Baltā princese. Filipa Gregorija

Sēžot un lūkojoties liesmās, viņš ar mani runā kā ar līdzvērtīgu cilvēku, kas varētu interesēties par viņa dienu. Henrijs man pavēsta galma jaunumus, stāsta par daudzajiem cilvēkiem, kam piedevis un ko cer piesaistīt savai valdīšanai, un apspriež savus plānus saistībā ar valsti. Kaut gan es vakaru sāku dusmu pilnā klusumā, vēlāk gandrīz pret savu gribu atklāju, ko mans tēvs darījis dažādos apgabalos vai ko savas valdīšanas laikā gribējis paveikt Ričards. Henrijs uzmanīgi klausās un reizēm saka: – Lieliski, pateicos, es neko tādu nezināju.

      Viņš saprot, ka pavadījis dzīvi trimdā, runā angliski ar svešādu akcentu – bretoņu un franču sajaukumu – un par zemi, ko dēvē par savējo, zina vien to, kas nācis pār uzticamā tēvoča Džespera un nolīgto skolotāju lūpām. Henrijam ir spilgtas un patīkamas atmiņas par Velsu, kur viņš dzīvoja zēna gados kā mana tēva drauga Viljama Herberta aizbilstamais. Tomēr visu pārējo viņš uzzinājis no skolotājiem, Džespera un kartēm, ko nemākulīgi un nepareizi zīmējuši trimdinieki.

      Ir kāda iespaidīga atmiņu aina, ko Henrijs stāsta kā pasaku. Viņš devies uz jukušā karaļa galmu, kad mans tēvs bija karalis trimdā, bet mēs ar māti un māsām pirmo reizi slēpāmies tumšajā, aukstajā patvērumā. Viņš to atceras kā savas bērnības augstāko virsotni, kad viņa māte bija pārliecināta, ka viņu dzimta atgūs varenību un vienmēr būs karaliskā ģimene. Toreiz Henrijs viņai piepeši noticēja un zināja, ka Dievs rāda viņai ceļu uz Bofortu likteni un viņai ir taisnība.

      – Mēs redzējām, kā baržā pabraucāt garām, – es ieminos. – Vērojām jūs uz saules apspīdētās upes, kad devāties uz galmu, kamēr mēs bijām ieslodzītas tumsā.

      Henrijs stāsta, ka meties ceļos un saņēmis Henrija Sestā svētību. Kad karaļa roka skāra viņa galvu, viņš juties kā svētā noglāstīts. – Karalis Henrijs vairāk bija svētais nekā valdnieks, – mans topošais vīrs kaismīgi apgalvo, gluži kā sludinātājs, kurš vēlas kādu pārliecināt. – Varēja just, ka viņš ir svētais, pat eņģelis. – Henrijs piepeši apklust, laikam atcerējies, ka mans tēvs šo cilvēku nogalināja guļošu. Neprātīgais karalis kā mazs bērns ticēja Jorku dzimtas nepastāvīgajai goda izjūtai. – Svētais un moceklis, – Henrijs apsūdzēdams nosaka. – Viņš mira, noskaitījis lūgšanas. Mira, Dieva svētīts. Un viņu nogalināja ķeceri, nodevēji, karaļa slepkavas.

      – Laikam gan, – es nomurminu.

      Mēs katrā sarunā atgādinām viens otram kādu strīdu; katrs pieskāriens uzjundī sen izlietas asinis.

      Izsludinot savu valdīšanu kopš dienas pirms Bosvortas kaujas, Henrijs ir rīkojies ārkārtīgi neģēlīgi; viņš pats to saprot. Visi, kas todien cīnījās Dieva atzītā karaļa vārdā, ir uzskatāmi par nodevējiem un likumīgi sodāmi ar nāvi. Taisnīgums ir sagriezts kājām gaisā, un viņš sācis savu valdīšanu kā tirāns.

      – Neviens līdz šim nav tā darījis, – es ieminos. – Pat Jorku un Lankasteru karaļi atzina, ka cīņa notiek starp divām dzimtām un cilvēki drīkst izvēlēties, kurā pusē nostāties, nezaudējot cieņu. Jūs padarījāt par nodevējiem vīrus, kas nav izdarījuši neko sliktu, tikai zaudējuši. Jūs apgalvojat, ka taisnība ir tikai uzvarētājam.

      – Tas izskatās skarbi, – viņš piekrīt.

      – Tas izskatās pēc viltības. Kā var nosaukt par nodevējiem tos, kas aizstāvēja svaidīto karali pret iebrucējiem? Tas ir pretrunā ar likumu un veselo saprātu. Un noteikti arī pret Dieva gribu.

      – Nē, Dievs to atbalsta. – Henrijs pasmaida. Viņaprāt, nekas nav svarīgāks par Tjūdoru varas bezierunu nostiprināšanu. – Mana māte ir svēta sieviete, un viņa ir pārliecināta par Dieva labvēlību.

