Liedaga koki. Kārena Vaita

ka Eimija Guidrija dzīvo viena. Lēnām pagriezos un palūkojos uz vīrieti manā priekšā. Viņš bija aptuveni manā vecumā un nolūkojās uz mani ar to pašu ziņkārīgo skatienu, kas, jādomā, atspoguļojās manā sejā. Viņš turēja rokās kūpošas kafijas krūzi un bija pasitis padusē sarullētu avīzi. Viņš bija sabāzis kreklu biksēs, pārmetis pāri pleciem neaizsietu kaklasaiti un uzāvis kājās tumšas kurpes. Taču viņa mati bija gaišā smilšu krāsā un saules izbalināti, un acis bija neparasti zaļganā tonī. Kā Bo. Kā Monikai.

      Zināju, ka viņa vārds ir Veslijs Džons Guidrijs Trešais, ka viņu dēvē par Treju, viņam patīk džeza mūzika un viņš pusaudža gados ir spēlējis trompeti, taču nekad nav guvis lielus panākumus. Viņam patika makšķerēšana un garšoja mājas alus, un viņš bija iestājies Tuleina universitātē. Viņš bija sporta meistars šahā, necieta zaudējumus, labprāt slēpa kukaiņus un sīkus reptiļus vietās, kur citi tos negaidīti atrada. Un viņš bija Monikas vecākais brālis.

      Es sastingu, nespēdama izteikt neko no tā, ko vēlējos. Vai tev viņas pietrūka? Vai tu kādreiz viņu meklēji? Un tad: kāpēc tu liki viņai aizbraukt? Negaidīti es noteicu:

      – Nē, atvainojiet. Nupat sapratu, ka šī nav īstā māja.

      – Es pazīstu visus kaimiņus. Ja nosauksiet uzvārdu, pateikšu jums, kura ir viņu māja.

      Atvēru vārtiņus ar trīcošu roku, īsti nesaprazdama, kāpēc esmu zaudējusi drosmi. Varbūt tāpēc, ka, stāvēdama pie durvīm, biju iztēlojusies, kā viņi paņem Bo un es viņu vairs nekad nesatieku.

      – Tas nekas. Gan atradīšu. – Vārtiņi skaļi aizcirtās aiz manis. Piesteidzos pie furgona un iekāpu iekšā. Novērsusi skatienu no sārtās mājas, iedarbināju motoru un izbraucu uz ielas. Pēdējo reizi palūkodamās, ievēroju, ka ārdurvis ir aizvērtas un vecais vīrs, kuru biju redzējusi iepriekšējā dienā, tagad stāvēja ornamentiem rotātā žoga stūrī, vērodams mani ar savu izķēmoto seju, ar vienīgo aci sekodams man, kamēr es braucu uz priekšu pa ielu.

      Ceturtā nodaļa

      “Kad esi zaudējis buras, airē.”

ROMIEŠU SAKĀMVĀRDS

      Gaismas strēle plūda no kļavas manas bērnības mājas pagalmā un piezemējās zālē starp mani un Čelsiju, nemierīgi sakustoties agrā rudens vējā. Noskatījos, kā tā pārslīd pāri mauriņam un apspīd smilšu kasti, kam mēs bijām par vecu, bet kas vēl aizvien atradās agrākajā vietā zem sarkankoka verandas, krājot lapas un lāpstiņas, un Bārbiju galvas – laimīgās bērnības atliekas.

      Čelsija norādīja uz mākoni augstu gaisā: tā baltums bija pārāk spilgts salīdzinājumā ar debesu tumši zilo krāsu, malas lēkšķainas un stūrainas.

      – Tas atgādina vīrieti ar bērnu rokās, vai ne?

      Cieši paraudzījos uz to.

      – Nē. Tas atgādina mākoni.

      – Skaties – tā ir seja. – Čelsija norādīja, bet es vēl aizvien neredzēju. Es nekad neredzēju. – Viņam mugurā ir vecmodīga cepure un garš mētelis. Bērna galva atrodas viņam uz pleca.

      Neapmierināti piecēlos sēdus. Čelsija allaž dzīvoja kādā citā pasaulē: labākā un krāsainākā. Es saskatīju tikai melnbaltās krāsas tur, kur Čelsija redzēja varavīksni.

      – Tas ir tikai muļķa mākonis. – Piecēlos un devos uz mājas pusi, juzdamās nogurusi no šīs muļķīgās spēles. – Iešu iekšā. Čelsija pagrieza galvu, aizlikdama roku priekšā sejai, lai aizsegtos no saules.

      – Mamma teica, ka tev mani jāpieskata.

      – Tad nāc iekšā. Es gribu skatīties televīziju.

      Čelsija atkal atgriezās pie mākoņu vērošanas.

