Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

patraucas velosipēdists, kurš brauc nepareizajā virzienā.

      Viss norisinās neticami strauji: vēl nupat es kritu, bet tagad jau esmu Greja skavās un viņš ir cieši piespiedis mani sev klāt. Es ieelpoju viņa tīro, veselīgo smaržu, kas atsauc atmiņā svaigi mazgātu veļu un dārgas ziepes. Aromāts ir reibinošs, un es to dziļi ievelku plaušās.

      – Vai tev nekas nekaiš? – Grejs čukst. Turēdams mani ar vienu roku, viņš paceļ otru un saudzīgi laiž pirkstus pār manu seju, pārbaudīdams, vai neesmu savainojusies. Viņa īkšķis skar manu apakšlūpu, un viņam aizraujas elpa. Mūsu skatieni sastopas, un viņa acīs gail kaut kas izmisīgs; šķiet, ka mirklis ilgst mūžību… līdz es pievēršos viņa skaistajai mutei. Un pirmo reizi divdesmit vienu gadu ilgušajā mūžā es vēlos, lai mani noskūpsta. Es vēlos sajust viņa lūpas uz manējām.

      4. NODAĻA

      Noskūpsti mani, sasodīts! es domās lūdzos, bet nespēju pakustēties. Mani paralizējušas savādas, nekad vēl neizjustas alkas; visa mana būtība tiecas uz Kristjena Greja pusi. Es aizgrābta lūkojos uz viņa muti, un viņš vēro mani, nedaudz nolaidis plakstus, bet viņas acis pamazām satumst. Viņš elpo skaļāk nekā parasti, bet es savukārt vairs neelpoju vispār. Es esmu tavās skavās. Lūdzu, noskūpsti mani! Grejs aizver acis, dziļi ieelpo un tik tikko manāmi papurina galvu, it kā atbildēdams uz manu vārdos neizteikto lūgumu. Kad viņš atkal atver acis, tajās redzama dzelžaina apņēmība.

      – Anastasija, tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Es neesmu tev piemērots, – viņš nočukst. Kāpēc? Ko tas nozīmē? Par to vajadzētu spriest man, nevis viņam. Es saraucu pieri, cīnīdamās ar atraidījuma sajūtu.

      – Elpo, Anastasija, elpo. Es tūlīt laidīšu tevi vaļā, – Grejs klusi nosaka un saudzīgi atstumj mani.

      Gandrīz nāvējošā sadursme ar velosipēdistu vai arī galvu reibinošais Kristjena tuvums izraisījis adrenalīna pieplūdumu, un tagad es esmu saspringta kā stīga. Kad viņš atvirzās, es mēmi kliedzu: “Nē!” Viņš satver manus plecus, turēdams mani izstieptas rokas attālumā, un uzmanīgi vēro, ko es daru. Un vienīgā doma, kas pārņēmusi manu prātu, vēsta, ka es alkstu skūpsta un ļāvu Grejam to noprast, bet viņš nerīkojās. Viņš mani negrib. Viņš tiešām mani negrib. Esmu izcili sabojājusi šo kafijas dzeršanu.

      – Paldies, – es izdvešu, sarkdama pazemojumā. Kā man izdevās tik nepareizi iztulkot notiekošo? Man tūlīt pat jātiek prom no šī vīrieša.

      – Par ko? – viņš jautā, pieri saraucis. Viņa rokas vēl joprojām ir uz maniem pleciem.

      – Jūs mani izglābāt, – es nočukstu.

      – Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. Vai vēlies uz brīdi apsēsties viesnīcas vestibilā? – Grejs nolaiž rokas, un es stāvu viņam pretī, juzdamās kā muļķe.

      Gribēdama noskaidrot domas, es papurinu galvu. Šobrīd es vēlos tikai bēgt. Visas manas neskaidrās, īsti vārdos neietērptās cerības ir sadragātas. Viņš mani negrib. Kāpēc gan Kristjenam Grejam vajadzētu tevi gribēt? ņirgādamās jautā mana zemapziņa. Es apviju rokas sev apkārt un pagriežos pret ielu. Ir parādījies zaļais cilvēciņš, un mani pārņem atvieglojums. Es steigšus šķērsoju krustojumu, juzdama, ka Grejs man seko. Kad esam pie viesnīcas, es uz brīdi pagriežos pret viņu, bet nespēju ielūkoties vīrietim acīs.

      – Pateicos par tēju un foto sesiju, – es nomurminu.

      – Anastasija… Es… – Grejs apklust, un viņa balsī ieskanas tāds izmisums, ka es pati pret savu gribu ielūkojos viņam sejā. Pelēkās acis ir satumsušas, un Grejs izlaiž pirkstus caur matiem. Šķiet, ka viņu kaut kas nomoka, viņš ir bezspēcības dusmu pārņemts, un viss rūpīgi koptais savaldīgums ir zudis.

