Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

es nemūžam to nelaistu garām. – Es pasmaidu, un viņš apvij rokas man ap vidukli, pievilkdams mani tuvāk.

      – Es ļoti priecājos, ka tur būsi, Ana, – Hosē iečukst man ausī. – Vai dzersi vēl vienu kokteili?

      – Hosē Luis Rodriges, vai tu centies mani piedzirdīt? Ja tā, man šķiet, ka tev izdodas. – Es iespurdzos. – Man droši vien vajadzētu ķerties pie alus. Atnesīšu mums krūku.

      – Dzersim vēl, Ana! – Keita iesaucas. Viņa ir izturīga kā vērsis. Draudzenei blakus ir Levijs, kurš mācās kopā ar mums un parasti uzņem attēlus studentu avīzes vajadzībām. Viņš vairs necenšas fotografēt apkārt notiekošās piedzērušo ākstības un vēro tikai Keitu. Mana draudzene ir ģērbusies plānā krekliņā un cieši piegulošos džinsos, kājās uzāvusi augstpapēžu kurpes, bet mati ir augstu sasukāti, un gar seju vijas mīkstas sprodziņas. Es esmu vienkāršāka meitene, bet šodien esmu uzvilkusi savus labākos džinsus. Izslīdējusi no Hosē tvēriena, es pieceļos kājās.

      Un sagrīļojos.

      Esmu spiesta pietverties pie krēsla atzveltnes. Kokteiļi ar tekilu nav laba doma.

      Kamēr eju pie bāra letes, es nolemju izmantot izdevību, kad esmu piecēlusies kājās, un apmeklēt arī tualeti. Protams, pie tās ir rinda, bet gaitenī vismaz ir klusi un vēsi. Es sameklēju telefonu, lai kliedētu garlaicību. Hmm… kam es zvanīju pēdējam? Vai Hosē? Parādās arī numurs, ko nepazīstu. Ak jā, Grejs! Tas laikam pieder viņam. Es iespurdzos. Man nav ne jausmas, cik rāda pulkstenis; varbūt es viņu pamodināšu. Varbūt viņš man pateiks, kāpēc atsūtīja grāmatas un noslēpumaino ziņu. Ja Grejs negrib, lai viņam tuvojos, viņam vajadzētu likt mani mierā. Apslāpējusi piedzēruša cilvēka smaidu, es nospiežu zvana taustiņu. Grejs atbild pēc otrā signāla.

      – Anastasija? – Viņš izklausās pārsteigts. Patiesībā arī es esmu pārsteigta par savu uzdrošināšanos. Pēc brīža manas alkohola apmiglotās smadzenes apjauš kaut ko savādu… Kā Grejs zināja, ka zvanu es?

      – Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas? – es šļupstēdama jautāju.

      – Anastasija, vai tev nekas nekaiš? Tu dīvaini runā. – Viņa balsī jaušamas raizes.

      – Ne jau es esmu dīvaina, bet gan tu! – es uzsaucu. Izrādās, ka tekilas ietekmē esmu drosmīgāka nekā parasti.

      – Anastasija, vai tu esi dzērusi?

      – Kāda tev daļa?

      – Mani tas… interesē. Kur tu esi?

      – Bārā.

      – Kurā bārā? – viņš pacietīgi vaicā.

      – Portlendas bārā. – Kā tu tiksi mājās?

      – Gan jau atradīšu iespēju. – Saruna ir ievirzījusies pavisam negaidītā gultnē.

      – Kurā bārā tu esi?

      – Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?

      – Anastasija, kur tu esi? Nosauc bāru tūlīt pat. – Viņa balss ir tik… tik pavēlnieciska, kā jau parasti. Es viņu iztēlojos kā vecas filmas režisoru galifē biksēs ar megafonu pie lūpām un pātagu rokās. Aina ir tik smieklīga, ka es skaļi iespurdzos.

      – Tu esi tik… valdonīgs, – es ķiķinādama paziņoju.

      – Pie visiem velniem, Ana, kur tu esi?

      Kristjens Grejs uz mani kliedz! Es atkal iespurdzos. – Portlendā… tālu no Sietlas.

      – Kur tieši Portlendā?

      – Arlabunakti, Kristjen.

      – Ana!

      Es nospiežu atvienošanās pogu. Lūk! Kaut gan par grāmatām viņš man neko nepateica… Es saraucu pieri. Nodomātais netika paveikts. Rinda virzās uz priekšu, un es tai sekoju, bet jūtu, ka reibst galva. Nu, šī vakara mērķis bija piedzerties, un tas man izdevies. Tagad es zinu, kāda ir sajūta, un nospriežu, ka vairāk tā nerīkošos.

