Liedaga koki. Kārena Vaita

zināšanas par Ņūorleānu galvenokārt aprobežojušās ar to, ko biju redzējusi ziņās par viesuļvētru “Katrīna”, un Monikas stāstiem par Mardi Gras ballēm un Svētās sirds skolā pavadītajiem gadiem. Taču nekas no tā nebija mani sagatavojis šim fantāzijas lidojumam. Nespēju iedomāties nevienu citu vārdu, kas spētu precīzāk aprakstīt visa redzētā pārpasaulīgo eksotiku.

      Man aizmugurē nosignalizēja mašīna, un es sapratu, ka esmu pilnīgi apstājusies vienvirziena ielas vidū. Sāku braukt uz priekšu, meklējot mājas numuru, un tad iebraucu brīvā vietā ielas malā netālu no vajadzīgās ēkas. Dzelzs vārti ar rožu rakstiem un ģerboni augšpusē nošķīra dārzus no saplaisājušajiem un nelīdzenajiem trotuāriem, kamēr tuvējo ozolu saknes izrādīja nepacietību pret cilvēku klātbūtni, cenšoties izspiest akmens un bruģa segumu.

      Nolaidu logu par dažām collām zemāk un ieelpoju, sajuzdama gaisu, kas bija zaļš, mitrs un smaržīgs. Pirmoreiz mūžā nožēloju, ka neprotu gleznot vai zīmēt, vai kādā citā veidā iemūžināt šo ielu ar tās nelīdzenajiem ceļiem un ietvēm, nevainojamās mājas ar to ekscentriskajiem dārziem ar bagātīgo ziedu un lapu paklāju. Čelsija būtu to varējusi. Čelsija zinātu, kā to uzlikt uz papīra vai audekla.

      Palūkojusies pāri ielai, pamanīju uz ietves ar zilām flīzēm izliktus apdauzītus skaitļus: 1520. Būtu pazinusi māju pēc Rejas Vonas apraksta, kurā viņa pieminēja sārtu karalienes Viktorijas stila celtni ar skaistu dārzu, taču biju pārāk aizņemta ar apkārtnes aplūkošanu, lai to ievērotu. Platas kāpnes veda uz elegantu verandu, kas vijās visapkārt mājai; to rotāja pīti šūpuļkrēsli un augi, kas nokarājās no verandas griestiem. Pieskaņoti tornīši ieskāva mājas priekšu kā iekavas, piešķirot tai apšaubāmu līdzību ar pili. Lielas dubultas koka durvis atradās vidū, un abās pulētajās durvīs vīdēja lieli, četrstūraini logi kā nogurušas acis, kuras aizdomīgi uzlūko zaļojošo dārzu.

      Izslēgusi motoru, es pagriezos, lai paraudzītos uz Bo, kurš bija aizmidzis ar īkšķi mutē un mātes cepuri, kas bija piespiesta pie vaiga kā spilvens. Gribēdama vispirms novērtēt situāciju, nolēmu ļaut viņam pagulēt vēl kādu minūti. Uzmanīgi pavēru logus, tad attaisīju durvis un klusītēm atkal aiztaisīju, negribēdama viņu pamodināt. Palūkojusies uz ielu, es to šķērsoju, lai pieietu pie mājas, un apstājos. Monika nekad man nebija gleznojusi šo māju, un par to es jutos pateicīga. Ja es būtu zinājusi, ko gaidīt, tad nemūžam nebūtu saņēmusi drosmi, lai apturētu mašīnu pie šīs mājas, pieietu pie durvīm un pieklauvētu.

      Mani nomāca ne tikai mājas lielums. Jā, tā bija biedējoša, taču es daudzkārt biju sadarbojusies ar bagātiem investoriem izsoļu namā. Taču manis atnestās ziņas par pazudušās mazmeitas nāvi un mazmazdēla eksistenci lika man apstāties uz ietves pie vārtiem. Pagalma vidū burbuļoja strūklaka, nomierinot manus saspringtos nervus.

      Kāda skaņa pievērsa manu uzmanību dārzam. Izbalējušā kombinezonā un salmu platmalē tērpies vīrietis bija pietupies pie puķu dobes un ravēja ārā sausus un novītušus stiebrus. Viņam rokās bija dārznieka cimdi, un āda uz viņa plaukstām un delmiem bija karameļu brūnumā.

      Itin kā sajutis, ka tiek novērots, vīrietis pagriezās pret mani ar seju. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija fakts, ka viņš izrādījās daudz vecāks, nekā biju iedomājusies. Un tad es aptvēru, ka blenžu, un viņš blenza man pretī ar vienu aci, kas bija caururbjoši zaļa. Otrā acs bija neredzama zem plakstiņa rētainās un raibās ādas, kas likās saplūstam ar vaiga nelīdzenumu.

      Juzdamās neomulīgi, es pacēlu roku sveicienam un tad nokāpu uz trotuāra, lai pagrieztos un mestos atpakaļ uz automašīnu. Ar acs kaktiņu noskatījos, kā vīrietis atkal ķeras pie dārza darbiem, kamēr es aizvēru logus un iedarbināju motoru.

      Palūkojos uz aizmugures sēdekli un ieraudzīju, ka Bo mani klusējot vēro, sūkādams īkšķi. Zēns bija par lielu, lai to darītu, taču pēdējā laikā bija tik daudz zaudējis, ka man negribējās tagad likt viņam to atmest.

