Liedaga koki. Kārena Vaita

patiešām esam ieradušies. Ventilatori lēnām griezās virs galvas, apvēdīdami mūs ar zaļajām un briedīgajām dārza smaržām.

      Trejs aiztaupīja smaidu Bo.

      – Sveiks, vecīt. Es esmu Trejs.

      Viņš mani uzlūkoja, kā lūgdams atļauju teikt ko vairāk.

      Notupos Bo priekšā.

      – Tas ir tavs tēvocis Trejs. Tavas mammas brālis.

      Bo izskatījās samulsis kā jebkurš cilvēks, kuram pirmoreiz pavēstīts, ka viņa mātei vispār ir brālis. Mazais zēns raudzījās no vienas pieaugušā sejas uz otru, lai pārliecinātos, vai mēs nemelojam. Visbeidzot viņš noteica:

      – Ā.

      Iebāzis vienu roku kabatā, Trejs pastiepa otru uz zēna pusi un, brīdi pavilcinājies, viegli sabužināja viņa matus.

      – Tavai mammai garšoja saldējums, un es varu saderēt, ka tev arī tas garšo.

      Bo piespieda seju man pie kājas un tad pamāja.

      – Super. Tāpēc ka virtuvē man tas ir sagatavots. Iedomājos, ka tu varētu aiziet paēst, kamēr mēs ar Džūliju aprunāsimies.

      Atcerējusies šokolādes tāfelīti, ko Bo bija nolocījis brokastīs, es sacīju:

      – Patiesībā viņam vispirms jāpaēd pusdienas. Kaut kas veselīgs.

      – Es to varētu sarūpēt. Taču saldējumu arī. – Viņš pamirkšķināja Bo un atvēra augstās koka durvis, tad atkāpās, ļaujot mums ar Bo ieiet iekšā viņam pa priekšu.

      Es ievēroju pulētās koka grīdas, mirdzošās lustras un tumšās mēbeles. Milzīgā vestibila labajā pusē slējās majestātiskas kāpnes ar laukumiņu pa vidu, bet pie pretējās sienas atradās desmit pēdas augsts apzeltīts spogulis. Pāris karalienes Annas stila krēslu bija ievietoti alkovā, kas veidojās kāpņu pagrieziena vietā, un pie sienas greznos zelta ietvaros bija piekārti bērnu zīmējumi, piešķirot telpai negaidītu mājīgumu un nenovēršot uzmanību no apjomīgajām gleznām pie citām sienām. Uz galdiņa netālu no durvīm atradās keramikas trauku kolekcija.

      Daudz nedomājot, es piegāju tuvāk, lai to labāk apskatītu, atpazīstot teju varavīkšņaino glazūru un neiespējami plānās bļodiņu un krūku sieniņas.

      – Vai tie ir Džordža Ora darbi?

      Trejs nostājās man līdzās.

      – Jā. Biloksi trakais podnieks. Esat par viņu dzirdējusi?

      – Bez šaubām. Viņš ir labi pazīstams mākslas pasaulē. Pēc mākslas vēstures studijām es strādāju izsoļu namā Ņujorkā. Laiku pa laikam pie mums nonāca daži viņa darbi. Tie ir brīnišķīgi.

      – Tie nav īsti manā gaumē, taču Eimijai un Monikai patika, un viņas tos sakrāja gadu gaitā.

      Miniatūra sieviete ar pilnīgi sirmiem matiem vecumā pēc piecdesmit, ģērbusies džinsu svārkos un sporta kreklā, iznāca pa durvīm vestibila dziļumā.

      Trejs iepazīstināja ar viņu.

      – Tā ir Ketija Volfa. Viņa rūpējas par manu vecmāmiņu un māju. Vēl viņa gatavo mazas maizītes ar pimento sieru un bagātīgas saldējuma porcijas. Domāju, ka viņa varētu tevi iekārtot virtuvē, Bo. Kā tas izklausās?

      – Kas ir pimento siers? – mēs ar Bo iejautājāmies unisonā.

      – Debesis zemes virsū, – Ketija atbildēja, ar draudzīgu smaidu pasniegdama Bo roku.

      Kad biju uzmundrinoši pamājusi, Bo ļāva sevi aizvest pa durvīm, pa kurām Ketija tikko bija ienākusi. Uzsaucu viņiem pakaļ:

      – Sarkanā cepure – tas nekas, ja viņš negribēs to nolikt, labi?

      Ketija pamāja un parādīja man augšupvērstu īkšķi, vadīdama Bo ārā pa durvīm.

      Pagriezos pret Treju.

