Liedaga koki. Kārena Vaita

ietaupījumi, un es tikšu pie naudas, kad tiks pārdota glezna. – Uz mirkli apklusu. – Vai droši zināt, ka jums nebūs iebildumu? Monika to paņēma bez jūsu atļaujas, tātad nevarēja to nodot man legālā ceļā, jo tā vēl aizvien pieder jums. Noskatījos, kā Bo dodas pie vestibila galdiņa, uz kura bija izlikti Džordža Ora trauki. Viņš turēja rokas saliktas uz muguras, kā es to puisēnam biju ierādījusi tajās daudzajās reizēs, kad viņi ar Moniku apmeklēja izsoļu namu, un uzmanīgi nopētīja nelielu krūzi.

      – Monika būs gribējusi, lai tā nonāktu pie tevis, Džūlij, tāpēc arī viņa to atstāja tev. Un es jutīšos laimīga, zinādama, ka viņas vēlmes ir izpildītas.

      – Bet tas ir jūsu vīramātes – Treja vecvecmāmiņas – portrets. Jādomā, ka jūs to gribēsiet paturēt ģimenē.

      Eimija noraidoši novicināja manikirēto roku.

      – Manam vīram tas nekad nav paticis, viņš to ienīda, kad tas karājās mājā. Un viņa tēvs pirms tam bija to noslēpis bēniņos. Nedomāju, ka kādam tas būtu dārgs. Protams, es pazinu Kerolainu, taču man viņa vienmēr palika neizdibināma. – Viņa viegli piemiedza acis. – Viņa netika… pieņemta visās aprindās. Viņai piemita piecdesmito gadu dienvidniecei pārāk kosmopolītiska gaume un idejas. Pakļaušanās viņai nepatika, bet tolaik pakļaušanās bija viss. – Viņa devās uz virtuves pusi, runādama mierīgā tonī. – Domāju, ka tāpēc Monika arī paņēma portretu – zinādama, ka tam piemīt finansiāla, bet ne sentimentāla vērtība.

      Sekoju viņai košajā virtuvē ar baltiem koka skapīšiem, mirdzošām nerūsējošā tērauda iekārtām un melnām granīta galda virsmām.

      – Tādā gadījumā, ja tas tiks pārdots, es samaksāšu jums par istabu un uzturu, līdz atradīšu kādu pastāvīgāku risinājumu sev un Bo. Viņam nesen palika pieci gadi, tāpēc viņš nesāks iet bērnudārzā agrāk par nākamo rudeni. Domāju, ka tas mums dos pietiekoši daudz laika, lai visu nokārtotu. Dzirdējām, kā Trejs ienāk ar mūsu bagāžu un tad dodas uz kāpņu pusi. Cenzdamās runāt nepiespiesti, es uzsaucu:

      – Maiss ar lego klucīšiem un mugursoma pieder Bo, bet brūnais koferis ir manējais.

      Viņš uz mirkli apstājās.

      – Ejiet aizslēgt savu automašīnu, lai tā netiktu nozagta.

      Mēs ņemsim manu furgonu.

      – Vai viņš vienmēr ir tik draudzīgs? – es apjautājos, ieliedama sev tasi kafijas pēc tam, kad Eimija bija no tās atteikusies.

      – Tikai tad, kad jūtas skumjš vai apdraudēts, un man šķiet, ka šoreiz ir abi, – Eimija sacīja, izvezdama mūs abas atpakaļ vestibilā.

      Saraucu pieri un tad devos pie Bo, kurš stāvēja pārāk tuvu lēzenam traukam, kas metāliski spīguļoja gluži kā pērle, atspoguļojot gaismu un krāsu varavīksni.

      – Kad mēs vakar sarunājāmies, Trejs sacīja, ka šodien gribot braukt kopā ar mani uz Biloksi, lai iekustinātu procesu, un ka viņš sarunājis desmitos satikties ar būvnieku. Bet vai jūs skaidri zināt, kurp viņš ir ieplānojis mani aizvest? Man šķiet, ja es neatgriezīšos atpakaļ kopā ar viņu, tad jūs zināsiet, ko teikt policijai.

      Eimijas acis iezibējās.

      – Seniem mūsu draugiem, Kennijiem, pieder būvniecības uzņēmums Biloksi – “Kenniju un Moišu būvniecība”. Tā ir tā pati ģimene, kas man palīdzēja atjaunot “Upesdziesmu” pēc “Kamillas”, lai gan tagad uzņēmumā strādā dēls un vedekla, nevis tēvs. Viņi gribēs aprunāties par būvniecības plāniem, apdrošināšanas naudu, termiņiem un tamlīdzīgām lietām. Un man šķiet, viņš gaida, ka jūs zaudēsiet dūšu, saskaroties ar tik apjomīgu projektu.

