Liedaga koki. Kārena Vaita

uz ceļa. Kad pamodos, nezināju, cik ilgi esmu gulējusi un kāpēc mēs ar Treju nesarunājāmies. Tomēr es atcerējos, par ko biju sapņojusi, un pamostoties tas vēl aizvien likās tik dzīvs, ka, palūkojoties ārā pa furgona logu, gaidīju, ka ieraudzīšu māju ar baltajām kolonnām, kas atstaros saules gaismu, padarot mani teju vai aklu.

      – Kāpēc māja tika nosaukta par “Upesdziesmu”? – es apjautājos, aizvērdama acis, lai pasargātu tās no sapnī redzamās gaismas.

      Viņš neatbildēja uzreiz. Visbeidzot Trejs noteica:

      – Nosaukumu izdomāja Monika. Laikam nosprieda, ka tas ir vajadzīgs. Māja bija nostāvējusi kopš deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem bez nosaukuma, taču tas Monikai nelikās pareizi. Un tā arī nemaz nebija tik liela māja vai tāda, kurai būtu vajadzīgs nosaukums. Tikai tipiska kotedža, kas būvēta drīzāk ērtībām nekā izrādīšanās dēļ.

      – Tieši tas viņai tajā patika, – es noteicu, uz brīdi aizmirsusi, ar ko sarunājos.

      Trejs palūkojās uz mani ar jautājošu skatienu.

      – Jā. Tā bija. – Viņš pievērsās ceļam un tad ierunājās atkal: – Viņa laikam jums ir daudz stāstījusi par sevi un ģimeni. Daudz personiska.

      Es sagrozījos sēdeklī.

      – Jā, viņa stāstīja gan. Un es viņai stāstīju par sevi un savu ģimeni. Mēs abas dzīvojām visai vientuļi. Droši vien tas arī mūs sākotnēji satuvināja. Taču mēs allaž jutām, ko varam stāstīt un ko labāk neaiztikt.

      Trejs ilgāku laiku klusēja.

      – Vai viņa jums kādreiz izstāstīja, kāpēc ir aizbraukusi?

      Mēs braucām garām ceļa zīmei, kas norādīja uz Īstbīčas bulvāri. Es papurināju galvu.

      – Nē. Es viņai jautāju, daudzas reizes. Viņa nekad negribēja par to runāt. – Uzmanīgi palūkojos uz Treja profilu. – Es zinu, ka jūs abi bijāt tuvi. Un ka Eimija un Monika drīzāk bija māte un meita, un ka Eimija praktiski uzaudzināja jūs abus. Nespēju noticēt, ka neviens no jums nezina, kāpēc Monika kādu dienu sakravāja mantas un devās projām, neko nepaskaidrojusi.

      – Es arī ne, – viņš klusi noteica. Neskatīdamies uz mani, viņš piebilda: – Tomēr tas ir interesanti. Jo man arī ir grūti noticēt, ka viņa neuzticēja patiesību cilvēkam, kuru pazina tik labi, lai uzticētu tam savu dēlu.

      Atkal sajutu, kā rīklē gluži kā žults uzvirmo jau pazīstamās dusmas, taču neļāvu tām izlauzties.

      – Tad jau tas mūs padara līdzīgus, vai ne?

      Viņš iedzēra kafiju, itin kā nebūtu dzirdējis manis teikto. Kad Trejs atkal ierunājās, viņš runāja par māju.

      – Peskagulas upe netālu no šejienes tiek dēvēta par Dziedošo upi. Nosaukums cēlies no turienes.

      – Tas ir skaisti. Bet kāpēc to tā sauc?

      – Tāpēc ka vasaras beigās un agrā rudenī krēslas stundās tā atgādina bišu stropa sanoņu. Neviens nav spējis atrast kādu zinātnisku izskaidrojumu, tāpēc cilvēki uzskata, ka leģenda ir patiesa. Es zinu, ka Monika tā domāja.

      – Leģenda?

      Viņš ieslēdza pagrieziena rādītāju un iebrauca malējā joslā, gatavodamies nobraukt no šosejas.

      – Tā vēsta, ka vietējā indiāņu cilts nolēmusi labāk noslīcināties upē nekā krist savu nāvīgo ienaidnieku gūstā un kļūt par to vergiem. Viņi dziedot devās nāvē, vīrieši, sievietes un bērni, un šo dziesmu cilvēki dzirdot.

      – Un Monika tam ticēja?

      – Viņa apgalvoja, ka jā. Kad Reja Vona izstāstīja šo stāstu, viņa tā iespaidā raudāja dienām ilgi. Tikai tad, kad Eimija viņai ļāva nosaukt māju tam par godu, viņa rimās. Taču tāda jau Monika bija. Necieta netaisnību un negodīgumu nekādā veidā. Laikam par to mums jāpasakās saviem vecākiem.