      – Vai viņa ir vienīgā, kam tiesības spriest par Dieva gribu un Anglijas likumiem? – es asi noprasu.

      – Viņas spriedumi ir vienīgie, kam es uzticos, – Henrijs atbild un smaida. – Un viņas padoms man ir svarīgāks par jūsējo.

      Henrijs paņem vīna glāzi un norāda, lai dodos uz gultu. Šajā žestā jaušams dzīvespriecīgs mundrums, bet man šķiet, ka tas slēpj viņa paša nepatiku pret to, ko viņš dara. Es apguļos uz muguras, nekustīga kā akmens. Nekad es nenovelku tērpu, pat nepalīdzu Henrijam, kad viņš to paceļ. Es ļauju viņam mani iegūt, ne vārda nebilzdama, un pavēršu seju pret sienu. Pirmajā reizē, pašā pirmajā reizē, kad viņš pieliecas un grib noskūpstīt manu vaigu, viņa lūpas skar ausi, un es šo glāstu izliekos nepamanām, it kā tā būtu tikai garām lidojoša muša.

      Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada Ziemassvētki

      Pēc trim ilgām nedēļām es dodos pie mātes.

      – Šomēnes es neasiņoju, – es skarbi pavēstu. – Tā droši vien ir zīme.

      Prieks viņas sejā izsaka visu. – Ak! Mīļais bērns!

      – Viņam mani nekavējoties jāapprec, es nepieļaušu, ka tieku pazemota visas tautas acīs.

      – Henrijam nebūs iemesla vilcināties. Viņi tieši to vēlējās. Lieliski, ka esi tik auglīga! Bet es un mana māte – mēs bijām tādas pašas. Mēs esam sievietes, kas svētītas ar bērniem.

      – Jā, – es nosaku. Man neizdodas iedvest prieku balsī. – Tomēr es nejūtos svētīta. Šis bērns nav mīlestībā ieņemts. Un arī laulības gultā ne.

      Māte izliekas nedzirdam, cik drūma es esmu, un neredz spriedzi manā bālajā sejā. Viņa pievelk mani tuvāk un pieskaras vēderam, kas ir tikpat plakans kā vienmēr. – Tā ir svētība, – viņa apliecina. – Bērns, varbūt zēns. Nav svarīgi, ka viņš ieņemts varmācīgi. Pats galvenais, lai viņš aug stiprs un spēcīgs un lai mēs viņu padarām par savējo. Par Jorku rozi Anglijas tronī.

      Es stāvu klusēdama kā paklausīga vaislas ķēve un zinu, ka mātei ir taisnība. – Vai jūs viņam to pateiksiet? Vai arī tas jādara man?

      Viņa nekavējoties ķeras pie plānu kalšanas. – Ar Henriju runāsi tu. Viņš priecāsies, uzzinot jauno vēsti no tevis. Tās būs pirmās labās ziņas, ko varēsi viņam sniegt. – Māte man uzsmaida. – Cerams, pirmās no daudzām.

      Es nespēju atbildēt uz smaidu. – Droši vien.

      Vakarā Henrijs ierodas agri. Es pasniedzu viņam vīnu un noraidoši paceļu roku, kad viņš grasās vest mani uz gultu.

      – Šomēnes es neesmu asiņojusi, – klusi paskaidroju. – Varbūt esmu gaidībās.

      Henrija sejā atplaukst neviltots prieks. Viņš piesarkst, satver mani aiz plaukstām un pievelk tuvāk, it kā gribētu apskaut, it kā gribētu mani turēt mīlas pilnās skavās. – Es priecājos, – viņš apliecina. – Ļoti. Pateicos, ka man to pavēstījāt, man kļūst vieglāk. Lai Dievs jūs svētī, Elizabete. Lai Dievs svētī jūs un bērnu jums zem sirds. Šīs ir lieliskas ziņas! Brīnišķīgas. – Viņš aizsoļo līdz pavardam un atgriežas pie manis. – Brīnišķīgas! Un jūs esat tik skaista! Tik auglīga!

      Es pamāju, bet mana seja šķiet kalta akmenī.

      – Vai piedzims zēns? – Henrijs jautā.

      – Ir pārāk agrs, lai kaut ko zinātu, – es atbildu. – Dažreiz sievietes neasiņo tāpēc, ka ir nelaimīgas vai saņēmušas kādu triecienu.

      – Cerams, jūs neesat nelaimīga vai saņēmusi triecienu, – viņš līksmi nosaka, it kā gribētu aizmirst, ka man ir salauzta sirds un viņš mani izvarojis. – Un ceru, ka jūs nēsājat Tjūdoru zēnu. – Viņš papliķē man pa vēderu kā laulāts vīrs; tas ir īpašnieka glāsts. – Tas ir pats svarīgākais. Vai mātei jau pateicāt?

      Es