      – Es gribu mājās, – viņš sacīja ar īkšķi mutē.

      Ja vien es zinātu, kur tas ir. Jau nez kuro reizi nobrīnījos, kā esmu te nonākusi, kā rūpīgā Džūlija ar visiem saviem organizatoriskajiem plāniem ir pārvērtusies šajā sievietē, kuras vienīgās mājas, šķiet, bija vecs furgons un kuras izredzes uzlabot savu pašreizējo situāciju bija visai apšaubāmas.

      – Šovakar mēs apmetīsimies viesnīcā. Vai tas nebūs jautri?

      Bo turpināja sūkāt īkšķi, neko nesakot, un viņa klusēšana bija apsūdzoša. Atkal pievērsusi skatienu navigatoram, nospiedu “tuvējo vietu” taustiņu, lai sameklētu viesnīcu. Dārzu rajonā bija vairākas pansijas, taču es jutu nepieciešamību atrasties tālāk no mājas Pirmajā ielā un tālāk no caururbjošā skatiena, kas piederēja vīrietim ar sabojātu seju un vienu dzidri zaļu aci.

      Izvēlējusies tālāku ķēdes viesnīcu ar pazīstamu nosaukumu, devos atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju atbraukusi, pa Sentčārlza avēniju, uz pilsētas centra pusi. Apbraucu lielās bedres, lai apmestu loku, kura vidū atradās ģenerāļa Lī statuja. Monika man reiz bija teikusi, ka konfederātu ģenerāļa statuja visu laiku raugoties uz ziemeļiem, jo reiz viņš teicis, ka vairs nekad negriezīšot ziemeļiem muguru.

      Mājas nomainīja uzņēmumi un veikali, kad es šķērsoju divas galvenās centrālā darījumu rajona maģistrāles, Poidrasa un Kanāla ielu, tad iegriezos slavenajā Burbona ielā un iebraucu franču kvartālā. Es braucu lēni, negribēdama notriekt kādu gājēju, kuri, šķiet, uzskatīja, ka var šķērsot ielu jebkurā vietā nesodīti, turklāt kustējās nesteidzīgi, ar vieglām un gurdām kustībām, kas tik ļoti atšķīrās no Manhetenas gājēju ķermeņa valodas. Pūšamo instrumentu kvartets spēlēja džezu Burbona un Ibervilas ielas stūrī. Trombona kastē viņiem priekšā bija samestas monētas, un mūzika man atgādināja šī dīvainā jaunā piedzīvojuma skaņu celiņu.

      Iegriezos Karaļa ielā un atradu apsargājamo viesnīcas automašīnu stāvvietu. Kamēr darbinieki krāva manu bagāžu ratiņos, liku Bo turēties ar vienu roku man pie jostas, spiezdama sev klāt iesaiņoto gleznu. Paraudzījos apkārt, cenzdamās sakopot domas, un ieraudzīju T.G.I. Friday, kuru biju ievērojusi, braucot iekšā. Bo garšoja vistas gaļas pirkstiņi, un es iedomājos, ka viņš ir pelnījis kādu kārumu pēc vairāk nekā divas dienas ilgās sēdēšanas furgonā ar mani un maniem nožēlojamajiem mēģinājumiem likt viņam noticēt, ka viss būs kārtībā.

      Mans skatiens pakavējās pie veikala vitrīnas pāri ielai, kurā bija izstādīti un prasmīgi apgaismoti ierāmēti mākslas darbi. Lai arī nekad nebiju apmeklējusi Ņūorleānu, es zināju par Karaļa ielu ar tās pasaulslavenajiem antikvariātiem un mākslas galerijām. Šis konkrētais veikals, Mayer&Ryan, šķita apvienojam sevī abus. Sajuzdama gleznas smagumu savās rokās, uzgriezu muguru veikalam un iegāju viesnīcā.

      Mūsu istaba bija maza, bet tīra, cena saprātīga. Tomēr, ņemot vērā savus ierobežotos līdzekļus, man vajadzēja drīz vien izdomāt, ko iesākt tālāk. Pabāzusi portretu zem drēbēm savā koferī, aizvedu smaidošo Bo un viņa mātes cepuri uz T.G.I. Friday, kur mēs abi saēdāmies vistas gaļas pirkstiņus, un tad atgriezāmies viesnīcā un agri likāmies gulēt. Bo aizmiga uzreiz, taču, par spīti nogurumam, tā vien likās, ka manus plakstiņus notur vaļā kāda atspere. Es grozījos un dīdījos, un spožie skaitļi uz pulksteņa ciparnīcas ņirdzīgi mani uzlūkoja, soļodami uz priekšu.

      Beigu beigās izkāpu no gultas un piebīdīju krēslu pie zemā loga. Pabīdījusi aizkarus malā, varēju redzēt Karaļa ielu, kas nebija pilnīgi tukša pat šajā vēlajā stundā. Tas mani nomierināja, atgādinot par dzīvokli Ņujorkā un pilsētu, kas nekad neiemiga. Tas man lika sajust radniecību ar visām tām dvēselēm uz ielas, kas bija nomodā tāpat kā es, izvairoties no tumsas, kas vajāja viņu naksnīgos