      Kad beidzot nokļūstu tualetes kabīnē, es apsēžos un stingi lūkojos uz plakātu pie durvīm, kurā slavinātas droša seksa priekšrocības. Mammīt mīļo, vai es tiešām piezvanīju Kristjenam Grejam? Nolāpīts! Iezvanās telefons, un es pārsteigta iekliedzos. Ekrānā izgaismojas Kristjena numurs.

      – Sveiks, – es bikli ierunāju klausulē. Ar šādu turpinājumu nebiju rēķinājusies.

      – Es braucu tev pakaļ, – Kristjens aprauti nosaka, un telefonā atskan pīkstieni. Tikai Grejs spēj runāt tik rāmi un vienlaikus draudīgi.

      Ārprāts! Es uzvelku bikses, klausīdamās, cik strauji pukst mana sirds. Viņš brauc man pakaļ? Nē, nē… es tūlīt vemšu… Tomēr nē, viss ir labi. Es nedaudz nomierinos. Kristjens galu galā nezina, kur es esmu, tātad tas bija tikai joks. Turklāt būtu vajadzīgas vairākas stundas, lai atkļūtu šurp no Sietlas, un tobrīd mēs jau sen būsim pametuši bāru. Es nomazgāju rokas un ielūkojos spogulī. Mana seja ir sarkana un nedaudz izplūdusi. Mjā, tekila.

      Nostājusies pie letes, es gaidu veselu mūžību, līdz saņemu alus krūku, un beigu beigās atgriežos pie galda.

      – Tu ilgi biji prom, – Keita mani norāj. – Kur tu aizkavējies?

      – Gaidīju rindā pie tualetes.

      Hosē un Levijs iegrimuši kaismīgā strīdā par mūsu vietējo beisbola komandu. Aprāvies pusvārdā, Hosē ielej mums visiem alu, un es iedzeru lielu malku.

      – Keita, es iziešu ārā paelpot svaigu gaisu.

      – Vārgule!

      – Atgriezīšos pēc piecām minūtēm.

      Es atkal izlaužos caur pūli. Man pamazām kļūst nelabi, galva nevaldāmi reibst, un es nedaudz grīļojos. Esmu vēl neveiklāka nekā parasti.

      Kad sasniedzu stāvvietu un ievelku plaušās vēso vakara gaisu, es apjaušu, cik piedzērusies esmu. Acu priekšā viss rādās divkārši, it kā es būtu multiplikācijas filmas varone, kas dabūjusi sitienu pa galvu. Šķiet, es tūlīt vemšu. Kāpēc es novedu sevi līdz šādam stāvoklim?

      – Ana! – Arī Hosē ir iznācis ārā. – Kā tu jūties?

      – Laikam iedzēru pārāk daudz. – Es vārgi uzsmaidu draugam.

      – Es arī, – Hosē nosaka, tumšām acīm pētīdams mani. – Vai tev palīdzēt? – viņš jautā, aplikdams roku man apkārt.

      – Nē, viss ir labi, Hosē. Pati tikšu galā. – Es neveikli cenšos viņu atvairīt.

      – Lūdzu, Ana, – Hosē nočukst un jau ir ievilcis mani savās skavās.

      – Ko tu dari, Hosē?

      – Tu taču zini, ka man patīc, Ana. Lūdzu! – Viņš uzlicis plaukstu uz manas muguras pamatnes, velkot mani sev tuvāk, un ar otru roku satver zodu. Es nojaušu, ka viņš vēlas mani skūpstīt.

      – Nē, Hosē… nē, izbeidz… – Es mēģinu viņu atgrūst, bet Hosē ir pārāk spēcīgs un pat nesagrīļojas. Viņa pirksti ievijušies manos matos, un viņš neļauj man pakustēties.

      – Lūdzu, Ana, mīļā, – Hosē čukst, lūpām skarot manu muti. Viņa elpa ir maiga un smaržo pārāk saldi, pēc kokteiļa un alus. Viņš maigi, tik tikko jūtami skūpsta manu ādu, virzoties gar žokļa līniju uz mutes kaktiņa pusi, bet mani pārņem panika. Man šķiet, ka es smoku.

      – Nē, Hosē! – es izmisusi lūdzos. Viņš ir mans draugs, es negribu neko vairāk, un mani moka nelabums.

      – Meitene teica “nē”,