Liedaga koki. Kārena Vaita

atgādināt, ka mēs esam zvejojuši, cēluši mājas, ražojuši, audzējuši un dzīvojuši šeit gadsimtiem ilgi. Un es neļaušu nevienam tādam kā jūs, cilvēkam bez saknēm, bez mājām, bez kādas izpratnes par to, ko tas nozīmē, stāstīt man, ka es esmu “tuvredzīgs un egoistisks”. – Viņš atvēra durvis un izkāpjot tās atkal aizcirta.

      Izrāpos ārā pēc viņa, juzdamās kā iedzīta slazdā.

      – Klausieties, es atvainojos. Negribēju jūs apvainot. Saprotu, ka esmu svešiniece, un jādomā, ka tas mani padara mazliet nesmalkjūtīgu. Apsolu turēt savas izjūtas pie sevis, kamēr mēs kopīgi darbosimies pie šī projekta. Centīšos domāt tā kā Monika un izslēgt savas domas.

      – Un kā tad Bo? Vai jūs vienkārši aiziesiet projām, kad māja būs pabeigta?

      – Es ne… nē. To es nespētu. Vai es varu viņu izaudzināt saviem spēkiem? Nezinu. Jums ir jāsamierinās ar to, ka šobrīd mēs visi atrodamies nenoteiktā situācijā bez skaidrām atbildēm. Nevaru pateikt, ka atstāt Bo pie viņa ģimenes tā vietā, lai paturētu viņu pie sevis, ir pareizā izvēle. Lai to varētu, man jūs jāiepazīst labāk. Bet arī tad Bo vienmēr būs daļa no manas dzīves. – Dziļi ievilku elpu, sajuzdama sāli un savu vārdu patiesīgumu. Tā bija pirmā noteiktā doma, kas man bija radusies pēdējo mēnešu laikā.

      Viņš neko neatbildēja, tikai sakrustoja rokas uz krūtīm un nolūkojās uz atklāto ūdens klajumu, virs kura riņķoja kaijas, pārmeklēdamas ūdeni un smiltis. Mēs stāvējām U veida stāvvietā, kas sniedzās līdz gandrīz pamestam liedagam. Zināju – pat par spīti tam, ka agrā rudens gaisa temperatūra ir samērā augsta, ūdens nebūs silts. Aiz mums starp divās daļās sadalīto šoseju slējās Biloksi bāka. Atpazinu to pēc Monikas rādītajiem attēliem: fotogrāfijas ar smejošu Moniku bērnībā kopā ar brāli un brālēniem.

      – Monikai patika šī bāka. Viņa sacīja, ka, dodoties uz piekrasti un to ieraugot, viņa apzinājusies, ka atrodas mājās. Nespēju noticēt, ka tā ir pārdzīvojusi “Katrīnu”. – Palūkojos pāri plecam, atcerēdamās Rejas Vonas teikto, ka nevajag izrunāt šo vārdu skaļi, un prātodama, kurš vēl to varējis dzirdēt.

      – Tā pārdzīvoja “Katrīnu”. Un visas vētras kopš tās uzcelšanas deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tagad tā ir kļuvusi šķība pēc trīsdesmit pēdas augstajām bangām pēc “Katrīnas”, taču vēl aizvien turas. – Viņš uzlika saulesbrilles, un to stiklos parādījās divas bākas. – Nupat ir beigusies liela restaurācija, tāpēc domāju, ka tā spēs pārdzīvot vēl citas viesuļvētras. Un naftas izplūdi.

      Asi paraudzījos uz viņu.

      – Jādomā, ka jums tas nebija vajadzīgs piedevām pie visa cita.

      – Nē, skaidrs, ka nebija.

      Trejs norādīja uz būvlaukumu pāri ielai.

      – Tas ir jaunais vēstures centrs. Agrāk tur atradās māja, kas bija celta deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados.

      – Pirms “Katrīnas”.

      Viņš pamāja.

      – Bija atlikušas tikai astoņas logu mozaīkas, kuras atrada neskartas drupu kaudzē. Tas ir apbrīnojami, kas izdzīvoja un kas ne. Šķiet, ka tur nav nekādas loģikas.

      Sajutu spēcīgu vēja brāzmu, kas man lika ciešāk piespiest pie kakla svīteri. Novērsos, raudzīdamās uz ūdens pusi, un saskatīju tur tālīnu zemes strēli.

      – Kas ir tur?

      – Kuģu sala. Patiesībā Austrumu Kuģu sala. Agrāk tā bija viena sala, līdz “Kamilla” sešdesmit devītajā gadā to pāršķēla uz pusēm, tāpēc tagad mums ir Austrumu un Rietumu sala. “Katrīna” iznīcināja gandrīz visu, kas bija palicis pāri no Austrumu salas. Salas galā ir vecs cietoksnis, un krastā var nolīgt laivu, lai aizbrauktu to apskatīt. Bērnībā tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm.

