Liedaga koki. Kārena Vaita

ka man ir jāpieņem lēnumi, jāizšķiras par savu nākotni, par Bo nākotni. Par naudu un darbu, un izpostīto “Upesdziesmu”. Taču pirms lēmumu pieņemšanas man vajadzēja saprast, ko vēlos. Un tā bija vislielākā problēma. Kopš divpadsmit gadu vecuma bija tikai viena lieta, ko vēlējos, viena lieta, par ko katru dienu lūdzos, viena lieta, uz ko jebkad biju atļāvusies cerēt. Biju baidījusies, ka cita vēlēšanās varētu padarīt manas alkas atrast Čelsiju mazāk spēcīgas, aizvest mani nepareizajā virzienā.

      Viss, ko biju darījusi vai sasniegusi pēdējo septiņpadsmit gadu laikā, bija nejaušs un neplānots. Sākot ar koledžas izvēli līdz karjeras uzsākšanai, tas viss bija pakļauts gadījumam, jo es nekad neatļāvos neko vēlēties.

      Palūkojos uz portretu, uz tā apakšējo labo stūri, kur uz audekla bija uzvilkts mana vecvectēva paraksts. Ja es to varētu pārdot, ienākumi sniegtu drošību, vairāk laika īstajai iespējai, kas varētu parādīties, naudu, lai uzturētu mani un Bo zināmu laiku. Uzmanīgi atkal iesaiņodama gleznu, iedomājos par Moniku, kura bija mirusi neaptveramajā divdesmit astoņu gadu vecumā, un mēģināju izdomāt, kāpēc viņa man atstājusi gleznu.

      Ja es būtu labāk iekārtojusies dzīvē, ar sev piederošu māju un kādu, ar ko dalīties, Monika būtu varējusi vēlēties, lai es to paturētu: tas bija labs ieguldījums un tajā pašā laikā daļa no manas ģimenes mantojuma. Kas tāds, ar ko pārsteigt ciemiņus ģimenes viesībās.

      Taču man nebija nekā no tā visa. Pat Bo klātbūtne manā dzīvē bija īslaicīga, to es tagad sapratu. Par spīti tam, kas bija aizvedis Moniku prom no viņas ģimenes un mājas, rīkojums par dēla aizbildniecību un man uzdāvinātā “Upesdziesma” savā tagadējā veidolā acīmredzami nozīmēja, ka viņa vēlējās, lai Bo būtu te, dienvidos. Un varbūt portrets bija pagaidu iztikas līdzekļi.

      Taču man šī nebija nekāda svētvieta. Nekad nebiju atļāvusies cerēt, ka man tāda ir – patvērums no mūžīgajiem meklējumiem, alkstot pēc kā tāda, kas likās aizvien nesasniedzamāks. Piecēlos un iebāzu gleznu atpakaļ savā koferī, sajuzdamās drošāk tagad, kad biju pieņēmusi lēmumu, samērā pārliecināta par to, ka esmu nonākusi pie tā paša secinājuma, pie kura bija nonākusi Monika, nolemjot atstāt gleznu man.

      Izlēmusi, ko darīt, es atgriezos gultā, cerēdama dažas stundas pagulēt, līdz Bo pamodīsies. Gulēju gultā līdzās viņējai, pagriezusies ar seju pret puisēnu, un iemigu, klausīdamās, kā viņš brīdi pa brīdim sakustina pirkstu, urbinādams caurumu savas mātes sarkanajā cepurē.

      Nākamajā rītā pulksten desmitos kopā ar Bo un gleznu es šķērsoju ielu un pēc pusotras stundas iznācu ar parakstītu līgumu par gleznas nodošanu komisijā. Pārrunas ar vienu no īpašniecēm, Nensiju Meieri, noritēja bez aplinkiem, tiklīdz viņa bija sapratusi, ka es zinu pietiekoši daudz ne tikai par gleznu un tās autoru, bet arī par gleznas vērtību. Meieres kundze bija piesardzīga un nedeva garantijas par to, kad, viņasprāt, gleznu izdotos pārdot, piesaukdama ekonomiku un rūkošo tūristu skaitu, taču es biju redzējusi priecīgo satraukumu viņas acīs, kad sieviete man pavēstīja, ka viņiem esot vairāki pastāvīgie klienti, kuri varētu par to ieinteresēties. Vēl viņa apsolīja novietot gleznu lielajā vitrīnā, jo krāsas saistīja skatienu un piespraude ar aligatoru varēja pievilināt gan vietējos, gan tūristus.

      Stāvēdama uz ielas ar skatu uz viesnīcu, apsvēru iespēju kāpt furgonā un braukt atpakaļ uz sārto karalienes Viktorijas laiku māju Pirmajā ielā, lai pavēstītu Eimijai Guidrijai to, ko viņa nevēlēsies dzirdēt. Tomēr es vilcinājos, sajuzdama Bo mīksto plaukstiņu savējā, mums stāvot uz ietves un gaidot, kad varēsim doties pāri. Nez kāda iemesla dēļ Monika bija iecēlusi mani par Bo aizbildni, viņa aizstāvi. Nebija grūti samanīt tajā visā ironiju. Un, lai arī uzskatīju, ka neesmu sagatavota šim uzdevumam, es tomēr gribēju noskaidrot, kas ir šie Guidriji, pirms iepazīstināt ar viņiem Bo.

