Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

slimnīcā, viņš prašņāja: “Kur palika mana roka?” Dakteri atbild: “Piedod, to vajadzēja amputēt.” Kapteinis atzīst: “Es zinu, ka man rokas vairs nav. Bet kur tā palikusi?” Viņam to nesaka. Viņš apgalvo, ka varot to sajust – tā pati no sevis savelkoties dūrē. Iesēzdamies vannā, viņš ar nogriezto roku jūt karsto ūdeni. Bet kur tā palikusi? Izmesta atkritumos vai sadedzināta? Viņš zina, ka roka pastāv, viņš burtiski to sajūt, taču nevalda pār to.

      – Pēc manām domām, cilvēki nepareizi saprot spokus, uztverdami tos par mirušajiem, – Čundo sprieda. – Mana pieredze liecina, ka spoki ir vienīgi dzīvie cilvēki, par kuru esamību zinām, taču tie ir mūžam nesasniedzami.

      – Piemēram, kapteiņa sieva? – Piemēram, kapteiņa sieva.

      – Es nekad neesmu viņu sastapis, – otrais palīgs teica. – Taču es redzu viņas seju kapteinim uz krūtīm. Grūti nelauzīt prātu par to, kur viņa atrodas, ar ko viņa ir kopā un vai joprojām domā par kapteini.

      Čundo pacēla pudeli, it kā uzsaukdams tostu, un iedzēra par godu šai atziņai.

      – Vai, teiksim, tie tavi amerikāņi okeāna dibenā, – otrais palīgs turpināja spriedelēt. – Tu dzirdi, kā viņi tur noņemas, tu zini, ka viņi ir svarīgi, taču tev līdz viņiem nav lemts aizsniegties. Bet tas, zini, ir saprotams. Tas pilnībā atbilst tavam garam.

      – Manam garam? Kāds ir mans gars?

      – Ai, nekas īpašs, – otrais palīgs attrauca. – Tikai kapteinis vienreiz tā izteicās.

      – Jā?

      – Viņš sacīja, ka tu esot bārenis. Šādi cilvēki allaž dzenas pēc tā, ko nevar dabūt.

      – Tiešām? Vai viņš gadījumā neteica, ka tas tālab, ka bāreņi mēģina nolaupīt citu cilvēku dzīvības?

      – Neskaisties. Kapteinis vienīgi brīdināja, lai neesmu lielos draugos ar tevi.

      – Vai arī to, ka bāreņi mirstot ņem līdzi citus cilvēkus? Vai arī to, ka par bāreni nekļūst tāpat vien? Pats zini, par bāreņiem sarunā visādas lietas.

      Otrais palīgs pacēla roku. – Paklau, kapteinis man vienkārši sacīja, ka tev neviens nav mācījis būt uzticīgam.

      – It kā tu pats kaut mazliet par to sajēgtu! Ja gribi zināt faktus, es pat neesmu bārenis.

      – Viņš zināja, ka tu tā teiksi. Viņš negribēja tevi aizskart, – otrais palīgs taisnojās. – Kapteinis vienīgi stāstīja, ka armija uzmeklē visus bāreņus un tos īpaši apmāca nejust līdzcietību pret tiem, kuriem dara pāri.

      Aiz loga zvejas flotes takelāžu jau apmirdzēja saule. Jaunā sieviete pakāpās sāņus ikreiz, kad kāds stūma garām rokas ratiņus ar zivīm.

      – Tu varētu atzīt, kāpēc patiesībā atnāci pie manis, – noteica Čundo.

      – Es jau pasacīju, – otrais palīgs attrauca. – Es gribēju tev parādīt savu sievu. Viņa ir ļoti skaista… vai tev tā nešķiet? – Čundo nepakustēdamies vērās sarunas biedrā, un otrais palīgs turpināja: – Protams, ka ir. Man liekas, viņa ir kā magnēts. Tādam skaistumam nevar pretoties. Mans tetovējums viņu ataino nepienācīgi. Un mums tikpat kā jau ir ģimene. Es tagad esmu varonis, un gandrīz pašsaprotami, ka viendien es kļūšu par kapteini. Es tikai gribēju sacīt, ka man ir daudz, ko zaudēt. – Otrais palīgs brīdi klusēja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus. – Bet tev? Tev nav neviena tuvinieka. Tu guli saliekamajā gultā briesmoņa nama virtuvē.

      Sieviete, kas stāvēja ārpusē, aicināja vīru līdzi, bet otrais palīgs tikai atmeta ar roku.

      – Ja tu būtu iekrāvis tam amerikānim pa seju, – viņš nerimās, – tu tagad jau būtu Seulā, tu būtu brīvs. Tieši tas man nav saprotams. Kas kavē cilvēku, kuram te nav nekādu saišu?

