Liedaga koki. Kārena Vaita

Varat te būt pēc piecpadsmit minūtēm?

      Centos runāt rāmi, nolūkodamās uz Bo.

      – Vai viņa labāk nevarētu atnākt uz viesnīcu un satikties ar mani vestibilā?

      Pēc pavisam īsa klusuma brīža Nensija Meiere noteica:

      – Esmu pārliecināta, ka tas nenāksies grūti.

      – Lieliski. Tad dodiet man divdesmit minūtes laika, un es viņu sagaidīšu lejā pie administratora letes.

      Mēs atvadījāmies, un es noliku klausuli, domām jaucoties pa galvu un jautājumiem atbalsojoties smadzenēs. Gluži kā autopilotā aši nomazgāju seju un iztīrīju zobus, tad uzrāvu mugurā iepriekšējās dienas drēbes, jo tās vēl aizvien bija uzkarinātas uz krēsla atzveltnes.

      Parakņājos somiņā, sameklēju šokolādes tāfelīti, ko biju nopirkusi Ņujorkā pirms aizbraukšanas, un pasniedzu to Bo.

      – Tev brokastīs nāksies ēst šokolādi. Vai nav lieliski?

      Bo seja atplauka, uzlūkojot mani, un retais smaids atklāja spraugu apakšējā priekšzoba vietā. Sabužināju zēna matus, domās apņemdamās pielūkot, lai viņš paēstu kārtīgas pusdienas. Notupusies viņa priekšā, es noteicu:

      – Bo, man uz brīdi jānokāpj lejā, lai ar kādu aprunātos, taču tev vajadzēs palikt vienam. Vai tu esi ar mieru?

      Viņa smaids sašķobījās, un īkšķis atkal pietuvojās mutei. Bo lēni pamāja.

      – Labi. – Ierakstīju sava mobilā telefona numuru ar lieliem cipariem piezīmju grāmatiņā pie gultas un noliku to līdzās telefonam. – Es ieslēgšu savu telefonu, tāpēc tad, ja tev kaut kas būs vajadzīgs, zvani man, labi? Vispirms tev vajadzēs nospiest devītnieku, tāpēc spied visus ciparus tā, kā esmu tos pierakstījusi. – Nogaidīju, līdz viņš bija izpētījis ciparus uz papīra un atkal pievērsis uzmanību man. – Ieslēgšu tev multiplikācijas filmas, ko paskatīties, un es gribu, lai tu apsēstos uz gultas un apēstu savu šokolādi, līdz es atgriezīšos. Ja kāds klauvēs pie durvīm, neatbildi. Uzlikšu pie durvīm zīmi, lai istabene nevērtu vaļā. Bet tu paliec tepat, kamēr atgriezīšos, saprati? Un es apsolu, ka nebūšu prom ilgi.

      – Labi, Džūlij, – viņš noteica un atkal ķērās pie īkšķa sūkāšanas. Noskatījos, kā viņš tur sēž Sūkļa Boba pidžamā, piespiedis pie sejas savas mātes sarkano cepuri. Man negribējās viņu atstāt, taču Bo nekad nebija izrādījis nepaklausību, pat ne agrā bērnībā. Viņš allaž bija juties apmierināts, klausīdams mātei. Turklāt es sev iestāstīju, ka lielāka nelaime varētu gaidīt viņu lejā.

      Pieskārusies viņa vaigam, es noteicu:

      – Paldies, ka tu esi tik brašs puika. Apsolu tev, ka vēlāk kļūs labāk. – Tāpēc ka nekas nevar kļūt vēl ļaunāk. Piecēlusies vēlreiz sabužināju viņa matus un tad ieslēdzu televizorā Nickelodeon kanālu. Uzmetusi plecā somiņu un iebāzusi atslēgu kabatā, noskūpstīju Bo uz pieres un tad uzliku ārpusē zīmīti “Lūdzu netraucēt”, pirms aizvērt aiz sevis durvis.

      Manas plaukstas bija nosvīdušas, kamēr lifts brauca lejup – daudz lēnāk, nekā man bija palicis atmiņā. Tas atvērās pirmajā stāvā, un durvis atkal gandrīz paguva aizvērties, pirms es biju saņēmusies, lai paspertu soli uz priekšu.

      Es būtu pazinusi Eimiju Guidriju, pat nezinādama viņas vārdu, pēc Monikas stāstītā, pēc tā, kā viņas vārdi bija uzbūruši manā prātā cilvēkus ar miesu un asinīm. Guidrijas kundze bija, kā agrāk teiktu, izskatīga sieviete ar spēcīgiem vaibstiem un platu pieri. Iztēlojos, ka jaunībā viņa bijusi skaista: agrāk rudie mati bija izbalējuši līdz nespodram dzeltenumam, viņas gaišo ādu tagad klāja smalku krunciņu tīklojums. Taču viņas rudzupuķu zilās acis bija asas un skaidras, roka, kas turēja spieķi, likās spēcīga un stingra, un pats spieķis bija vienīgais atgādinājums par to, ka viņai ir septiņdesmit divi gadi.

