Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

un Eljotu, Kristjena brāli. Skaļā, ritmiskā mūzika dun gan manā galvā, gan ārpus tās, un es gandrīz ievaidos, kad pamanu, cik aizrautīgi dejo Keita. Tā viņa rīkojas tikai brīžos, ja ir sastapusi kādu, kurš viņai patiešām patīk. Un tas nozīmē, ka rīt pie mūsu brokastu galda sēdēs trīs cilvēki. Keita, Keita…

      Kristjens pieliecas un kaut ko iekliedz brālim ausī. Eljots ir gara auguma vīrietis ar platiem pleciem, sprogainiem, gaišiem matiem un acīm, kas nerātni mirdz. Viņš plati pasmaida un ievelk Keitu savās skavās, kur viņa jūtas ļoti apmierināta… Keita! es satriekta nodomāju. Viņi taču nupat tikai satikušies. Draudzene pamāj, klausīdamās Eljota teiktajā, un smaidīdama pamāj man. Kristjens aizvelk mani prom no deju grīdas.

      Bet es nepaguvu aprunāties ar Keitu. Vai viņai nekas nekaiš? Es redzu, kurp virzās viņas deja ar Eljotu. Man vajadzētu viņai pastāstīt par drošu seksu. Es ceru, ka viņa izlasīs plakātu uz tualetes kabīnes durvīm. Prātā juceklīgi kūņojas domas. Te ir pārāk karsts, skaļš un krāsains… pārāk košs. Acu priekšā viss sagriežas… un es jūtu grīdu tuvojamies sejai, vismaz tā šķiet. Pēdējais, ko es dzirdu, pirms zaudēju samaņu Kristjena Greja skavās, ir viņa izgrūsts rupjš lamuvārds.

      5. NODAĻA

      Ir ļoti kluss. Gaisma ir saudzīga un maiga. Šajā gultā man ir ļoti ērti un silti. Hmm… Es atveru acis un brīdi peldos samtainā svētlaimē, priecādamās par svešādo vietu. Man nav ne jausmas, kur atrodos. Gultas galvgalis atgādina milzīgu sauli un ir dīvaini pazīstams. Istaba ir plaša un grezna, rotāta brūnos, zeltainos un bēšos toņos. Jau esmu to kaut kur redzējusi. Kur gan? Miega apmiglotās smadzenes cenšas apstrādāt nesenākās vizuālās atmiņas. Es esmu “Hītmena” viesnīcā… apartamentā! Pavisam nesen biju šādā pašā istabā kopā ar Keitu. Tikai šī izskatās lielāka. Sasodīts! Es esmu Kristjena Greja apartamentos. Kā es šeit nokļuvu?

      Pamazām atgriežas saraustītas atmiņas par naktī piedzīvoto. Dzeršana – ak vai, dzeršana! – un zvans… un izvemšanās… Hosē un Kristjens. Ak Dievs! Es saraujos. Nevaru atcerēties, kā esmu nonākusi šeit. Man mugurā ir krekls, krūšturis un biksītes. Nav zeķu. Nav džinsu.

      Es palūkojos uz galdiņu blakus gultai. Uz tā nolikta glāze ar apelsīnu sulu un divas tabletes. Ibuprofēns. Valdonīgais Kristjens par visu ir padomājis. Es pieceļos sēdus un noriju abas tabletes. Patiesībā es nejūtos īpaši slikti, katrā ziņā labāk, nekā esmu pelnījusi. Apelsīnu sula garšo debešķīgi. Tā dzesē slāpes un spirdzina.

      Pie durvīm kāds pieklauvē. Kakls bailēs aizžņaudzas, un es nespēju izdvest ne vārda. Kristjens negaida aicinājumu; viņš atver durvis un ienāk iekšā.

      Jau uzreiz ir noprotams, ka viņš nupat darbojies trenažieru zālē. Viņam kājās ir pelēkas, mīkstas bikses, kas neticami kārdinoši aptver gurnus, un mugurā pelēks krekls bez piedurknēm, sviedru dēļ kļuvis tumšs tāpat kā viņa mati, bet ap kaklu viņam apmests dvielis. Kristjena Greja sviedri uz mani atstāj dīvainu iespaidu. Es dziļi ievelku elpu un aizveru acis kā bērns, it kā cerēdama, ka tā kļūšu neredzama.

      – Labrīt, Anastasija. Kā tu jūties?

      – Labāk, nekā esmu pelnījusi, – es nomurminu un uzdrošinos palūkoties uz Kristjenu. Viņš noliek uz krēsla lielu iepirkumu maisu un satver abus dvieļa galus, kas nokarājas viņam pār pleciem. Pelēkās acis ir pievērstas man, un es arī šoreiz nespēju izdibināt, par ko Kristjens domā. Viņš lieliski slēpj savas izjūtas.