      Kā lai atzīst otrajam palīgam, ka no spokiem var atbrīvoties vienīgi tad, ja tos atrod, un tas ir iespējams vienīgi šeit, šajā valstī? Kā lai izskaidro biežo sapni, kurā viņš klausās radio un sadzird svarīgu ziņu fragmentus – no mātes un no citiem patversmes zēniem? Pārraide ir grūti uztverama, un viņš ir vairākkārt pamodies, pieķēries gultas galvgaļa stienim, it kā tas būtu frekvences regulētājs. Dažkārt sapnī ziņas sūta cilvēki, kas tās saņēmuši no citiem, kuri runājuši ar cilvēkiem, kas redzējuši viņa māti. Tā vēloties nosūtīt dēlam steidzamas ziņas. Māte grib pavēstīt, kur atrodas un kāpēc tur nonākusi, viņa sauc dēlu vārdā, atkārtodama to vēl un vēlreiz, lai gan viņš nevar īsti to saklausīt. Kā lai paskaidro, ka viņš apzinās – nonākot Seulā, šīs ziņas apklusīs?

      – Nāc, – Čundo aicināja. – Aizvedīsim tevi pie kapteiņa, lai uzliek šuves.

      – Vai tu smejies? Es esmu varonis. Es tagad varu ierasties slimnīcā.

      Kad “Čunma” atkal izgāja no ostas, stūres māju greznoja jauni Mīļotā Vadoņa Kima Irsena un Dārgā Vadoņa Kima Čenira portreti. Viņi bija tikuši pie jauna galda kambīzē, un arī jauns pods bija uzstādīts, jo varonim nepiedienējās kakāt spainī, lai gan Ziemeļkorejas varoņi bija izcietuši daudz lielākas neērtības un darījuši to bez žēlošanās. Kuģim bija arī jauns KTDR karogs, kuru apkalpe nolaida, kad bija nonākusi vienpadsmit kilometru attālumā no krasta.

      Kapteinis bija lieliskā garastāvoklī. Uz klāja atradās jauna lāde. Uzlicis uz tās kāju, viņš sapulcināja apkalpi un vispirms no lādes izņēma rokasgranātu. – Šo man izsniedza gadījumam, ja atgriežas amerikāņi, – kapteinis pavēstīja. – Man pavēlēja to iemest pakaļgala tilpnē un mūsu mīļo “Čunmu” nogremdēt.

      Čundo iepleta acis. – Kādēļ gan to neiesviest mašīntelpā?

      Mašīnists uzmeta viņam nelaipnu skatienu.

      Tad kapteinis aizlingoja granātu jūrā – tā iekrita ūdenī pavisam klusi un nogrima. Čundo viņš bilda: – Nepārdzīvo. Es būtu iepriekš pieklauvējis un tevi brīdinājis.

      Ar kāju kapteinis atvēra lādi un parādīja piepūšamu glābšanas laivu, kas pilnīgi noteikti bija ņemta no vecas padomju pasažieru lidmašīnas. Reiz laiva bijusi oranža, bet tagad izbālējusi dzeltensārta, un blakus sarkanajam rokturim vīdēja draudošs aizliegums smēķēt laivas atvēršanas laikā.

      – Pēc tam, kad granāta uzsprāgtu un mūsu mīļais kuģis paietu zem ūdens, man pavēlēts nolaist laivu, lai glābtu mūsu apkalpes varoņa dzīvību. Man nav pat jāstāsta, cik liela uzticība mums izrādīta, sniedzot šādu dāvanu.

      Otrais palīgs piesardzīgi, it kā baidīdamies no šā priekšmeta, iznāca priekšā un nopētīja kirilicas burtiem rakstītās rindas. – Šī ir lielāka nekā tā otra, – viņš novērtēja.

      – Šajā laivā varētu ietilpt visi lidmašīnas pasažieri, – viņam teica mašīnists. – Vai arī viena varoņa diženums.

      – Jā, – piebalsoja pirmais palīgs. – Es personīgi justos pagodināts šūpoties viļņos blakus glābšanas laivai, kurā sēž īsts Mūžīgās Revolūcijas Varonis.

      Bet kapteiņa runa nebija galā. – Un es spriežu, ka pienācis laiks oficiāli uzņemt trešo palīgu mūsu apkalpē. – Viņš izņēma no kabatas salocītu vaska papīra lapu. Tajā atradās kopā sakausētas deviņas smalkas šujamadatas. To gali no biežās tetovēšanas bija gluži nomelnējuši. – Es gan neesmu krievs, – viņš uzrunāja Čundo, – bet redzēsi, ka esmu šai mākslā visnotaļ pienācīgi ielauzījies. Un te mums nav jāuztraucas par to, ka tinte sasals.

      Visi iegāja kambīzē, noguldīja Čundo