Liedaga koki. Kārena Vaita

ir trausls.

      – Neesmu vis! – Gerijs pacēla galvu, un es jutos atvieglota, ieraugot viņa vaigos košus plankumus. – Es tikai dažreiz nogurstu, bet neesmu nekāds mēra slimnieks.

      Veslijs pietupās Gerija priekšā.

      – Es to nedomāju tā. Tu tikai ātri nogursti – un taviem draugiem to vajadzētu zināt. – Viņš pameta skatienu uz manu pusi.

      Tad Veslijs uzvilka Geriju kājās.

      – Nāc. Divriteni es aizstumšu mājās tavā vietā.

      Gerijs atstūma Vesliju.

      – Es neesmu nekāds vārgulis. – Viņš panācās uz manu pusi, cirtainajiem matiem spurojoties. Pienācis klāt, viņš atvēzēja roku un spēcīgi uzsita man pa plecu.

      Es sagrīļojos.

      – Au! Kāpēc tu tā izdarīji? – Pieskāros savam sāpošajam plecam un iedomājos, kā gan izskaidrošu zilumu vecmāmiņai.

      – Tāpēc, ka neesmu nekāds vārgulis. – Viņš paberzēja pirkstu kauliņus un veltīja man vieglu smaidu. – Turklāt tu man teici, ka es to drīkstēšu.

      Veslijs atmeta galvu atpakaļ un iesmējās.

      – Pilnīgi noteikti, tā viņa teica.

      Man gribējās dusmoties uz Vesliju par to, ka viņš mani neaizstāv. Viņš bija vecāks un zināja, ka džentlmenis nedrīkst sist dāmai. Man neienāca prātā, ka varbūt viņš nesaskata manī dāmu, bet gan tikai stūrainu bērnu ar plakanām krūtīm, garām, kaulainām kājām un koši rudiem matiem, kuri nekādi neturējās zirgastē. Tomēr es nespēju dusmoties uz viņu. Balss aizķērās man kaklā. Sajutu, kā karstums pārklāj kaklu un vaigus, uzlūkojot Vesliju un viņa krūtīm pielipušo slapjo kreklu.

      Nokaunējusies par savām domām un vēl vairāk satraukta par to, ka viņš varētu pieķert mani sarkstam, kas, kā es labi zināju, lika man izskatīties pēc redīsa ar rudiem matiem, es devos projām viņiem pa priekšu. Paķēru savu divriteni un izgrūdu visnopietnāko apvainojumu, kādu vien spēju iedomāties.

      – Ceru, ka jūsu pauti nokritīs kāzu naktī! Jums abiem!

      Uzlēcu uz divriteņa un minos, cik ātri vien spēdama, līdz vairs nespēju sadzirdēt viņu smieklus.

Džūlija

      Pieklauvējusi pie durvīm, istabā ienāca Ketija Volfa ar nelielu paplāti, uz kuras atradās ūdens glāze un plastmasas glāze ar divām baltām tabletēm.

      – Pienācis laiks iedzert zāles, Eimijas kundze.

      Eimija atgaiņājās no Ketijas.

      – Es neesmu nekāda vecā vārgule. Kļūdas pēc pateicu savam ārstam, ka man sāp gurns, un tagad man jādzer viņa zāles. Tās uzdzen man nogurumu, un nedomāju, ka esmu gatava pavadīt pēcpusdienu gultā.

      Ketija pasniedza viņai tabletes.

      – Eimijas kundze, nākamnedēļ jums jāiet pie ārsta, un ar viņu arī varēsiet apspriest savas bažas. Tikmēr jums ir jādzer zāles.

      Es sagrozījos krēslā un noskatījos, kā Ketija pasniedz zāles, apjauzdama, ka mani vaigi smeldz, it kā es ilgu laiku būtu smaidījusi, klausoties Eimijas stāstā.

      Kad Ketija pasniedza Eimijai ūdens glāzi, viņa sacīja:

      – Vai tagad esat gatava uzņemt Bo? Man šķiet, ka Trejs viņu ir krietni nogurdinājis, ārā spēlējot ķērenes.

      – Man būtu gribējies to redzēt, – noteica Eimija, nolikdama glāzi atpakaļ uz paplātes. Gluži manas domas. – Jā, lūdzu, sūti Bo augšā.

      Pasmaidījusi Ketija aizgāja, bet es vēl aizvien atrados karstajā vasaras dienā pirms sešdesmit gadiem.

      – Ja Kerolaina Guidrija bija jūsu vīramāte, kuru dēlu jūs apprecējāt – Vesliju vai Geriju?