      – Kā es nokļuvu šeit? – es sīkā, nožēlas pilnā balstiņā iejautājos.

      Kristjens apsēžas uz gultas malas. Viņš ir tik tuvu, ka es varētu viņam pieskarties, ieelpot viņa smaržu. Sviedri, dušas želeja un Kristjens – tas ir galvu reibinošs kokteilis, daudz labāks nekā “Margarita”, un šoreiz es varu par to spriest, jo man ir pieredze.

      – Kad tu zaudēji samaņu, es negribēju apdraudēt savas mašīnas salona ādas pārklājumu, vedot tevi līdz pat dzīvoklim. Tāpēc izvēlējos īsāko ceļu, – viņš rāmi nosaka.

      – Vai tu noguldīji mani šeit?

      – Jā, – Kristjens bezkaislīgi apstiprina.

      – Vai man atkal kļuva slikti? – Mana balss ir klusāka.

      – Nē.

      – Vai tu mani izģērbi? – es čukstu.

      – Jā. – Viņš sarauc uzaci, un es koši pietvīkstu.

      – Mēs taču neko…? – es tik tikko dzirdami ievaicājos un jūtu, kā mute šausmās izkalst, tāpēc pat nevaru pabeigt jautājumu un tikai pētu savas rokas.

      – Anastasija, tu biji zudusi šai pasaulei. Es neaizraujos ar nekrofīliju. Man patīk atsaucīgas, pie pilnas apziņas esošas sievietes, – viņš sausi paskaidro.

      – Es ļoti, ļoti atvainojos.

      Kristjena mutes kaktiņš tik tikko manāmi paraujas augšup.

      – Vakars bija ārkārtīgi izklaidējošs. Es to atcerēšos vēl ilgi.

      Tāpat kā es… Ak Dievs, viņš taču par mani smejas! Maitasgabals. Es nemaz nelūdzu, lai viņš metas mani glābt. Kristjenam neizprotamā veidā izdevies mani padarīt par ļaundari šajā stāstā.

      – Ne jau es pieprasīju, lai tu mani sameklē ar savām Džeimsa Bonda rotaļlietām, ko tu gatavo tam, kurš sola visvairāk, – es atcērtu, un Kristjena acīs ataust izbrīns, kam pievienojas arī neliels aizvainojums, ja vien esmu to pareizi izpratusi.

      – Pirmkārt, telefona izsekošanas tehnoloģija ir pieejama internetā. Otrkārt, mana kompānija neiegulda līdzekļus spiegošanas ierīču izveidē un nenodarbojas ar to ražošanu. Treškārt, ja es neierastos tev pakaļ, šobrīd tu droši vien pamostos fotogrāfa gultā, un es atceros, ka tevi viņa pielūgsme neiepriecināja, – Kristjens salti noskalda.

      Pielūgsme! Es paceļu skatienu. Kristjens saniknots uzlūko mani, acīm gailot. Es iekožos lūpā, tomēr nespēju apvaldīt spurdzienu.

      – No kādas viduslaiku hronikas tu esi izbēdzis? Izklausies pēc cēla bruņinieka.

      Kristjena noskaņojums acīmredzami mainās. Viņa acis atmaigst un sejas izteiksme kļūst labvēlīgāka, un viņa lūpās jaušams smaids.

      – Nedomāju gan, Anastasija. Varbūt pēc melnā bruņinieka. – Kristjena smaids ir dzēlīgs, un viņš papurina galvu. – Vai vakar tu paēdi? – viņš kā apsūdzēdams jautā, un es papurinu galvu. Kādu šausminošu pārkāpumu šoreiz esmu pieļāvusi? Kristjens sakož zobus, tomēr saglabā mieru.

      – Tev jāpaēd. Tieši tāpēc tev bija tik slikti. Dieva dēļ, tas taču ir galvenais dzeršanas likums. – Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem, un es jau zinu, ka tas liecina par bezspēcības raisītām dusmām.

      – Vai tu arī turpmāk mani rāsi?

      – Vai es to šobrīd daru?

      – Tā izskatās.

      – Tev paveicies, ka es tevi tikai rāju.

      – Ko tas nozīmē?

      – Ja tu piederētu man, pēc šādiem izgājieniem tu vēl nedēļu nevarētu apsēsties. Tu nepaēdi, piedzēries un pakļāvi sevi briesmām. – Kristjens aizver acis, un viņa sejā brīdi atplaiksnī šausmas. Viņš nodrebinājies atkal uzlūko mani. – Negribu pat domāt par to, kas ar tevi varēja notikt.

      Es sadrūmusi vēroju Kristjenu. Ko tas nozīmē? Kāpēc viņš tā runā? Ja es piederētu viņam… Bet tā nav. Kaut gan kāda manas būtības daļa to vēlētos. Šī doma caururbj manu aizkaitinājumu, ko radījuši