Liedaga koki. Kārena Vaita

ko tik paliekošu kā māju ar savu guļamistabu tajā.

      Apsēdos un sažņaudzu rokas klēpī, īsti nezinādama, kā Eimija mani uzņems, Treja dzēlīgajiem vārdiem vēl aizvien atbalsojoties atmiņā.

      – Lūdzu Ketijai atvest šurp Bo, tiklīdz būsim beigušas, taču vispirms vēlējos kārtīgi izrunāties divatā.

      Es piesardzīgi pamāju.

      – Labprāt atbildēšu uz jebkādiem jautājumiem par Moniku. Viņa allaž jūs pieminēja ar labu vārdu.

      Eimija skumji pasmaidīja.

      – Jā, jā. Taču vispirms es gribēju parunāt par tevi.

      Nemierīgi sagrozījos krēslā.

      – Labi. Taču tur nav nekā daudz, ko teikt.

      Eimija nopētīja mani pāri briļļu malai, likdama man sajusties kā kukainim zem mikroskopa, kas nolikts izpētei.

      – Mans mazdēls noņēmās ar telefonu un datoru, kamēr gaidījām ierodamies jūs ar Bo. Viņš atrada vairākus avīžrakstus no tūkstoš deviņi simti deviņdesmit trešā gada, kad jums bija divpadsmit gadu.

      Ventilators atdzīvojās, sakustinot vairāku fotogrāfiju stūrus, kas bija izmētātas uz gultas pārsega līdzās kārbai. Nolūkojos uz tām, cenzdamās atrast vārdus savai aizstāvībai un zinādama, ka pēc visiem šiem meklējumu gadiem tādu nav.

      – Cik skumjš notikums. Tu biji vēl maza, tikai divpadsmit gadus veca, kad tava māsa tika nolaupīta. Jādomā, ka tu vainoji sevi.

      Pacēlu skatienu, sadzirdējusi sapratni Eimijas balsī.

      – Skaidrs, ka vainoju. Māte man lūdza pieskatīt mazo māsu, kamēr viņa aizies uz pārtikas veikalu pēc piena un olām. – Es apklusu un tad ar piespiešanos turpināju: – Tā bija mana dzimšanas diena, un viņa gatavoja man torti.

      Eimija uzmanīgi noņēma brilles un nolika tās sev klēpī.

      – Un tava ģimene – kur viņi ir tagad?

      Uzliku rokas uz krēsla paroceņiem, gatavodamās doties projām.

      – Negribu būt nepieklājīga, taču tā nav jūsu darīšana. Mums ir jārunā par Bo, portretu un pludmales māju. Un tam, kas noticis ar manu ģimeni, nav nekāda sakara ar to visu.

      Vecā sieviete pasmaidīja, taču viņas pierē parādījās viegla krunka.

      – Es nepiekrītu. Tavai pagātnei ir tiešs sakars ar to, kāpēc tu tagad atrodies te.

      Atslīgu krēslā, juzdamās samulsusi.

      – Nesaprotu, kādā veidā.

      – Ļauj vecai sievietei izteikties nesakarīgi. Un tagad pastāsti man – kur ir tava ģimene?

      Pēc brīža es atbildēju:

      – Mana māte nomira pirms desmit gadiem no smadzeņu aneirismas. Tēvs dzīvo Kanādas tuksnešos, mainīdams draudzenes kā cimdus, un mans vecākais brālis, kad es ar viņu pēdējoreiz runāju pirms kādiem pieciem gadiem, dzīvoja Kalifornijā un strādāja par viesmīli. Un tagad, lūdzu, pasakiet man, kā tas viss ir saistīts ar Bo un visu pārējo. – Nepūlējos noslēpt asumu savā balsī.

      Eimija neko neteica. Tā vietā viņa pasniedzās, paņēma divas fotogrāfijas un tad pabīdīja tās uz manu pusi.

      – Vai tu zini, kas tas ir?

      Paņēmu tās, lai nopētītu, viegli mainīdama leņķi, lai izvairītos no spožās saules atspīduma no logiem. Pirmajā fotogrāfijā bija redzama “Upesdziesma” – tieši tāda, kādu Monika bija to attēlojusi: ar graciozām kolonnām, verandu, kas pilna ar dažāda lieluma šūpuļkrēsliem, smilšainu pagalmu un lielu ozolu. Pat šūpoles karājās tajā pašā zarā, kurā tās bija uzgleznojusi Monika. Uz verandas kāpnēm bija sastājušies seši cilvēki, mazākais bija Bo vecumā, bet lielākais jau pusaudzis. Atpazinu iedegušu un laimīgu Moniku bērnībā, stāvot aizmugurē un balstoties pret kolonnu, un viņai uz gurna bija uztupināts mazs bērns.