      Eimijas acis likās tumšākas, it kā arī tās vēl aizvien vērotu senatnes notikumus un cilvēkus. Kad vecā sieviete ierunājās, viņa neatbildēja uz jautājumu, un man tikai vēlāk ienāca prātā, vai tas ir bijis tīšām.

      – Pēc tās pirmās vasaras vairums vasaru, kuras es pavadīju ar Guidrijiem, tika pavadītas Biloksi. – Viņa paraudzījās lejup uz savām rokām, kas bija ieliktas klēpī: vienīgā rotaslieta bija vienkāršs zelta gredzens kreisajā rokā. – Man šķiet, ka cilvēki iemīl kādu vietu to ļaužu dēļ, kurus viņi tur satiek. Es mīlu Ņūorleānu galvenokārt tāpēc, ka to mīlēja mana māte, un tagad tāpēc, ka tās ir mājas. Taču es mīlēju “Upesdziesmu” tā paša iemesla dēļ, kura dēļ to mīlēja Monika. Tāpēc, ka tur es jutos laimīga. – Viņa uz mirkli apklusa. – Un drošībā.

      Es paliecos uz priekšu.

      – Kāpēc jums ar Moniku vajadzēja justies drošībā?

      Pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens, un Bo ieskrēja iekšā, mezdamies man klāt. Es zēnu apskāvu, sajuzdama viņam raksturīgo sviedru un bērnu šampūna smaržu. Satraukumā palūkojos apkārt, aptvērusi, ka viņam rokās nav sarkanās cepures. Nebiju paguvusi neko pateikt, kad Trejs parādījās alkovā, turēdams cepuri.

      – Neraizējieties, tā ir pie manis. Viņš man to iedeva, lai varētu iemērkt abas plaukstas strūklakā.

      Centos saglabāt mieru.

      – Jūs ļāvāt viņam tuvoties strūklakai?

      Viņš mani uzlūkoja ar nicinājumu.

      – Un man ir izdevies panākt, lai gan zēns, gan cepure būtu drošībā. Laikam tas nozīmē, ka neesmu pilnīgs nepraša.

      – Paskaties, ko tēvocis Trejs man iedeva! – Bo nepacietīgi izraisījās no mana apskāviena un, atstiepis apakšlūpu, palūkojās uz savām krūtīm, uz kurām spīguļoja krelles ar zeltainām, zaļām un violetām metāliskām pērlītēm. Vēl tur bija plastmasas medaljons ar romiešu dieva attēlu – viņš bija redzams ar vīna glāzi rokās, vīnogulājiem vijoties apkārt. Apakšā bija uzdrukāti vārdi KREWE OF BACCHUS 1987.

      – Tas ir ļoti skaists, Bo. Vai tu pateici paldies?

      Bo pamāja.

      – Jā. Un viņš teica, ka katru reizi, kad dalīšos ar viņu savā konfektē, varēšu dabūt vēl vienu.

      Es paraudzījos uz Treju. Viņš paraustīja plecus.

      – Ketija man nesaka, kur viņa glabā savus konfekšu krājumus, tāpēc man nācās ķerties pie apšaubāmām metodēm, lai dabūtu to, ko vēlos.

      Viņa vārdi izskanēja viegli, taču es sajutu, kā mans skausts pārklājas ar zosādu.

      Piecēlos un saņēmu Bo aiz rokas.

      – Bo, tā ir tava vecvecmāmiņa. Viņa bija ļoti īpaša tavai mammai.

      Eimija uzplāja pa gultas malu.

      – Nāc un apsēdies, mīļais, un mēs mazliet aprunāsimies. Un tu vari saukt mani par Eimijas kundzi, tāpat kā visi citi. Kādu mirkli likās, ka Bo vilcinās. Es gaidīju, uzlikusi roku Bo uz pleca, līdz viņš pagājās uz priekšu un brīvprātīgi uzkāpa pa nelielajām kāpnītēm augstās gultas malā. Trejs pasniedza viņam cepuri.

      Noskatījos, kā Eimija uzliek plaukstu uz Bo rokas, un viņas seja bija atdzīvojusies, kā ieraugot ilgu laiku neredzētu paziņu.

      – Kura ir tava mīļākā krāsa, Bo? – Eimija iejautājās aizlūstošā balsī.

      Bez vilcināšanās viņš noteica:

      – Sarkanā. – Bo īkšķis atkal bija pamanījies iekļūt viņam mutē.

      Trejs pieskārās manam