      Es nopētīju Treju, cenzdamās iztēloties viņu bērnībā, Bo vecumā, kad viņš bija ilgojies nokļūt uz laivas, lai apskatītu cietoksni, taču nespēju. Tāpat kā nespēju iztēloties vētru, kas spēja pāršķelt salu divās daļās.

      – Vai mums ir laiks pastaigai?

      Viņš paraustīja plecus.

      – Kāpēc ne?

      Uz brīdi paraudzījos uz Treju, tik ļoti vēlēdamās, lai viņš man patiktu, lai es atcerētos, kāds brālis viņš bijis Monikai, kā visi Monikas stāsti un labās atmiņas bija grozījušās ap viņu.

      Viņš novilka kurpes, un es noāvu savas balerīnu tipa čības un sekoju viņam. Trejs pārkāpa pāri zemai barjerai, kas norobežoja asfalta strēli no pludmales. Es kādu brīdi stāvēju, atcerēdamās to seno dienu, kad biju stāvējusi Keipmejas pludmalē kopā ar Čelsiju. Taču šeit vējš bija maigāks, ūdens brūnāks, smiltis baltākas. Viss bija pazīstams, tomēr atšķirīgs, atgādinot iekošanos šokolādes saldējumā, lai konstatētu, ka tas garšo pēc zemenēm.

      – Kas noticis? – Trejs bija apstājies, lai atskatītos uz mani, un viņa sejā zem saulesbrillēm bija parādījies negaidīts smaids.

      – Nekas. Tikai… smiltis. Tās ir pārāk baltas. Un smalkas – gandrīz kā sāls.

      Pamājis viņš pagriezās un sāka soļot uz rietumiem pa pludmali.

      – Jā, te tās ir īpašas. Tāpat kā sabraukti aligatori. – Sadzirdēju, ka viņš smaida.

      Es panācu Treju, un mēs kādu laiku gājām gar slēgtu motorlaivu un pludmales saulessargu novietni, turēdamies tālāk no viļņiem platajā liedagā un neattālinādamies no Pludmales bulvāra. Biju noliekusi galvu, meklēdama gliemežvākus, pa reizei apstādamās, lai kādu paceltu un iebāztu svītera kabatā. Tu allaž krāj mantas. Monika bija man to sacījusi tik daudz reižu, ka es to vairs nedzirdēju. Un biju pārstājusi brīnīties, kāpēc jūtu vajadzību vākt nelielas kolekcijas.

      Uz brīdi apstājos, notraukdama no rokām smalkās smiltis.

      – Vai no tām var celt smilšu pilis?

      Trejs izlieca uzaci virs saulesbrillēm.

      – Pilnīgi noteikti. – Viņš paspēra pāris soļu. – Varbūt Bo jums kādudien parādīs.

      Paraudzījos uz viņu, lai redzētu, vai viņš piedāvā olīvkoka zaru, un tad apstājos, ievērodama tādu kā skulptūru ceļa vidū.

      – Kas tas? – es apjautājos, norādīdama ar roku.

      Trejs izsekoja manam skatienam un tad devās uz ceļa pusi.

      – Tas ir “Katrīnas” koks. Nāciet. Es jums parādīšu.

      Pieliku soli, lai neatpaliktu, un tad aši notraucu smiltis no pēdām, lai uzvilktu kurpes, kad bijām nonākuši pie ceļa. Nogaidījām, lai garām pabrauc mašīna, un tad šķērsojām ielu, lai nonāktu drošības saliņā, kur atradās kokā grebtu brūnu delfīnu bars.

      Trejs nostājās man līdzās un paraudzījās augšup uz skulptūru. Viņa seja neko nepauda.

      – Tas bija viens no vairākiem simtiem ozolu, kas ieskāva Pludmales bulvāri pirms viesuļvētras. Daudzi no tiem gāja bojā, jo vētras bangas atskaloja sālsūdeni un tos iznīcināja. Un no tiem, kas izdzīvoja, palika tikai stumbeņi. Beigu beigās dzīvajos kokos lapas atauga, bet uz nokaltušajiem bija pārāk sāpīgi skatīties. – Viņš noņēma savas saulesbrilles un aizkabināja tās aiz krekla apkaklītes. – Šurp atbrauca kāds puisis no Floridas un nolēma pārvērst nokaltušos kokus dažādās skulptūrās. Un es zinu, ka vēl vismaz viens mākslinieks viņam pievienojās, lai pārveidotu nokaltušo koku stumbrus. Te ir kāds ducis, lielākoties