      Mans piesardzīgais smaids pilnībā izgaisa, kad vīrietis, kurš stāvēja līdzās Guidrijas kundzei ar muguru pret mani, pagriezās. Viņa sejā parādījās tāds pats pārsteigums, kādu sajutu es.

      – Jūs? – viņš iejautājās piesmakušā balsī.

      Nebiju gatava atbildēt un stāvēju klusēdama, prātojot, kāpēc es ceru, ka viņš nepamanīs man mugurā tās pašas drēbes, kurās bija mani redzējis iepriekšējā dienā.

      Nepievērsdama uzmanību mazdēlam, Eimija Guidrija pastiepa savu brīvo roku.

      – Jūs laikam būsiet Džūlija Holta. Eimija Guidrija, un tas ir mans mazdēls Trejs Guidrijs.

      Pasniedzu plaukstu, un viņa to viegli saspieda, ādai atgādinot noslīpētu papīru. Trejs turēja rokas gar sāniem, un es neieminējos, ka skaidri zinu, kas viņš ir.

      – Ceru, jums nav iebildumu, ka esmu paņēmusi līdzi vēl kādu, taču es vairs nevaru pabraukt ar mašīnu, un Trejs pieteicās mani aizvest. – Viņa norādīja uz dīvānu un diviem krēsliem vestibila pretējā malā pie ieejas durvīm. – Vai apsēdīsimies?

      Es pamāju un ļāvu, lai Guidrijas kundze, ar brīvo roku ieķērusies Trejam elkonī, rādītu ceļu.

      Kad Guidrijas kundze un Trejs bija iekārtojušies uz dīvāna un es apsēdos vienā no krēsliem, Guidrijas kundze saliecās uz priekšu, gatavodamās runāt, taču Trejs viņu apturēja, uzlikdams plaukstu uz delma.

      – Kur jūs dabūjāt to gleznu? Vai tāpēc jūs vakar bijāt mūsu mājā?

      Guidrijas kundze, kuras skatiens bija piesardzīgs, taču ne nelaipns, iejaucās.

      – Es atgriezos no kosmētiķes un ieraudzīju gleznu veikala skatlogā. Jūs nespējat iztēloties manu pārsteigumu…

      Trejs viņu pārtrauca.

      – Vai jūs zinājāt, ka glezna ir zagta?

      – Ko? – Grasījos piecelties, taču Eimija pacēla roku.

      – Lūdzu, pagaidiet. – Viņa sarauca pieri, uzlūkojot mazdēlu. – Piedodiet. Trejs ir jurists, un man šķiet, ka viņš pārāk pieradis pratināt naidīgi noskaņotus lieciniekus.

      Atkal apsēdos savā krēslā.

      – Paklausieties, man nebija ne jausmas, ka tā būtu zagta. Tā tika… man uzdāvināta. Un dāvinātāja bija laba draudzene.

      – Kas viņa tāda ir? – Trejs sēdēja uz dīvāna malas, uzlicis rokas uz ceļgaliem, itin kā gribētu celties kājās.

      Paraudzījos no cerību pilnās sejas uz dusmīgo, zinādama, ka tas, ko grasījos pavēstīt, mainīs viņus uz visiem laikiem. Pametu skatienu uz loga pusi, aiz kura rēgojās zaļgani pelēks rīts, vējam purinot garāmgājēju matus. Tuvojās vētra.

      Atkal ieskatījos viņiem acīs.

      – Monika Guidrija.

      Eimija sažņaudza Treja plaukstu.

      – Jūs esat viņu satikusi? Vai viņa ir šeit?

      Papurināju galvu.

      – Nē. Man ļoti žēl. To es vakar gribēju pateikt. Bet es… – Nespēju turpināt. Nebija viegli atzīties gļēvulībā. Dziļi ievilkusi elpu, es noteicu: – Monika nomira gandrīz pirms trim mēnešiem. Ņujorkā.

      Eimija klusi noelsās un aizsedza muti ar plaukstu. Trejs pasniedzās viņai pretī, un viņa piespieda seju pie mazdēla pleca. Novērsos, nespēdama noskatīties tajā, kas man tik ilgu laiku bija liegts.

      – Man ļoti žēl, – es noteicu, sajuzdamās muļķīgi neiederīga.

      Treja balss, viņam ierunājoties, likās aizsmakusi.

      – Man