Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

tālu ziemeļos, viņu atradīs amerikāņi, un kuģim nemaz nav tās teritorijas ūdeņu kartes. Visi aizbildinājumi bija pamatoti, taču īstais iemesls bija viņš pats. Tieši Čundo dēļ “Čunma” nevarēja uzņemt kursu turp un izglābt sievieti. Viņš paliecās, izslēdza uztvērēju, un skalas zaļā atblāzma vēl brīdi pakavējās viņa acīs. Noņēmis austiņas, Čundo sajuta pēkšņu vēsa gaisa dvesmu. Izkāpis uz klāja, viņš pārlaida skatienu apvārsnim un meklēja debesīs trauksmes signālraķetes vientuļo, sarkano loku.

      – Vai kas pazudis? – kapteinis ievaicājās. Viņu nevarēja saskatīt stāvam pie stūres, dzirdēja tikai balsi.

      Čundo pagriezās un tumsā ieraudzīja cigaretes gruzdošo galu.

      – Jā, – Čundo atteica. – Laikam ir gan.

      Kapteinis neatstāja stūres māju. – Tam puikam jau tagad ir mazliet sašķiebies prātiņš, – viņš sev sacīja. – Patlaban viņam vismazāk būtu nepieciešamas tavas neprātīgās idejas.

      Čundo aiz auklas izcēla no jūras spaini ūdens un iztukšoja sev uz krūtīm. Sāpes šķita kā atmiņas, kā tāla pagātne. Viņš atkal pievērsās jūrai. Melnie viļņi cēlās un klupa, un ieplakās starp tiem varēja iztēloties redzam gluži jebko. “Kāds jūs izglābs,” viņš domās cerēja. “Ja vien jūs pietiekami ilgi noturēsieties, kāds neapšaubāmi jūs izglābs.”

      Visu dienu apkalpe meta āķus. Kad Čundo saulrietā pamodās, uz klāja jau vilka pirmās haizivis. Tā kā reiz kuģis jau bija pārcietis amerikāņu iebrukumu, kapteinis vairs no tiem nebaidījās. Viņš palūdza Čundo pieslēgt pārraides skaļrunim uz klāja. Čundo gan brīdināja, ka airētāja varētu parādīties ēterā vēlu – ja tieši to gaida apkalpe.

      Nakts bija skaidra, un klāja lukturu gaisma ietiecās dziļi ūdenī, radot sarkanu atspīdumu jūras radību acīs. Paši dzīvnieki atradās pārāk dziļi, lai tos saskatītu. Čundo pieslēdza antenas šķīvi un ļāva apkalpei noklausīties visu diapazonu, no zemūdeņu sakaru ultrazemajiem dūcieniem līdz retranslatoru rējieniem, kas vadīja laineru autopilotus naktī. Viņš ļāva tiem klausīties traucējumus, ko radīja attālu kuģu radaru raidītie viļņi. Skalas vienā malā bija dzirdamas audiogrāmatas, bet pretējā galā varēja saklausīt vien zemeslodes radiācijas joslas iemidzinošo šņākoņu. Kapteini vairāk ieinteresēja iereibušo krievu dziedāšana uz naftas urbuma platformas jūrā. Viņš dungoja līdzi katru ceturto vai piekto rindiņu un apgalvoja – ja vien ļautu brīdi padomāt, viņš atcerētos, kā dziesmu sauc.

      Pirmās trīs haizivis, kuras izcēla uz klāja, bija apgrauzusi lielāka haizivs, un bez žaunām pāri palicis bija gaužām maz. Kamēr kapteinis ar palīgiem nopētīja apgrauztās haizivis un vērās cauri to tukšajām galvām, Čundo bija uzmeklējis īsviļņos sievietes balsi. Sieviete bija no Džakartas un lasīja angļu sonetus. Čundo tos aptuveni pārtulkoja apkalpes vīriem. Vēl viņš tiem atskaņoja divu vīru sarunu, kurā šie nezināmas valsts pārstāvji, nodibinājuši amatieru radio sakarus, pūlējās atrisināt kādu matemātisku uzdevumu. To iztulkot izrādījās ļoti sarežģīti. Kādu laiku Čundo vērās apvārsnī ziemeļu pusē un tad attapās, ka tā nedrīkst darīt. Viņi klausījās pilotu, kuģinieku sarunās un savādajās atbalsīs, kas plūda no zemeslodes ieliekuma. Čundo mēģināja apkalpei izskaidrot dažādus jēdzienus, piemēram, FedEx darbības principus, un vīri strīdējās, vai cilvēkam tiešām ir pa spēkam nogādāt paku jebkurā vietā uz zemes divdesmit četru stundu laikā.

      Otrais palīgs bez mitas taujāja par kailo airētāju.

