Liedaga koki. Kārena Vaita

apgalvo, ka varētu to paveikt septiņu līdz deviņu mēnešu laikā atkarībā no laika apstākļiem un citiem faktoriem, kurus mēs nevaram ietekmēt. Trejs grib izmantot jaunus materiālus, kas ir noturīgi pret viesuļvētrām, un tiem nav tik daudz piegādātāju, tāpēc var izrādīties, ka kļūstam atkarīgi no viņu noteiktajiem termiņiem.

      Mani iztrūcināja ass klauvējiens pie durvīm, kas veda uz dārzu, taču Eimija jau cēlās no krēsla.

      – Tas ir tikai Havjers, kurš iegriezies pēc sava čeka.

      Es arī piecēlos un pavēros uz durvīm.

      Eimija paķēra no galda aploksni, pirms atvērt durvis. Havjers stāvēja ārpusē un sākumā nebija redzams, un es jutu, ka atslābinos. Bet tad Eimija ieaicināja viņu virtuvē, un es saskatīju viņa seju lampas dzeltenajā atspīdumā, kurā rētas likās viļņojamies nevienmērīgajā apgaismojumā, kas krita no augšas.

      – Džūlija Holta, tas ir Havjers Viljamss. Tu jau esi iepazinusies ar viņa māti, Reju Vonu.

      Ar piespiešanos panācos uz priekšu un pat pastiepu roku, kam viņš nepievērsa uzmanību. Es lēnām apsēdos.

      – Priecājos iepazīties. – Viņš ienesa sev līdzi dārza smaržas: mitras zemes un zaļu augu aromātu. Nebiju to gaidījusi.

      Viņš turpināja klusēt, un viņa vienīgā acs zem sirmas, spurainas uzacs cieši lūkojās manī.

      Eimija turpināja:

      – Viņa bija laba Monikas draudzene. Un Džūlija ir tā, kas atveda pie mums Bo.

      Havjers pamāja, rūpīgi salocīdams Eimijas pasniegto aploksni kompaktā taisnstūrī, lai iebāztu to aizmugures kabatā.

      – Paldies, Eimijas kundze. Atgriezīšos nākamnedēļ un sākšu gatavot jūsu dārzu rudenim.

      Viņa balss arī mani pārsteidza. Tā bija viegla un melodiska, un viņa izruna bija tikpat precīza kā mātei. Aši atvadījies, viņš izgāja ārā pa dārza durvīm un bez skaņas nozuda pagalmā.

      Paņēmu savu gandrīz tukšo šķīvi un noskaloju izlietnē, lai ieliktu trauku mazgājamajā mašīnā.

      – Izskats var būt mānīgs, Džūlij. – Pagriezos pret Eimiju, kura ielēja mūsu glāzēs vīnu. – Havjers bērnībā apdega, un visu viņa mūžu cilvēki no viņa vairās. Tas ir padarījis viņu ārkārtīgi kautrīgu, taču viņš ir krietns vīrs.

      Nokaunējusies apsēdos atpakaļ pie galda.

      – Es zinu. Man ļoti žēl. Varētu domāt, ka, tik ilgu laiku dzīvojot pilsētā, nekas mani vairs nespēs pārsteigt. – Paņēmu savu glāzi un iedzēru vīna malku. – Monika teica, ka viņa māte Reja Vona esot strādājusi pie jums.

      – Beigās. Viņa strādāja pie manas vīramātes, vēl pirms Kerolaina apprecējās. Kerolaina viņu izglītoja, iemācīja viņai runāt tā, it kā viņa būtu mācījusies angļu internātskolā. Tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā Vindzoras hercogs un hercogiene ieradās Ņūorleānā uz Mardi Gras svētkiem, un Kerolaina domāja, ka viņa būs pilsētā, lai tiktu ar viņiem iepazīstināta. Man tika stāstīts, ka viņas ar Reju Vonu mēnešiem ilgi trenējušas savu izrunu par godu šim notikumam un ka Reja Vona nepārstāja mācīties. Nelaimīgā kārtā Kerolaina neatgriezās Ņūorleānā ātrāk par vasaras beigām un palaida garām Mardi Gras.

      – Žēl gan, pēc visa tā darba. Kāpēc viņa palaida to garām?

      Eimija vairījās skatīties man acīs.

      – Viņas vīrs nedomāja, ka viņa ir gatava no jauna iekļauties sabiedrībā. Kerolainai bija zināms… sabrukums, šķiet, tā to mūsdienās dēvētu. Tāpēc viņa pārcēlās uz Atlantu kopā ar puikām. Tur bija viņas vecāki un labākie ārsti. – Viņa pasmaidīja. – Taču tovasar viņa atgriezās Ņūorleānā.

      Iztukšoju savu glāzi.

