Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

ļoti īsi. Nostājies stūrī, viņš klusēdams bezkaislīgi vēro mūs visus.

      – Stīlas jaunkundze, mēs atkal tiekamies. – Grejs sniedz man roku, un es to paspiežu, strauji mirkšķinādama acis. Ak vai… viņš ir tik… Kad pieskaros viņa ādai, es atkal sajūtu tīkamo strāvas sitienu, kas izšaujas cauri un iekvēlina mani, liekot sarkt. Nojaušu, ka Grejs dzird, cik saraustīti es elpoju.

      – Greja kungs, šī ir Ketrīna Kevana, – es nomurminu, pamādama Keitas virzienā, un draudzene pienāk mums klāt, lūkodamās vīrietim tieši acīs.

      – Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze. Labdien! – Grejs viegli uzsmaida viņai, izskatīdamies patiesi uzjautrināts. – Ceru, ka jūtaties labāk. Anastasija teica, ka bijāt saslimusi.

      – Viss ir labi, Greja kungs, pateicos. – Viņa stingri paspiež vīrieša roku, pat nesamirkšķinādama acis. Keita galu galā mācījusies labākajās Vašingtonas privātskolās, viņas ģimenei ir nauda, un viņa pieaugot mācījusies pārliecību par sevi, apzinādamās vietu, kas viņai piešķirta šajā pasaulē. Viņa nav gatava pazemoties kāda priekšā, un es viņu apbrīnoju.

      – Pateicos, ka veltījāt mums savu laiku. – Keita pieklājīgi, lietišķi uzsmaida Grejam.

      – Labprāt, – viņš atbild, pievērsdams skatienu man, un es atkal nosarkstu. Velns un elle!

      – Šis ir Hosē Rodrigess, mūsu fotogrāfs, – es iepazīstinu abus vīriešus, uzsmaidīdama draugam, un viņš sirsnīgi atbild uz manu smaidu, bet kļūst nopietns, tiklīdz uzlūko Greju.

      Abi sasveicinās, un arī Grejs šķiet atvēsis. Viņš vērtējoši nopēta Hosē.

      – Ko jūs no manis vēlaties? – viņš painteresējas, un jautājums izklausās nedaudz draudīgs. Bet Keita negrasās nodot vadības grožus Hosē rokās.

      – Apsēdieties šeit, Grejs kungs. Uzmanieties no gaismas ķermeņu vadiem, lūdzu. Un pēc tam uzņemsim dažus attēlus, kuros jūs stāvat. – Viņa pieved Greju pie krēsla, kas novietots pie sienas.

      Treviss ieslēdz gaismas, uz brīdi apžilbinot Greju, un nomurmina atvainošanās vārdus. Pēc tam mēs ar Trevisu nostājamies malā un vērojam, kā Hosē ķeras pie darba. Viņš uzņem vairākas fotogrāfijas ar rokas kameru, lūgdams Greju pagriezties uz vienu vai otru pusi, pacelt roku, nolaist to. Pēc tam viņš ķeras pie trijkāja un turpina darbu, kamēr Grejs sēž un nepiespiesti, eleganti pozē apmēram divdesmit minūtes. Mana vēlēšanās ir piepildījusies – es varu netraucēta apbrīnot Greju no neliela atstatuma. Mūsu acis sastopas divas reizes, un esmu spiesta gandrīz ar varu atrauties no viņa dūmakainā skatiena.

      – Pietiks sēdēt, – Ketrīna atkal iejaucas. – Lūdzu, piecelieties, Greja kungs!

      Viņš paklausa, un Treviss steigšus aiznes krēslu. Hosē atsāk klikšķināt kameras slēdzi.

      – Domāju, ka mums ir pietiekami daudz materiāla, – viņš pēc piecām minūtēm paziņo.

      – Lieliski, – Keita priecājas. – Vēlreiz pateicos! – Viņa paspiež Grejam roku, un viņas priekšzīmei seko arī Hosē.

      – Ar nepacietību gaidīšu jūsu rakstu, Kevanas jaunkundze, – Grejs nomurmina un pievēršas man. – Vai pavadīsiet mani, Stīlas jaunkundze? – viņš painteresējas.

      – Protams, – es apjukusi nosaku un veltu baiļpilnu skatienu Keitai, bet viņa tikai parausta plecus. Hosē sadusmots rauc pieri, stāvēdams viņai aiz muguras.

      Grejs pieklājīgi atvadās un atver durvis, ļaudams man iziet pa tām pirmajai.