      – Tam, ka viņi izšķīrās.

      Viņš uzmeta man īsu skatienu.

      – Jā, un visam, kas notika pirms tā. Viņi neko nepaturēja pie sevis, pat ja istabā bija Monika. Es reaģēju, samizodams pirmo puisi, kurš uz mani šķībi paskatījās. Monika reaģēja… nu, viņa kļuva par paraugbērnu. Godīgu un taisnīgu. Viņai likās – ja viņa būs laba, tad mūsu vecāki tik ļoti nekliegs viens uz otru.

      Atbalstīju galvu pret sēdekli un uz brīdi aizvēru acis, atcerēdamās pati savu ģimeni un to, kā ikviens reaģēja citādi, saskaroties ar vienu un to pašu nelaimi.

      – Viņa vēl aizvien bija tāda pati. Ņujorkā. Pat tad, kad nevarēja samaksāt īri, viņa nepagāja garām ubagam, neko tam neiedodot.

      Trejs izslēdza radio un brīdi nogaidīja, lai ierunātos, itin kā katru vārdu vajadzētu iepriekš izmērīt un izsvērt.

      – Vai jūs stāstījāt Monikai par savu māsu?

      Sajutos tā, it kā man pār sirdi būtu pārripojis akmens, pirmo reizi saskatīdama līdzās sēdošajā vīrietī nevis ienaidnieku, bet gan cilvēku, kurš pazinis pazudušu meiteni un meklējis viņu, gadiem ilgi nezinot, kur viņa palikusi.

      – Jā, stāstīju. Sākumā ļoti daudz.

      Viņa zods iedrebējās.

      – Un tomēr nespējāt viņu pierunāt piezvanīt mums?

      Smagums, kas nospieda manu sirdi, tika nobīdīts malā, pagriežoties pret viņu.

      – Skaidrs, ka es to darīju. Tāpēc jau mēs pārstājām par to runāt. Nekas no manis teiktā nespēja viņu pārliecināt par pretējo. – Jutos samulsusi, manot, kā asaras sariešas zem plakstiņiem, un pagriezu galvu sānis, vērodama garām slīdošās augstās priedes. Tomēr par spīti savam niknumam es sadzirdēju bēdas viņa balsī, pilnīgo apjukumu un neizpratni un pirmo reizi biju gatava noticēt, ka varbūt Trejs patiešām nav zinājis, kāpēc.

      – Man ļoti žēl, – viņš noteica klusā balsī.

      Būdama pārāk tuvu asarām, es tikai pamāju.

      Mēs nobraucām no šosejas un iegriezāmies Pludmales bulvārī, četrjoslu ielā, kas virzījās paralēli pludmalei. Iepriekšējā brauciena laikā es biju pārāk satraukta un nogurusi, lai ievērotu ko vairāk par ielu nosaukumiem un adresi, kurā vajadzēja atrasties neesošai mājai. Neatcerējos redzējusi baltās smiltis, mirguļojošo ūdeni vai staltās mājas, kas izaicinoši uzlūkoja krastmalu – mājas, kas bija iespiestas starp tukšiem zemes gabaliem un kāpnēm, kas veda uz nekurieni.

      Pagriezos pret Treju.

      – Vai vispirms brauksim uz mājas vietu? Mums vēl aizvien ir vairāk nekā stunda laika, pirms tikties ar būvniekiem.

      – Beigās. Iedomājos, ka jums vajadzētu apskatīt Biloksi, lai patiesi novērtētu, kur esat nonākusi.

      Raudzījos uz viņa profilu un krūtīs iecirsto zodu, kas man tik ļoti atgādināja Moniku un Bo. Tiklīdz viņi bija kaut ko ieņēmuši galvā, tikpat kā nebija cerību viņus pārliecināt par pretējo. Taču es biju no Jaunanglijas un šo to zināju par spītību, kādu nepazina pat mūļi – inspektors Kobilts man to bija teicis ne reizi vien.

      – Ja jūs domājat, ka viesuļvētras seku demonstrēšana liks man mainīt domas, jūs kļūdāties. Es arī tāpat uzskatu, ka mājas atjaunošana viesuļvētru zonā ir, mazākais, tuvredzīga un egoistiska. Es to daru Monikas dēļ. Viņa sapņoja par to, ka kādu dienu atvedīs šurp savus bērnus, bet nespēja piepildīt šos sapņus. Tāpēc viņa tos uzticēja man – nez kāda iemesla dēļ. Kad tas būs padarīts, es aizbraukšu. Nedomāju, ka viņa gribēja,