Liedaga koki. Kārena Vaita

pie sāpīgām atmiņām, uzskatot tās par nevajadzīgu uzmanības novēršanu. Tāpat kā manam tēvam, kurš stundām ilgi sēdēja Čelsijas guļamistabā raudādams. Tā bija mana māte un pēc viņas nāves es, kas uzstāja, ka jāmeklē, zinot, ka mūsu ģimene vairs nekad nebūs pilnīga, ja mēs viņu neatradīsim.

      – Man liekas, ka cilvēki gribētu kokus nozāģēt un iestādīt jaunus. Vai uzcelt augstu sienu vai… tamlīdzīgi. Varbūt iestādīt kokus tukšajos zemes gabalos tā vietā, lai atjaunotu mājas, kuras atkal varēs aiznest vējš. Darīt jebko, kas palīdzētu cilvēkiem atrisināt problēmu tā vietā, lai to radītu atkal no jauna.

      Viņš paraudzījās uz mani tā, it kā es nupat būtu sākusi runāt ķīniešu valodā, bez kādas cerības tikt pie tulkojuma.

      – Kāpēc jūs esat šeit, Džūlij? Ko jūs gribat?

      Lūkojos uz viņu, cenzdamās izdomāt, kā lai izskaidro, ka esmu izdzēsusi vārdu “gribēt” no sava vārdu krājuma jau pirms daudziem gadiem un aizvietojusi to ar vārdu “vajadzēt”. Tas padarīja dzīvi daudz vieglāku, aizslaukot no tās visas nevajadzīgās un liekās sanesas, tāpat kā vētra, manuprāt, aiznesa projām visu, kas nebija pietiekoši spēcīgs, lai uzvarētu cīņā.

      – Neko, – es izmocīju. – Esmu šeit, lai darītu to, ko vēlējās Monika, tāpēc ka viņa to nevar. Tas arī viss. – Atkal paraudzījos uz delfīniem, uz viņu gandrīz vai smaidiem un ķermeņiem, kas tiecās uz priekšu pretī… kam? Ieskatījusies savā rokaspulkstenī, es noteicu: – Mums vajadzētu atgriezties pie furgona.

      Uzgriezusi muguru Trejam un nokaltušajam ozolam, devos uz priekšu pa ceļa malu uz bākas pusi, pa vienam vien izmezdama savus gliemežvākus, līdz manas kabatas bija tukšas.

      Astotā nodaļa

      “Tas, kurš, zaudējis vienu ideālu, atsakās atdot sirdi un dvēseli citam, cēlākam, atgādina cilvēku, kurš atsakās uzcelt māju uz klints, tāpēc ka vējš un lietus ir sagrāvuši viņa māju smiltīs.”

KONSTANCE NEIDENA

Džūlija

      Atpakaļbrauciens uz Ņūorleānu tumsā bija klusāks nekā brauciens uz Biloksi. Pat radio neiejaucās manā nedrošībā un Treja rūgstošajās dusmās pēc mūsu sarunas par ozoliem. Traucoties naktī garām purvājiem un mežu biezokņiem, es iztēlojos visus logam garām slīdošos reptiļus, un tie nebiedēja mani tik ļoti kā doma par Monikas mājas atjaunošanu. Nebiju pārliecināta, kas mani satrauc vairāk: neizdevies mēģinājums piepildīt otra cilvēka sapni vai atklājums, ka manis izmestais līkums varētu negaidīti ieilgt.

      Mans telefons iezvanījās ap pusastoņiem. Tā bija Nensija Meiere no Mayer & Ryan, kura man pavēstīja, ka saņemts dāsns piedāvājums no anonīma pircēja, kurš ir gatavs pirkt portretu. Pieņēmu piedāvājumu, daudz nedomādama, jo gribēju pierādīt Trejam, ka spēju uzturēt Bo un pati sevi. Tomēr man gribējās viņu arī mazliet ilgāk paspīdzināt, tāpēc paturēju sarunas detaļas pie sevis, ļaujot viņam minēt un vēlēdamās, lai viņš pajautātu. Viņš nejautāja.

      Kad mēs pietuvojāmies pilsētai, es lūkojos ārā pa logu tumsā, vērodama, kā tās mirdzošās ugunis kļūst aizvien spilgtākas. Ņūorleāna valkāja nakti gluži kā karnevāla masku, slēpjot savus trūkumus zem piedodošajām un retajām gaismas strēlēm. Pilsēta man vēl aizvien bija sveša, un man gribējās to iepazīt savām acīm, nevis no Monikas stāstiem un vakara ziņu attēliem.