      – Varu derēt, ka viņas krūšu gali ir kā lāstekas, – viņš prātoja. – Un ciskas noteikti ir baltas un pārklājušās ar zosādu.

      – Līdz rītausmai mēs viņas balsi nedzirdēsim, – Čundo aizrādīja. – Pagaidām nav jēgas par to runāt.

      – No tām milzīgajām amerikāņu kājām ir jāsargās, – mašīnists iejaucās.

      – Airētājiem ir spēcīgas muguras, – pirmais palīgs teica. – Es nešaubos, ka viņa spētu pārraut makreli uz pusēm.

      – Lai pārrauj uz pusēm mani, – otrais palīgs piedāvājās. – Pagaidiet, līdz viņa uzzinās, ka es esmu varonis. Es varētu būt sūtnis, un mēs varētu noslēgt mieru.

      – Un pagaidiet, līdz viņa uzzinās, ka tev patīk sieviešu apavi, – pasmīkņāja kapteinis.

      – Deru, ka viņa valkā vīriešu kurpes, – sacīja stūrmanis.

      – Vēsa ārēji, silta iekšēji, – otrais palīgs nerimās. – Tikai tā un ne citādi.

      – Vai tu nevarētu beidzot aizvērt muti? – Čundo saskaities pagriezās pret viņu.

      Radiosakaru noklausīšanās pirmreizība piepeši zuda. Sarunas ēterā turpinājās, bet apkalpes locekļi strādāja klusuciešot. Uz klāja čīkstēja vinčas, plakšķēja haizivju vēdera spuras un šņirkstēja naži. Pirmais palīgs apvēla haizivi, lai nogrieztu tās anālo spuru, bet pavērās tās vēders un izbira viskozi ķepīga masa ar haizivs mazuļiem; lielākā daļa joprojām elpoja. Kapteinis tos ar kāju iegrūda ūdenī un pasludināja pārtraukumu. Mazuļi gan nenogrima, bet šūpojās viļņos virs ūdens, bolīdami gandrīz izveidojušās acis.

      Vīri smēķēja Konsol cigaretes, un vēja pūsma no tilpnēm triecās viņu sejās. Šādos brīžos viņi nekad nelūkojās uz Ziemeļkoreju un vērās tikai uz austrumiem, uz Japānu vai pat tālāk – uz bezgalīgo Kluso okeānu.

      Par spīti spriedzei Čundo pārņēma sajūta, kādu viņš atcerējās izbaudījis zēna gados, tuvojoties darba dienas beigām patversmes tīrumā vai fabrikā, uz kuru bija aizvests strādāt. Kad kopā ar citiem zēniem visu dienu bija smagi strādāts un darba dienas beigas jau rādījās ar roku aizsniedzamas, bija vieglāk turpināt celt un nest, apzinoties, ka drīz visi kopā dosies vakariņās mieloties ar prosu un kāpostiem, un varbūt pat meloņu mizu zupu. Pēc tam – miegs koptelpā, simts zēnu apmetušies četros gultu stāvos, kopīgā pārguruma saliedēti. Tā bija īstena piederības izjūta, ne sevišķi dziļa vai izteikta – taču labākas viņš nebija iepazinis. Lielāko tiesu savas dzīves Čundo bija tiecies pabūt vienatnē, taču uz “Čunmas” borta gadījās brīži, kad viņš jutās kā daļa no ekipāžas, un tas radīja apmierinājumu, kas auga nevis pašā, bet gan apkārtējo klātbūtnē.

      Skeneri caurskatīja frekvences, ikreiz katrā atskaņojot īsus fragmentus, un tieši otrais palīgs pirmais pacēla galvu, kad atskanēja jau dzirdēta vīrieša balss.

      – Tie ir viņi, – viņš sacīja. – Tie ir amerikāņu spoki.

      Viņš noslidināja nost zābakus un basām kājām lavījās uz stūres mājas pusi.

      – Viņi atkal ir tur, dzelmē, – jauneklis piebilda. – Taču šoreiz viņi mums ir rokā.

      Lai varētu labāk saklausīt, kapteinis izslēdza vinčas motoru.

      – Ko viņi runā? – viņš vaicāja.

      Čundo pieskrēja pie uztvērēja un mēģināja pieregulēt, lai gan signāls jau bija pietiekami spēcīgs.

      – “Dāma uz G pieci,” – pārtulkoja Čundo. – Tie ir amerikāņi. Viens no viņiem runā angliski ar krievu akcentu, otrs varētu būt japānis.

      Visi amerikāņi smējās, un smiekli dzidri plūda no skaļruņa. Čundo turpināja tulkot:

      – “Piesargieties, komandieri! Dmitrijs vienmēr uzbrūk torņiem.”

      Kapteinis piegāja pie reliņiem un vērās ūdenī. Samiedzis acis, viņš pašūpoja galvu.

      – Bet