      – Un šajā ziņā viņam būs taisnība, – es noteicu, aizvezdama Bo tālāk no galdiņa. – Taču man līdzi ir viens no Monikas mazajiem zīmējumiem ar “Upesdziesmu” un fotogrāfijas projekta izstrādāšanai. Nedomāju, ka viņa būtu gribējusi, lai māja izskatītos savādāka, un ceru, ka Trejs domā tāpat.

      Trejs nokāpa lejā pa kāpnēm. – Mums vajadzētu atgriezties ap vakariņu laiku, un, ja nē, es tev piezvanīšu. – Viņš noskūpstīja Eimiju uz vaiga un tad sabužināja Bo matus. – Pārāk nepriecājies bez manis, labi?

      Bo ieķiķinājās, un Eimija pasmaidīja. – Mēs centīsimies.

      Notupos Bo priekšā. – Tu atceries no galvas mana mobilā numuru, vai ne? Zvani man, ja kas atgadās, labi? – Apskāvu un noskūpstīju viņu un tad devos uz ārdurvīm. Pirms iziešanas es atkal pagriezos pret Eimiju. – Vai jūs man kādreiz pastāstīsiet, kuru brāli īsti apprecējāt?

      – Domāju gan. Mēs aprunāsimies vēlreiz, kad jūs būsiet atgriezušies. Man vēl ir tik daudz kas tev jāpastāsta.

      Es pamāju.

      – Labi. Tad uz redzēšanos. – Sekoju Trejam ārā pa durvīm, un, aizverot tās aiz sevis, man šķita, ka sadzirdēju Eimiju sakām vēl ko citu. Tikai tad, kad iesēdos Treja automašīnas pasažiera sēdeklī, es sapratu, kas tas bijis. Tev vēl tik daudz kas jāuzzina.

      Kad man bija desmit gadi un Čelsijai kādi astoņi, vecāki aizveda mūs un vecāko brāli uz Keipmeju Ņūdžersijā, lai mēs pirmoreiz redzētu okeānu. Kailām kājām stāvēju smiltīs, juzdama nepatīkamu kņudināšanu starp kāju pirkstiem un gribēdama bēgt. Viļņi skalojās pret krastu, liekot man neziņā un bailēs atkāpties. Taču Čelsija bija skrējusi uz priekšu, pavērsusi seju pret sauli, un tad metusies ūdenī. Viņa bija iznirusi ar ādai pielipušiem matiem, stāstīdama, cik viss ir mierīgs un kluss zem viļņiem, cik tumšs, atgādinot viņai par slepenu pasauli, kurā visi pagātnes sliktie darbi ir aizmirsti un viss, kas bijis vecs, atkal kļūst jauns. Taču es spēju domāt tikai par to, cik liels ir okeāns, un ka tad, ja aizietu pietiekoši tālu, es pārkristu pāri malai. Un cik ļoti, ļoti auksts tas likās manām pēdām, kad centos no tā izbēgt.

      Pusotras stundas ilgais brauciens uz Biloksi pagāja klusumā, ja neskaita Treja pastāvīgo radiostaciju pārslēgšanu, izvēloties starp klasisko roku, kantrimūziku un runāšanu. Likās, ka tam ir mazāk sakara ar viņa klausītāja gaumi un vairāk ar nevēlēšanos sarunāties ar mani.

      Es pavadīju laiku, lūkodamās laukā pa atvērto logu, baudīdama septembra siltumu un ainavu, kuru nebiju pietiekoši labi aplūkojusi iepriekšējā brauciena laikā, jo toreiz sēdēju pie stūres.

      Mēs pārbraucām pāri ezeram, kura nosaukumu nespēju izrunāt, taču bija apņēmusies nejautāt to Trejam, un tad šķērsojām purvājus un priežu mežus, šosejai vijoties gar krastmalu. Kādā brīdī nomaļā šosejas posmā, kuram nevarēja saskatīt ne sākumu, ne galu, priekšā ceļmalā gulēja kaut kas garš un tievs, kas atstaroja saules gaismu. Mums piebraucot tuvāk, es piemiedzu acis, cenzdamās labāk aplūkot to, kas atrodas ceļmalā, uz brīdi pieļaudama, ka tas varētu būt liels alnis.

      Staipīju kaklu, mums braucot tam garām, un iztrūkusies ievēroju aligatora garo purnu un zobaino muguru līdz ar asiņu plankumu gaišajā un daļēji saskatāmajā apakšdaļā. Trejs pat nepagrieza galvu.

      – Vai tas bija sabraukts aligators?

      Trejs pamāja, iedzerdams malku kafijas, kuru bija nopircis McDonald’s iebrauktuvē.

      – Laiku pa laikam tādi te gadās.

      Es atslīgu sēdeklī, piespiedusi galvu pie balsta.

      – Ziemeļos ceļmalās var redzēt tikai pa kādam briedim, sunim vai kaķim.

      Viņa seja sašķobījās.

      – Nujā, te viss ir mazliet citādi.

      Mana sirds sažņaudzās, atceroties, ka Monika bija teikusi tieši to pašu.

      Pabraucām