      Ko tas nozīmē? Kas viņam vajadzīgs? Es apstājos viesnīcas gaitenī, satraukta mīņādamās, līdz Grejs man seko, labi ģērbtā miesassarga pavadīts.

      – Es tevi pasaukšu, Teilor, – Grejs nomurmina, un Teilors aizklīst tālāk pa gaiteni, bet Grejs pievērš savu kvēlo skatienu man. Jēziņ, vai esmu izdarījusi kaut ko nelāgu?

      – Vai pievienosieties man uz kafijas tasi, Stīlas jaunkundze?

      Man sāk trīcēt rokas. Kristjens Grejs nupat aicināja mani uz romantisku satikšanos. Vai arī vienkārši kafiju. Varbūt viņš domā, ka es neesmu pamodusies. Es nokremšļojos, mēģinādama apvaldīt satraukumu.

      – Man jāved visi mājās, – es atvainodamās klusi nosaku, lauzīdama rokas.

      – Teilor! – Grejs iesaucas, un es iztrūkusies salecos. Miesassargs pagriežas un tuvojas mums.

      – Vai viņi dzīvo pie universitātes? – Grejs klusi jautā man, un es pamāju, nespēdama izdabūt vārdus pār lūpām.

      – Teilors aizvedīs jūsu draugus mājās. Viņš ir mans šoferis. Mums šeit ir liels džips, kurā varēs iekraut arī visu aprīkojumu.

      – Greja kungs? – Teilors bezkaislīgi iejautājas, pienācis mums klāt.

      – Lūdzu, aizvediet fotogrāfu, viņa palīgu un Kevanas jaunkundzi mājās.

      – Protams, kungs, – Teilors atbild.

      – Lieliski. Vai tagad iedzersiet kafiju kopā ar mani? – Grejs smaida, it kā viss jau būtu nokārtots.

      Es saraucu pieri.

      – Nu, Greja kungs… vispār Teiloram nevajag piepūlēties… – Es aši pametu skatienu uz Teiloru, kurš izskatās kā akmenī tēsts. – Ja esat ar mieru mirkli pagaidīt, es apmainīšos mašīnām ar Keitu.

      Greja sejā parādās žilbinošs, neapvaldīts, dabisks, brīnišķīgs, balts smaids. Ak vai… Viņš atver istabas durvis, un es paspraucos viņam garām. Ketrīna iegrimusi sarunā ar Hosē.

      – Ana, man tiešām šķiet, ka tu viņam patīc, – viņa paziņo bez jebkāda ievada. Hosē neapmierināts vēro mani. – Bet es viņam neuzticos, – Keita piebilst. Es paceļu roku, cerēdama, ka izdosies likt viņai apklust, un laikam notiek brīnums, jo viņa tiešām pārstāj runāt.

      – Keita, vai drīkstu paņemt tavu mašīnu, pretī dodot savējo?

      – Kāpēc?

      – Kristjens Grejs mani aicināja uz kafijas tasi.

      Keitas mute izbrīnā paveras. Keita nespēj atrast vārdus! Es izbaudu šo reto mirkli. Viņa satver manu roku un ievelk mani guļamistabā blakus apartamentu dzīvojamai istabai.

      – Ana, viņam piemīt kaut kas savāds, – Keita brīdinoši iesāk. – Jā, viņš ir ļoti izskatīgs, bet man viņš šķiet arī bīstams. It īpaši tādai meitenei kā tu.

      – Ko tas nozīmē? – es apvainojusies jautāju.

      – Nepieredzējušai sievietei, Ana. Tu lieliski saproti, ko es domāju, – Keita sašutusi atcērt, un es piesarkstu.

      – Keita, runa ir tikai par vienu kafijas tasi. Šonedēļ sākas eksāmeni, un man jāmācās, tāpēc es ilgi nekavēšos.

      Viņa sakniebj lūpas, it kā apdomādama manu lūgumu, un pēc brīža pasniedz man savas mašīnas atslēgas. Es iedodu viņai savējās.

      – Tikai nedzer to kafiju pārāk ilgi, citādi es atsūtīšu glābšanas komandu.

      – Paldies! – Es apskauju draudzeni un atstāju apartamentus. Kristjens Grejs mani gaida, atbalstījies pret sienu, un līdzinās modelim, kas pozē kādam ļoti dārgam žurnālam.

      – Labi, varam iet pēc kafijas, – es nomurminu.

      Grejs atplaukst smaidā.

      – Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze. – Viņš iztaisnojas un ar rokas mājienu norāda,