      – Bet ārā ir tik labi. Drīz kļūs auksti, un tad mēs vairs nevarēsim te palikt.

      Es pavilcinājos, atkal palūkodamās augšup un cenzdamās saskatīt vēl ko citu, atskaitot ūdens kondensāta pilienus. Zināju, ka mākoņi sastāv no tiem, jo biju to apguvusi dabaszinību stundās. Taču man tā arī nebija izdevies pārliecināt par to Čelsiju ar viņas nevaldāmo iztēli, kurai nekas nebija tāds, kāds izskatījās. Atkal cieši paraudzījos augšup, taču saskatīju tikai debesis.

      – Iešu iekšā, – noteicu, dodamās uz priekšu un nenogaidīdama, lai palūkotos, vai Čelsija man seko.

      Taču kājas piepeši likās iestrēgstam dubļos, katrs nākamais solis kļuva grūtāks par iepriekšējo, kājas nespēja tikt uz priekšu. Dzirdēju kaut kur zvanām telefonu un pagriezos, lai paraudzītos uz Čelsiju, lai pajautātu, vai viņa arī to dzirdējusi, taču Čelsija bija pazudusi, un zāle, kur viņa bija atradusies, tagad mēmi šūpojās vējā. Un tomēr telefons turpināja zvanīt.

      Pieslējos sēdus savā viesnīcas gultā, plati iepletusi acis, naktskreklam līpot pie muguras, ar ierasto sajūtu, ka esmu pazaudējusi ko svarīgu, kāju vai roku. Jutu, ka tas tepat vien ir, taču katru reizi, kad pēc tā sniedzos, satvēru tukšu gaisu.

      Saule ieplūda iekšā starp aizkariem, iekrāsodama istabu ar dienas gaismu. Taustījos pa naktsgaldiņu pēc sava mobilā telefona un pametu skatienu uz pulksteni, kas rādīja pusdeviņi. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, kā esmu varējusi tik ilgi nogulēt, un tad atcerējos, ka biju iemigusi tikai pēc iepriekšējās skatīšanās pulkstenī, kad tas bija rādījis pāri četriem. Apsēdos, telefonam vibrējot manā plaukstā, un tad paraudzījos uz blakus gultu, kur Bo mani domīgi vēroja ar savām zaļganzilajām acīm, sūkādams īkšķi un plucinādams sarkano cepuri.

      Uzsmaidīju viņam un tad sajutu, kā sirds ierasti iepukstas straujāk, aptverot, ka vienīgais cilvēks, kas varētu zvanīt uz manu mobilo, ir inspektors Kobilts. Satraukumu nomainīja ziņkārība, kad, palūkojusies uz telefona numuru, atpazinu Ņūorleānas kodu, 504.

      – Hallo?

      – Vai Džūlija Holta? Te Nensija Meiere no Mayer&Ryan. Atvainojos, ka zvanu tik agri, taču man ir aizraujošas ziņas, kas nav atliekamas.

      Man vajadzēja kādu brīdi, lai pilnībā pamostos. Visbeidzot es izmocīju:

      – Aizraujošas ziņas?

      – Jā. Mums ir parādījies nopietns pircējs Eiba Holta gleznai, kuru jūs vakar atnesāt. Es zināju, ka tās ievietošana skatlogā nāks par labu. – Sajutu, kā sieviete pasmaida pie šiem vārdiem, taču viņas tonī bija arī kaut kas cits. Man nevajadzēja ilgu laiku, lai uzzinātu, kāpēc.

      – Tomēr ir arī kāds noteikums.

      Aizturēju elpu.

      – Jā?

      – Viņa vispirms grib satikties ar jums, lai parunātu par portretu. Nedomāju, ka to būs grūti pārdot, un jūs par gleznu zināt vairāk nekā es, tāpēc esmu pārliecināta, ka tā ir tikai formalitāte. Taču šī sieviete ir mūsu pastāvīgā kliente, tāpēc cerēju, ka jūs piekritīsiet tikties.

      Paraudzījos uz Bo, kura pirksts nupat parādījās pirmajā cepurē izbakstītajā caurumā un kurš nupat bija ķēries pie otrā bakstīšanas.

      – Jā. Protams. Es to varu. Kad?

      Iestājās īss klusuma brīdis, kas lika man nodrebināties.

      – Patiesībā viņa šobrīd ir te un vēlētos ar jums tikties, cik drīz vien iespējams. Zinu, ka jūs esat apmetusies viesnīcā otrpus ielai. Vai varēsiet būt te pēc piecpadsmit minūtēm?

      Ieskatījos pulkstenī un tad atkal pametu skatienu uz Bo.

      – Viņa šobrīd ir tur?

      Klausulē atskanēja klusi, dzidri smiekli.

      – Kā