Baltā princese. Filipa Gregorija

noskumis atzīstas kādā pēcpusdienā, kad mēs Vestminsteras pils stallī izvēlamies viņam zirgus.

      Es jūtos tik pārsteigta, ka nopētu vīru un pārliecinos, vai viņš neņirgājas.

      – Vai domājat, ka es jokoju? – Henrijs pajautā. – Nē. Es tiešām vēlos ceļot kopā ar jums. Visu savu mūžu jūs esat ar to nodarbojusies. Visi apgalvo, ka jūs mēdzāt sākt dejas sava tēva galmā un runājāt ar sūtņiem. Un jūs apceļojāt visu valsti, vai ne? Zināt gandrīz visas pilsētas un ciematus?

      Jā, tauta mīlēja manu tēvu un Ričardu, it īpaši ziemeļu apgabalos. Katru vasaru mēs pametām Londonu un devāmies uz citām Anglijas pilsētām, un tur mūs sagaidīja kā eņģeļus, kas nolaidušies no debesīm. Ikkatras grāfistes augstmaņi svinēja mūsu ierašanos, rīkojot krāšņus gājienus un mielastus; vairākums pilsētu dāvināja mums zeltu. Neskaitāmi mēri, padomnieki un šerifi ir skūpstījuši man roku jau kopš brīža, kad vēl sēdēju mātei klēpī.

      – Man visur sevi jāizrāda, – Henrijs bažīgi turpina. – Jāiedveš uzticība. Jāpārliecina cilvēki par to, ka es viņiem dāvāšu mieru un turību. Un man tas viss jāpanāk tikai ar smaidu un rokas mājienu, jājot garām?

      Nesavaldījusies es iesmejos. – Jā, izklausās neiespējami. Bet nav nemaz tik slikti. Neaizmirstiet, ka visi sapulcējušies ceļmalā tikai tādēļ, lai redzētu jūs. Viņi vēlas redzēt diženu karali un gaida smaidu un rokas mājienus. Viņi cer uz laimīgu valdnieku. Jums tikai jārada atbilstošs iespaids, un visi jutīsies apmierināti. Un atcerieties, ka viņiem nav nekā cita, uz ko skatīties. Nedaudz vairāk iepazinis Angliju, Henrij, jūs sapratīsiet, ka šeit nenotiek gandrīz nekas. Raža iet bojā, pavasarī līst pārāk daudz, vasara ir pārāk sausa. Piedāvājiet tautai labi ģērbtu, jaunu, smaidīgu karali, un jūs būsiet visaizraujošākais, ko viņi redzējuši daudzu gadu laikā. Viņi ir nabadzīgi ļaudis, kam trūkst jautrības dzīvē. Jūs būsiet viņiem lieliskākā izklaide, it īpaši tāpēc, ka māte jūs izrādīs kā svētbildi, ietītu samtā un nokaisītu ar dārgakmeņiem.

      – Aiziet pārāk daudz laika, – viņš ņurd. – Mums jāiebrauc gandrīz visos namos un pilīs pa ceļam, lai uzklausītu uzticības apliecinājumus.

      – Tēvs mēdza teikt, ka garo runu laikā viņš lūkojas pāri augstmaņu galvām uz ļaužu pūli un rēķina, cik tie varētu viņam aizdot, – es stāstu. – Viņš nekad neklausījās vārdos, tikai saskaitīja govis laukos un kalpotājus pagalmā.

      – Aizdot? – Henriju mani vārdi aizrauj.

      – Mans tēvs uzskatīja, ka labāk ir lūgt naudu pavalstniekiem, nevis vērsties pie parlamenta ar aicinājumu paaugstināt nodokļus. Parlaments mēģināja viņam stāstīt, kā vadīt valsti un kā doties karā. Tēvs aizņēmās līdzekļus no visiem, ko apciemoja. Jo kvēlāka runa un pārspīlētāki cildinājumi, jo vairāk naudas viņš lūdza pēc vakariņām.

      Henrijs iesmejas, apskauj mani un pievelk sev klāt visu acu priekšā. – Vai augstmaņi vienmēr viņam šo naudu aizdeva?

      – Gandrīz vienmēr, – es atbildu un neatraujos, tomēr arī nepieglaužos viņam. Es ļauju Henrijam mani apskaut, jo tās ir viņa tiesības. Un es jūtu viņa plaukstas siltumu, kad viņš izpleš pirkstus pār manu vēderu. Tas dāvā mierinājumu.

      – Arī es tā rīkošos, – Henrijs nosaka. – Jūsu tēvam bija taisnība, šīs valsts vadīšanai nepieciešama liela nauda. Visu, ko es saņemu no parlamenta nodokļu veidā, esmu spiests atdot augstmaņiem, lai nodrošinātu viņu uzticību.

      – Vai tiešām viņi jums nekalpo mīlestības dēļ? – es dzēlīgi painteresējos, nesavaldījusi aso mēli.

      Henrijs nekavējoties atkāpjas. – Mēs abi zinām, ka tā nav. – Viņš brīdi klusē. – Tomēr šaubos, vai viņi īpaši mīlēja arī jūsu tēvu.

      Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada aprīlis

      Vairākas nedēļas gatavojušies, viņi beidzot dodas prom. Lēdija Mārgarita pirmās divas dienas jās dēlam līdzās, bet pēc tam atgriezīsies Londonā. Viņa labprāt sekotu dēlam karaliskajā ceļojumā, tomēr neuzdrošinās. Viņa vēlas būt Henrijam blakus, jo ne mirkli negrib nolaist no dēla skatienu, tomēr nespēj arī paciest domu, ka nepārraudzīs manu ikdienu. Lēdija Mārgarita netic, ka cits varēs rūpēties par manu ēdienu, novērot manas pastaigas divas reizes dienā un sagādāt man pacilājošas sprediķu grāmatas. Tikai viņa var spriest, cik daudz ēdiena, vīna vai alus pasniegt pie mana galda, un tikai viņa spēj vadīt karalisko saimniecību atbilstoši savām prasībām. Karaļa māte nevar paciest domu, ka es viņas prombūtnē varētu kaut ko darīt tā, kā pati gribu, vai arī – vēl sliktāk – pilī valdītu tās bijusī saimniece: mana māte.

      Pašas izdotie noteikumi un lieliskie padomi lēdiju Mārgaritu tā sajūsmina, ka viņa sāk pierakstīt pavēles, ko izdod maniem kalpotājiem, lai viss vienmēr notiktu pēc viņas gribas arī gadiem tālā nākotnē un pat pēc viņas nāves. Es iztēlojos, kā viņa arī no kapa vēl joprojām valda pār pasauli, jo mana meita un mazmeitas lasa lielo karaliskās saimniecības grāmatu un uzzina, ka nedrīkst ēst svaigus augļus un sēdēt pārāk tuvu ugunij, ka viņām jāvairās no pārkaršanas vai saaukstēšanās.

      – Acīmredzot neviena sieviete līdz šim nav laidusi pasaulē bērnu, – nosaka mana māte, kura dzemdējusi divpadsmit atvases.

      Henrijs raksta mātei katru otro dienu un ziņo, kā cilvēki viņu sagaida gausajā ceļā uz ziemeļiem, ar kādām dzimtām viņš tiekas un kādas dāvanas saņem. Man viņš raksta katru nedēļu un pastāsta, kur vakarā apmeties, ka viņa veselība ir laba un ka viņš sūta man sveicienu. Es pieklājīgi atbildu un iedodu savu neaizzīmogoto vēstuli viņa mātei, kas visu izlasa un tikai pēc tam pievieno savam sūtījumam.

      Gavēņa laikā neviens neēd gaļu, bet lēdija Mārgarita nospriež, ka man nepieciešams sātīgāks uzturs. Viņa nosūta ziņu pašam pāvestam, lūdzot atļauju man ēst gaļu šajās dienās, lai stiprinātu bērnu. Nekas nav svarīgāks par Tjūdoru mantinieku, pat viņas izslavētā dievbijība ne.

      Pēc Tomasa Bourčjera nāves lēdija Mārgarita ieteic Kenterberijas arhibīskapa amatam savu mīluli un bijušo sazvērnieku Džonu Mortonu, un viņš pavisam drīz saņem šo vietu. Man ir žēl, ka vecais radinieks nekristīs manu dēlu un neuzliks man galvā kroni. Bet Džons Mortons līdzinās labi apmācītam sunim. Viņš vienmēr ir blakus, bet nekad netraucē. Viņš iekārtojas ērtākajā vietā pie pavarda un iedveš man sajūtu, ka sargā mani un man vajadzētu pateikties par viņa klātbūtni. Mortons pamanās iekļūt visur, uzklausīt visus un sadraudzēties, nogludināt nesaskaņas. Un, protams, par visu ziņot karaļa mātei. Lai kur es ietu, Mortons man seko, interesējas par manām gaitām, līdzjūtīgi sniedz garīgus padomus, vienmēr uzklausa manas domas un vajadzības, aprunājas ar manām dāmām. Drīz es saprotu, ka viņš zina itin visu galmā un par to noteikti stāsta lēdijai Mārgaritai. Viņš gadiem ilgi bijis karaļa mātes biktstēvs un tuvākais draugs. Viņš apliecina, ka man jāēd labi izcepta sarkanā gaļa – viņš pats atbildēšot par pāvesta atļauju. Mortons papliķē man pa roku un paskaidro, ka mana veselība ir vissvarīgākā, ka bērnam ir jāaug un ka Dievs uzskata tāpat.

      Pēc Lieldienām, kad mana māte un abas vecākās māsas izšuj bērnu drēbes lēdijas Mārgaritas audienču zālē, ierodas ceļa putekļiem klāts ziņnesis un pavēsta, ka viņam ir steidzami jaunumi no karaļa.

      Šoreiz viņa nevis izslej savu garo degunu un sūta ziņnesi pārģērbties, bet pārsteigta uzlūko nopietno vīrieti un nekavējoties aicina viņu uz savu istabu, pati seko un aizver durvis, lai neviens nedzirdētu steidzamās vēstis.

      Manas mātes adata sastingusi