      – Tā bija Monikas cepure. Viņš nešķiras no tās kopš mātes nāves. Neesmu bērnu psiholoģe, taču domāju, ka šobrīd tā viņam ir vajadzīga.

      Īsi pamājis, viņš pieveda mani pie augstām durvīm kāpņu apakšā un ļāva man pirmajai ieiet istabā. Skaista arka aplieca soliņu un logu telpas kreisajā pusē, un tai pretī atradās marmora kamīns. Augstie griesti sastāvēja no sijām, kas akcentēja franču durvis no grīdas līdz griestiem ar skatu uz dārzu. Pie sienām karājās ierāmētas gleznas, un man nācās savaldīties, lai nenopētītu tās visas sīkāk. Tomēr divas pie kamīna lika man apstāties. Portretos attēlotajiem bērniem varēja būt kādi pieci vai seši gadi, abiem bija vienādi smilškrāsas mati un nebēdnīgas zaļganzilas acis, un abi šķelmīgi smaidīja.

      – Tie esat jūs ar Moniku, vai ne?

      Trejs pamāja, un viņa seja neko nepauda.

      – Manējais tika gleznots no dabas, bet Monikas – pēc fotogrāfijas, jo viņa nespēja nosēdēt mierīgi.

      Viegli pasmaidot, noteicu:

      – Tas izklausās pēc Monikas. Un jūsu portretā tikpat labi varētu būt attēlots Bo. – Atcerējusies vestibilā sakarinātās gleznas, es apjautājos: – Vai tie priekšnamā ir Monikas darbi?

      – Jā. Eimija allaž bijusi Monikas lielākā fane. Jau kopš piecu gadu vecuma, kad tapa tie zīmējumi. Eimija gribēja, lai Monika pierastu pie tā, ka viņas darbi tiek izstādīti.

      Atkal sajutu sirdī tukšumu. Apsēdos Treja norādītajā krēmkrāsas dīvānā, prātodama, ko viņš domā par savu un Bo līdzību, un netikdama skaidrībā par to, vai viņš vienmēr ir tik neizdibināms.

      – Kur ir Guidrijas kundze?

      Viņš apsēdās uz pretējā dīvāna, taču neatbalstījās pret atzveltni, atgādinot lauvu, kurš ir gatavs lēcienam.

      – Viņa jutās nogurusi pēc tik agras celšanās, satikšanās ar Bo un ziņām par Moniku. Es viņai ieteicu kādu laiciņu pagulēt, lai varu viņu pasaukt, kad jūs ieradīsieties.

      Palūkojos uz viņu, saraukusi uzacis.

      – Es esmu klāt.

      – Sākumā gribēju aprunāties ar jums aci pret aci. Noskaidrot dažus jautājumus. – Viņš sarauca uzacis tāpat kā es. – Neraizējieties. Es nekožu.

      Saraucu pieri, īsti nezinādama, vai var viņam ticēt. Biju dzirdējusi pārāk daudz Monikas stāstu par to, ka viņas brālis aizraujas ar dūru cīņām un tāpēc vairākas reizes izmests no skolas. Un par to, kā viņš reiz atvilcis pie Monikas namdurvīm puiku, liekot viņam atvainoties, ka tas bija izbeidzis attiecības ar viņu, atstājot zīmīti skapītī. Sajutu, kā manas lūpas nodreb pie šīm atmiņām, cenšoties savietot šo puiku un aizbildniecisko brāli ar bargo un dusmīgo advokātu savā priekšā. Es to nespēju. Tomēr es spēju saprast, kāpēc zēns no Monikas atmiņām bija mainījies. Pazudušā meklēšana atstāja savu ietekmi uz meklētājiem. Es to zināju, vienkārši paskatoties spogulī.

      Durvis atvērās, un ienāca Ketija ar paplāti, kas bija piekrauta ar kafijas kannu, tasītēm, karotītēm, krējumu un cukuru. Atpazinu savādo riekstu smaržu, kāda bija raksturīga Monikas gatavotajai kafijai – tai, kuru agrāk biju noniecinājusi, bet pēc kuras tagad ilgojos.

      – Iedomājos, ka jūs gribēsiet kafiju, – Ketija noteica, novietodama paplāti uz eleganta zema galdiņa, kas atradās starp dīvāniem. Viņa izslējās, iespraudusi rokas sānos. – Un tam puikam pilnīgi noteikti garšo pimento siers. Dodiet ziņu, ja gribēsiet dabūt recepti. Tā piederēja manai vecmāmiņai, bet receptes jau tam ir domātas, lai tajās dalītos.

      – Paldies, – es atbildēju.

      Likās,