      – Kas ir, Kristjen? – es aizkaitināta noprasu, kad viņš saka… neko. Man šobrīd gribas tikai doties prom, lai varu sadziedēt savu trauslo, saplosīto lepnumu.

      – Ceru, ka tev veiksies eksāmenos, – viņš nomurmina.

      Ko? Un tāpēc viņš izskatās tik izmisis? Šīs ir traģiskās atvadas? Veiksmes novēlēšana eksāmenos?

      – Paldies. – Man neizdodas apslēpt sarkasmu balsī. – Ardievu, Greja kungs. – Es apsviežos apkārt, nedaudz brīnīdamās, ka man izdodas nepaklupt, un aizsoļoju prom, pat neatskatīdamās.

      Kad esmu nokāpusi blāvas gaismas pielietajā pazemes stāvvietā, es atbalstos pret sienu un ieslēpju seju plaukstās. Ko es biju iedomājusies? Acīs sariešas nevēlamas, nesauktas asaras. Kāpēc es raudu? Dusmodamās pati uz sevi, es noslīgstu uz zemes un pierauju ceļgalus pie krūtīm. Es cenšos sarauties tik maza, cik vien iespējams. Varbūt šīs nesaprotamās sāpes sarausies kopā ar mani. Es atspiežu pieri pret ceļiem un ļauju asarām plūst, jo esmu zaudējusi to, kas man nekad nav piederējis. Kāds stulbums! Es sēroju par to, kas nav bijis – par savām satriektajām cerībām un izpostītajiem sapņiem.

      Man nekad nav nācies saņemt atraidījumu. Kaut gan… vienmēr biju pēdējā, ko izvēlējās basketbola vai volejbola komandai, bet tas man bija saprotams, jo es nemāku skriet un vienlaikus darīt arī kaut ko citu, piemēram, driblēt vai mest bumbu. Sporta laukumā es esmu ļoti bīstama.

      Runājot par attiecībām, es nekad nebiju pakļāvusi sevi atraidījuma iespējai. Visu mūžu esmu pavadījusi, nedrošības mākta, juzdamās pārāk bāla, pārāk kalsna, nevīžīga, neveikla… Trūkumu saraksts ir garš. Tāpēc es vienmēr biju pirmā, kas atvairīja jebkādus tuvošanās mēģinājumus. Bija kāds puisis, ar kuru kopā mācījos ķīmiju, un es viņam patiku, bet nevienam nav izdevies izraisīt manī interesi – nevienam, tikai sasodītajam Kristjenam Grejam. Varbūt man vajadzētu izturēties laipnāk pret Polu Kleitonu un Hosē Rodrigesu, kaut gan nedomāju, ka viņus kaut reizi mūžā kāds pieķēris lejam asaras tumšā vietā. Varbūt man tikai vajadzēja izraudāties.

      Izbeidz! Tūlīt pat! man pavēl zemapziņa, un es iztēlojos to pārskaitušos lūkojamies uz mani. Zemapziņa ir sakrustojusi savas iedomātās rokas un ar kāju sit pa zemi. Sēdies mašīnā, brauc mājās un mācies. Aizmirsti viņu… tūlīt pat! Un beidz sevi žēlot.

      Es dziļi ievelku elpu un pieceļos. Saņem sevi rokās, Stīla. Slaucīdama asaras, es tuvojos Keitas mašīnai. Es vairs nedomāšu par Kristjenu Greju. Pieņemšu notikušo kā vērtīgu pieredzi un pievērsīšu visu uzmanību eksāmeniem.

**

      Kad ierodos mājās, Keita sēž pie ēdamgalda un strādā ar datoru. Viņas smaids pagaist, kad viņa ierauga mani.

      – Ana, kas noticis?

      Nē, tikai ne to! Tikai ne pratināšanu Ketrīnas Kevanas izpildījumā. Es papurinu galvu, brīdinādama, lai viņa atkāpjas, bet tas iedarbojas tikpat labi kā uz aklu un kurlmēmu cilvēku.

      – Tu esi raudājusi. – Mana draudzene izcili prot paziņot acīmredzamo. – Ko tas neģēlis tev nodarīja? – viņa ieņurdas, un viņas seja… Jēziņ, es pat nobīstos.

      – Neko īpašu, Keita. – Un tā patiesībā arī ir visa problēma. Es savelku lūpas sājā smaidā.

      – Kāpēc tad tu raudāji? Tu nekad neraudi, – viņa atmaigusi nosaka un pieceļas. Keitas zaļajās acīs manāmas raizes. Viņa mani apskauj, un es jūtu, ka nāksies kaut ko pateikt, lai viņa atkāptos.

      – Velosipēdists gandrīz notrieca mani uz ielas. – Neko citu es nespēju izdomāt, bet ar to pietiek, lai Keita uz brīdi aizmirstu… viņu.

      – Ārprāts, Ana, vai tev nekas nekaiš? Vai tu savainojies? – Viņa tur mani