vārdus, veidotus elegantā rokrakstā ar melnu tinti, un izzinu lēdijas Mārgaritas uzskatus par gobelēniem un gultas aizkariem, un domāju, ka šādus noteikumus var izdomāt tikai neauglīga sieviete.

      Karaļa mātei ir tikai viens bērns, viņas mīļotais Henrijs. Ja būtu kaut mazākā iespēja, ka viņai katru gadu nāktos pavadīt trīs mēnešus nošķirtībā no pasaules, šie noteikumi būtu pavisam citādi. Tie nav domāti manam mieram un atpūtai; tie paredzēti, lai es nevarētu dzīvot galmā un lai viņa ieņemtu manu vietu trīs brīnišķīgus mēnešus ik reizi, kad viņas dēls sagādās man bērnu. Pavisam vienkārši.

      Bet šoreiz lēdija Mārgarita ir iedzinusi pati sevi stūrī, jo mēs visi trīs skaļi un atklāti paziņojām, ka bērns ir radies tūlīt pēc kāzām janvārī un dzims oktobra vidū. Atbilstoši viņas pašas radītajiem nosacījumiem man jādodas nošķirtībā tikai tagad, pirmajā septembra nedēļā. Ja viņa iedzītu mani tumsā grūtniecības astotajā mēnesī, es palaistu garām visu augustu, bet es jutos brīva – milzīga, tomēr apburoši brīva, – un slepus smējos visu mēnesi, jo redzēju, kā lēdiju Mārgaritu nomoka šī viltība.

      Tagad man vajadzēs pavadīt tikai nedēļu pirms dzemdībām šajā drūmajā krēslā tālu no ārpasaules, kad neredzēšu nevienu vīrieti, tikai priesteri aiz bieza aizslietņa. Pēc tam būs vēl sešas nošķirtības nedēļas. Es zinu, ka lēdija Mārgarita manas prombūtnes laikā apmierināta valdīs galmā, saņems apsveikumus par mazdēla dzimšanu, pārraudzīs kristības un rīkos mielastu, kamēr es gulēšu savā istabā un neviens pie manis nenāks – pat mans vīrs ne.

      Istabene ienes zaļu tērpu, kas paredzēts svinīgajām atvadām. Es noraidoši pamāju, jo esmu nogurusi no Tjūdoru zaļās krāsas. Durvis piepeši atveras, istabā ieskrien Megija un nometas ceļos. – Elizabete, nē, Jūsu Gaišība! Elizabete! Lūdzu, glābiet Tediju!

      Bērns man vēderā saraujas, kad es izlecu no gultas un ieķeros aizkaros, jo istaba it kā sašūpojas. – Tediju?

      – Viņu ved prom!

      – Uzmanīgi! – Sesilija brīdina un piesteigusies palīdz man atgūt līdzsvaru. Es tik tikko sadzirdu viņas balsi.

      – Uz kurieni ved?

      – Uz Taueru! – Megija iesaucas. – Lūdzu, palīdziet!

      – Ej pie karaļa, – es pār plecu pavēlu Sesilijai, ātri virzīdamās uz durvju pusi. – Nodod manus sveicienus un jautā, vai drīkstu nekavējoties ierasties. – Es satveru Megiju aiz rokas. – Nāc, es iešu tev līdzi un viņus apturēšu.

      Es basām kājām steidzos pa garajiem gaiteņiem, ar naktskrekla malu notraucot smaržīgās zālītes, un Megija aizskrien pa vītņveida mūra kāpnēm līdz bērnistabas stāvam, kur dzīvo viņa, Edvards un manas jaunākās māsas Ketrīna un Bridžita, kā arī skolotāji un kalpotāji. Meitene apstājas, un es dzirdu troksni, ko rada smagi zābaki uz kāpnēm.

      – Nevediet viņu prom! – Megija sauc. – Ir ieradusies karaliene. Jūs nedrīkstat viņu vest prom!

      Pirmos es ieraugu kāda vīra zābakus, pēc tam tumši sarkanas bikses un tādas pašas krāsas tuniku, ko rotā zelta mežģīnes. Tā ģērbjas gvardes jomeni, Henrija izveidotās sardzes vienības vīri. Viņam seko vēl citi; vajadzīgi desmit jomeni, lai aizvestu nobālušu, drebošu vienpadsmit gadus vecu zēnu. Edvardu pārņēmušas drausmīgas bailes, un pēdējais vīrs satvēris viņu aiz padusēm, lai zēns nenokristu. Viņš spārdās ar tievajām kājām, kamēr jomeni stiepj viņu man garām. Zēns izskatās pēc lelles ar brūniem, sabužinātiem matiem un plati ieplestām, šausmu pilnām acīm.