      Man briesmīgi gribējās ēst, un es jutos pārliecināta, ka Trejam tāpat, jo mēs nebijām ēduši kopš nelielajām pusdienām kopā ar cilvēkiem no būvfirmas. Tomēr mēs ar Treju, šķiet, sacentāmies, kurš no mums būs niknāks uz otru, un abi palikām klusējoši un izsalkuši, līdz nogriezāmies Pirmajā ielā. Tas nepierādīja neko citu kā vien to, ka Jaunanglijas apņēmība ir atradusi sev cienīgu pretinieku dienvidštatu spītībā.

      Ārdurvis atvērās, un tajās nostājās Eimija, kamēr Bo, ģērbies savā lego pidžamā, metās man klāt, teju apgāžot mani uz apakšējā pakāpiena, uz kura biju nostājusies.

      – Ei, draudziņ, es arī pēc tevis ilgojos. – Pacēlu viņu gaisā, un, kad viņš bija nolicis galvu uz mana pleca, sajutu ziepju un bērnu šampūna smaržu.

      – Ketija viņu novannoja, jo viņš bija galīgi nosmērējies dārzā – protams, ja neskaita to, ko izdevās nomazgāt nost strūklakā. Ceru, ka tas nekas.

      Pievārēju atlikušos pakāpienus.

      – Protams. Paldies.

      Viņa atkāpās, lai ielaistu mūs iekšā.

      – Bo teica, ka viņš gaidīs tevi, lai tu viņam palasītu pasaku pirms gulētiešanas. Ļāvu viņam palikt nomodā, līdz tu atgriezīsies. – Viņas skatiens pievērsās Treja noslēgtajai sejas izteiksmei. – Spriežot pēc telefona sarunas ar Treju, pieņemu, ka neviens no jums nav ēdis. Liku Ketijai sagatavot divus šķīvjus un ielikt cepeškrāsnī, ja jūs gadījumā ko gribēsiet.

      – Paldies, Eimij. Vispirms nolikšu gulēt Bo un tad nākšu lejā.

      Man par pārsteigumu Bo apskāva Eimiju un skaļi nobučoja viņu uz vaiga, pirms mesties augšā pa kāpnēm. Kā apdomājies viņš apstājās kāpņu laukumiņā un atkal pagriezās.

      – Ar labu nakti, tēvoci Trej.

      Trejs pasmaidīja, un smaids pārvērta viņa seju.

      – Ar labu nakti, Bo. Tiksimies rīt.

      Klausījos Bo soļu dipoņā, viņam pievārējot atlikušos pakāpienus. Tad es sekoju, vēderam skaļi rūcot.

      Kad atgriezos, vestibils bija tukšs, taču virtuves durvis bija atstātas vaļā. Iegāju un jutos pārsteigta, atrodot Eimiju vienu pašu ar vīna glāzi priekšā un neskartu glāzi uz virtuves galda viņai iepretī. Ar foliju aptīts šķīvis atradās tai līdzās līdz ar sudraba galda piederumiem un audekla servjeti.

      – Kur ir Trejs? – es apjautājos, atvilkdama sev krēslu un apsēzdamās.

      Eimija uzreiz neatbildēja, un es sajutu viņas neapmierinātību.

      – Viņš paņēma savu šķīvi un aizgāja uz kabinetu. Teica, ka jātiek galā ar dažiem darbiem, jo viņš šodien visu dienu neesot strādājis.

      Noņēmu foliju, vēderam burkšķot vēl skaļāk, kad sajutu ceptās vistas, saldās kukurūzas un mērcē peldošas kartupeļu biezputras smaržu.

      – Kur Trejs strādā? Zinu, ka viņš mācījās Tuleina universitātē, taču tas arī viss, ko Monika man ir stāstījusi.

      – Viņš iestājās Tuleina juridiskajā fakultātē un tad kādu laiku strādāja mana vīra firmā, bet tad nodibināja pats savu praksi kopā ar diviem citiem partneriem.

      Es pamāju, jo mute bija pārāk piestūķēta ar vistu, lai es spētu uzreiz atbildēt. Visbeidzot apjautājos:

      – Kā viņš grasās atrast laiku, lai atjaunotu Biloksi māju un strādātu?

      – Trejam allaž ir labi izdevies visu apvienot. Jo īpaši, ja viņam ir motivācija. Viņš atradīs iespēju, kā visu paveikt pēc iespējas ātrāk, ja tas nozīmē, ka tu aizbrauksi, kad viss būs padarīts.

      Es saraucu uzacis.

      – Es tev tikai atstāstu to, ko viņš man sacīja. Pieņemu, ka šodien Biloksi viss neritēja gludi.

      Iebāzu mutē kartupeli un noskaloju to ar vīna malku.

      – Patiesībā pārrunas ar būvniekiem noritēja ļoti veiksmīgi. Es biju paņēmusi līdzi Monikas gleznoto “Upesdziesmu”, un viņi teica, ka vajadzēs daudz minēt, lai sāktu no paša sākuma. Turklāt viņiem bija plāni, pēc kuriem māja tika