      Nenovērsdama skatienu no fotogrāfijas, es sacīju:

      – Monika man uzgleznoja māju un tik daudz stāstīja par tajā pavadītajām vasarām un nedēļas nogalēm, ka jūtos gandrīz vai tā, it kā pati būtu tur bijusi. – Uz brīdi apklusu, norīdama kamolu kaklā. – Viņa sapņoja, ka kādu dienu atgriezīsies tajā ar saviem bērniem.

      Eimijas balsī ieskanējās maigs smaids.

      – Viņa mīlēja to māju. Priecājās, kad atbrauca brālēni, māsīcas un draugi. Tas bija viņas patvērums no pilsētas un skolas. No vecāku ķīviņiem. Viņa tos ienīda. Bet māja un pludmale viņai bija īsta lūgšana. Tās mierināja viņas dvēseli labāk par visu citu.

      Aizliku fotogrāfiju aiz otras un ieliku to sev klēpī, nevēlēdamās apskatīt šo attēlu sīkāk. Tā bija šī pati māja bez cilvēkiem, jumta un daudz kā cita. Koku zari un atkritumi bija izkaisīti pa pagalmu, veca automašīna bija apgāzta otrādi pie ozola, itin kā kāds to tur būtu novietojis joka pēc.

      Pastiepu fotogrāfiju Eimijai. – Vai tas ir pēc “Katrīnas”?

      – Nē. Tas bija tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada augusts, viesuļvētra “Kamilla”.

      – “Kamilla”?

      – Tu esi pārāk jauna. Kopš “Katrīnas” cilvēki domā, ka tā bijusi vienīgā viesuļvētra, kas reiz skārusi līča piekrasti. “Kamilla” bija piektās kategorijas viesuļvētra, tāpat kā “Katrīna”. Skāra Paskristianu, taču toreiz Ņūorleāna netika tik briesmīgi applūdināta. Misisipi piekraste toreiz tika izpostīta tāpat kā pēc “Katrīnas”.

      Noliku fotogrāfiju uz gultas līdzās kārbai, gribēdama, lai tā atrastos tālāk no manis.

      – Kāpēc jūs man to rādāt?

      – Trejs tev piedāvāja atpirkt tavu īpašuma daļu, vai ne?

      – Jā.

      – Un ko tu atbildēji?

      Ļāvu galvai atslīgt pret sēdekli.

      – Man nebija, ko viņam atbildēt, tāpēc ka es patiešām nezinu.

      – Un, ja tu nepaliksi, lai to atjaunotu, ko tu darīsi? Ko darīs Bo?

      Eimijas balss nebija apsūdzoša, taču es zināju, ka man jābūt uzmanīgai. Ieskatījos Eimijai acīs un pateicu patiesību.

      – Man nav ne jausmas. Par spīti tam, ka Monika man uzticējās, nododot Bo manā aprūpē, man nav ne darba, ne māju, ne arī īstas ģimenes, ko būtu vērts pieminēt. Tā nav nekāda labā situācija. – Mēģināju pasmaidīt, taču jutu, ka manas lūpas nodreb.

      – Es te sēdēju, kamēr Trejs tevi pratināja apakšstāvā, un daudz domāju par šo situāciju. Pirmkārt, man vajadzēja samierināties ar to, ka vairs nekad neredzēšu Moniku. – Viņa uz brīdi aizvēra acis. – Taču manas bēdas palīdz remdēt Bo. Tā vien šķiet, ka mums tiek dota otrā iespēja. Visiem, ieskaitot tevi.

      Sāku protestēt, teikt viņai, ka neesmu cilvēks, kas pelnījis otro iespēju, taču viņa pacēla roku un turpināja:

      – Tev pieder puse no pludmales mājas un aizbildniecība pār mazu zēnu, kurš tevi mīl un kuru, jādomā, tu arī mīli. Es nepavisam tevi nepazīstu, taču zinu, ka Monika pazina cilvēkus un allaž rūpīgi izvēlējās draugus. Tāpēc es domāju, ka tev vajadzētu palikt te un atjaunot “Upesdziesmu”. Tas dos tev un Bo pietiekoši daudz laika, lai pierastu pie šīs vietas un izlemtu, vai jūs vēlaties tur palikt.

      – Man? Atjaunot? – Papurināju galvu. – Pirmkārt, es neko nezinu par būvniecību un māju atjaunošanu.