      – Jūs teicāt, ka jūs ar Moniku esot mīlējušas “Upesdziesmu”, jo tā ļāvusi jums justies drošībā. Kāpēc jums vajadzēja justies drošībā?

      Viņas skatiens pievērsās man.

      – Vai esi gatava klausīties tālāk?

      Es pamāju un noskatījos, kā viņa izlej atlikušo vīnu no pudeles mūsu glāzēs.

Eimija1950. GADA VASARA

      Cigarešu dūmu smarža piepildīja agrā pavasara gaisu, man izejot uz vecmāmiņas mājas lieveņa. Tā likās aizķērusies biezajā mitrumā, kavēdamās kokos un krūmos. Aizgāju līdz kaimiņiem pa saplaisājušo trotuāru garām mūsu stīvajam un koptajam dārzam uz Guidriju māju. Atgrūzdama vaļā vārtiņus, ieraudzīju to, ko mana vecmāmiņa dēvēja par “bezgaumīgu krāsu salikumu”. Vijīgā krūmu hortenzija nekārtīgi nokarājās no režģiem, kamēr lielos māla podos atradās bezgaumīgi neaizmirstulīšu un vībotņu saaugumi strūklakas ēnā. Mazais bronzas puika priecīgi čurāja burbuļojošajā strūklakā. Laima zaļš gekons rāpās augšup pa jaunuzklāto cementu uz seklā baseina pusi, paceldams galvu un pētīdams apkārtni. Aizvēru vārtiņus, metāla čīkstoņai iejaucoties dārza klusinātajā atmosfērā. Gekons iztrūcies iešmauca vienā no māla podiem.

      – Labrīt, Eimij!

      Guidrijas kundze sēdēja pie neliela kaļamās dzelzs galdiņa uz lieveņa. Viņa izpūta cigarešu dūmu strūklu pa degunu, un es noskatījos, kā dūmi izplūst un izgaist, sasniedzot griestus. Prātoju, ko gan vecmāmiņa par to teiktu, jo biju gana klausījusies viņas sprediķos par smēķēšanas kaitīgumu; to piekopjot tikai zināma sieviešu suga.

      – Labrīt, Guidrijas kundze, – es noteicu, uzkāpdama pa kāpnēm. Viņas acis bija sārtas un pietūkušas, ar tumšiem lokiem, kas bojāja maigo ādu zem tām, un viņas skaistums snauda zem dzelžainās grima kārtas. Viņa ievilka ilgu dūmu un aizvēra acis. Sajutu alkohola smaku, kas bija iesūkusies sievietes zīda rītakleitā, un viņas rokas drebēja, iesūcot kārtējo dūmu. Broša ar aligatoru bija piesprausta pie rītakleitas atloka, un tas mani nepārsteidza. Nedomāju, ka kādreiz būtu redzējusi viņu bez tās.

      Guidrijas kundze bija mainījusies īsajā laikā, kopš biju viņu pirmoreiz redzējusi vasaras sākumā. Viņas ādas maigais sārtums bija izbalējis, viņas augums viegli ielīcis kā smalkai puķei, kas pārāk ilgi atstāta karstā saulē. Tomēr manās acīs viņa vēl aizvien bija skaista.

      Viņa pavēra acis šaurās spraudziņās un nolūkojās uz mani, viegli pasmaidīdama. Vienīgās reizes, kad redzēju viņu smaidām, bija man vai kādam no viņas dēliem.

      – Apsēdies, Eimij. Aprunāsimies kā divas meitenes.

      Nekad agrāk nebiju Guidrijas kundzi tādu redzējusi. Viņa allaž bija kopta un izstaroja enerģiju. Taču šajā rītā viņa bija novītusi, izplūkāta. Piesardzīgi apsēdos krēslā ar spilvenu viņai pretī, un audums, kas piespiedās manām kailajām kājām, bija mitrā gaisa saslapināts. Lai arī biju saņēmusi brāzienu no vecmāmiņas un vieglu rājienu no Guidrija kunga par to, ko biju nodarījusi Gerijam uz aizsargdambja, Guidrijas kundze man vēl neko nebija teikusi, un es prātoju, vai viņa ir gaidījusi tādu iespēju kā šī, lai sastaptu mani divatā. Noriju siekalas un gaidīju.

      Viņa turpināja mani vērot ar puspavērtām acīm.

      – Tā kā tu audz bez mātes, cerēju, ka varēšu tev dot kādu mātišķu padomu.

      Ziņkārības pārņemta, atzvilu krēslā, sajuzdama kaļamās dzelzs vēsumu uz savām kailajām rokām. Guidrijas kundze paliecās uz priekšu un nospieda savu cigareti kristāla pelnutraukā. Viņas acis bija tumši, duļķaini dīķi bez kāda fokusa. Tā vien likās, ka viņa skatās man cauri, saskatīdama