      Pazinu Guidrijus pēc Monikas stāstiem: viņu vārdus, vaļaspriekus, iemīļotākos ēdienus, pagātni. Taču es nezināju, ko viņi bija izdarījuši, lai liktu Monikai aizbraukt, lai viņa paliktu viena astoņpadsmit gadu vecumā. Monika bija pavadījusi desmit nākamos savas dzīves gadus, atjaunojot labās daļas no savas pagātnes ar stāstiem un gleznām, bet nekas no tā nebija izskaidrojis nepiedodamo. Par spīti Rejas Vonas teiktajam ar šo vienu neizskaidroto iemeslu pietika, lai es kļūtu piesardzīga, ja runa bija par Bo.

      Mēs devāmies uz viesnīcas biroju ar datoru, kas bija domāts viesu vajadzībām. Sameklēju Google meklētājā dienas aprūpes centru ķēdi, kuru Monika bija izmantojusi ārkārtas gadījumos Ņujorkā. Tā nebija lēta, taču droša, un es jutos atvieglota, ieraugot, ka viens tāds atrodas Noliktavas ielā netālu no Pirmās ielas.

      Kad biju aizpildījusi vajadzīgos dokumentus un saņēmusi apstiprinājumu, ka zēns netiks nošķirts no savas cepures, Bo ar asarām acīs atvadījās. Apsolīju viņam to atlīdzināt. Kaut kā.

      Braukāju pa Dārzu rajonu gan ziņkārības dēļ, gan tāpēc, ka gribēju novilcināt laiku. Lepnas savrupmājas atradās aiz saplaisājušas ietves, grieķu renesanses stila ēkas ērti sadzīvoja ar itāliešu villām un vecmodīgām karalienes Annas laikmeta savrupmājām. Apmaldījos vienvirziena ieliņu labirintā un nonācu Vašingtona ielā pie kapsētas ar kapu plāksnēm, kas raisīja asociācijas ar mirušo pilsētu.

      Lēnām metu cilpas, braucot atpakaļ uz Pirmo ielu, un novietoju furgonu tajā pašā vietā ielas malā, kurā biju apstājusies iepriekšējā dienā. Vairākas minūtes nosēdēju automašīnā, sajuzdama, kā saule cauri logiem silda ādu, un vēroju māju otrpus ielai. Dziļi ievilkusi elpu, izkāpu no furgona, nogludinādama blūzi un svārkus cerībā, ka tikšu uzskatīta par solīdu. Bo man bija teicis, ka es izskatos labi, taču viņam bija pieci gadi.

      Apstājusies pie dārza vārtiņiem, ielūkojos iekšā pagalmā un jutos atvieglota, konstatējot, ka tas ir tukšs, ja neskaita strūklaku un maza zēna statuju. Rokturis padevās viegli, vārtiņi atvērās bez iebildumiem, gluži kā aicinādami mani sameklēt kādu citu iemeslu, lai neietu tālāk. Rūpīgi aizvērusi vārtiņus aiz sevis, es stāvēju klusajā dārzā, apbrīnodama košās krāsas podos un puķu dobēs un ieklausīdamās, kad uz ielas man aiz muguras garām pabrauca mašīna.

      Uzkāpusi pa kāpnītēm līdz verandai, sajutu gaisa smagumu: tas bija nomācošs un mitrs, tas nesa sev līdzi pārāk daudz atmiņu, kas nebija manējās. No zemā dzīvžoga, kas norobežoja celiņu, atskanēja kukaiņu sisināšana, taču es nespēju pārtulkot, ko viņi mēģināja man pateikt.

      Pamanīju durvju zvanu, kas bija iestrādāts greznā misiņa plāksnē, un pacēlu roku, bet tad aprāvos. Ko lai es saku? Labdien, esmu jūsu sen zudušās mazmeitas draudzene. Viņa ir mirusi, taču pie manis ir viņas mazais dēls, jo viņa iecēla mani par viņa aizbildni. Zinu, ka viņa vieta ir pie jums, nevis pie manis, taču nezinu, kas jūs par cilvēkiem. Un es īsti nezinu, vai spēšu no viņa šķirties.

      Pēdējais arguments pārsteidza mani pašu. Es mīlēju Bo, taču nekad nebiju uzskatījusi viņu par savējo. Es kolekcionēju mantas: tasītes, karotītes, šujmašīnas, kas atgādināja manas mātes agrāk lietotās. Tagad tas viss bija salikts kastēs un atradās noliktavā Ņūdžersijā. Tomēr es nekad nebiju vēlējusies tās pietiekoši, lai nespētu no tām šķirties. Jādomā, ka zemapziņā tas bija apzināts lēmums. Taču nu es sajutu, ka Bo aiziešanu pavadītu griezīga stirkšķēšana, gluži kā pārplēšot audumu.

      Roka noslīga lejup, un es pieķēru sevi vērojam durvju pulēto koku, izklaidīgi prātojot, cik daudzas reizes to vajadzēja pielabot šajā klimatā, lai tas saglabātos šādā izskatā. Īsti nezinu, cik ilgi biju tur nostāvējusi, ieklausīdamās tūkstoš neredzamu kukaiņu spārnu nebeidzamajā ritmā, kas piepildīja manu galvu ar tādu troksni, ka es nespēju padomāt loģiski. Paspērusi soli atpakaļ, pagriezos un nokāpu lejā pa verandas kāpnēm, lai atkal apstātos. Man vajadzēja vairāk laika. Bo vajadzēja