Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

pirmā mācību gada. Viņa ir labs draugs.

      – Hmm, – viņš neizteiksmīgi nosaka.

      Kad esam sasnieguši liftu, Grejs nospiež pogu, un zvans noskan jau nākamajā mirklī. Durvis atveras, atklājot mūsu skatienam jaunu vīrieti un sievieti, kuri saķērušies kaislīgā skāvienā. Abi pārsteigti atraujas viens no otra un vainīgi lūkojas visur, tikai ne uz mums. Mēs ar Greju ieejam liftā.

      Es cenšos nesmieties, tāpēc ieduru skatienu grīdā, bet jūtu, ka vaigi kļūst sārti. Kad caur skropstām palūkojos uz Greju, atklājas, ka viņa lūpās rotājas smaids, bet to ir ļoti grūti pamanīt. Abi jaunieši nerunā, un mēs braucam lejā, neveikla klusuma ieskauti. Nav pat neinteresantas lifta mūzikas, kurā klausīties.

      Durvis atveras, un Grejs mani izbrīna, ar vēsiem, gariem pirkstiem satverdams manu plaukstu. Starp mums atkal izskrien strāvas trieciens, liekot sirdij pukstēt straujāk. Viņš izved mani no lifta, un jaunais pāris mums aiz muguras beidzot iespurdzas, vairs nespējot savaldīties. Grejs pasmaida.

      – Kas gan tik īpašs piemīt liftiem? – viņš klusi jautā.

      Mēs šķērsojam viesnīcas plašo, rosīgo vestibilu, bet Grejs izvēlas sānu izeju, nevis lielās virpuļdurvis, un man iešaujas prātā doma, ka viņš nevēlas atlaist manu roku.

      Ārpusē valda patīkams maija siltums. Saule spoži spīd, un uz ielas nav daudz mašīnu. Grejs pagriežas pa kreisi un aizsoļo līdz stūrim, kur mēs apstājamies, gaidot zaļo gaismu. Viņš vēl joprojām tur manu roku. Es stāvu uz ielas, un mana roka ir Kristjena Greja plaukstā. Neviens vēl nekad nav turējis mani aiz rokas. Man nedaudz reibst galva, un pār muguru skrien tirpas. Es mēģinu apvaldīt muļķīgu smaidu, bet nesekmīgi. Pacenties nezaudēt mieru, Ana, es sev atgādinu. Parādās zaļais cilvēciņš, un mēs dodamies tālāk.

      Nogājuši četrus kvartālus, mēs sasniedzam “Portlendas kafejnīcu”, un Grejs mani palaiž vaļā, lai varētu pieturēt durvis.

      – Lūdzu, izvēlēties galdiņu, kamēr es paņemšu dzērienus, – viņš ierosina. – Ko jūs vēlaties? – viņš jautā, tikpat pieklājīgs kā vienmēr.

      – Man, lūdzu… hmm, angļu brokastu tēju bez maisiņa.

      Viņš sarauc uzacis.

      – Nevis kafiju?

      – Man negaršo kafija.

      Viņš pasmaida.

      – Labi, tēju bez maisiņa. Cukuru?

      – Nē, paldies, – es atbildu un samulsusi sāku pētīt savus cieši savītos pirkstus.

      – Vai paņemt arī kaut ko ēdamu?

      – Nē, pateicos. – Es papurinu galvu, un Grejs dodas pie letes.

      Kamēr viņš stāv rindā un gaida apkalpošanu, es slepus vēroju viņu, skropstas nolaidusi. Šādā nodarbē es varētu pavadīt visu dienu. Viņš ir tik gara auguma, ar platiem pleciem, bet slaids, un viņa gurni… Jēziņ! Grejs pāris reižu izvelk garos, elegantos pirkstus caur matiem, kas jau ir izžuvuši, bet vēl joprojām šķiet nekārtīgi. Hmm… es arī to labprāt izdarītu. Doma nelūgta iešaujas man prātā, un vaigi sāk kvēlot. Es iekožu apakšlūpā un pievēršos savām rokām, bēgdama no savām nerātnajām domām.

      – Kas jums ir prātā? – Grejs ir atgriezies un izbiedē mani ar savu jautājumu.

      Es papurinu galvu, jo nevaru taču atklāt, ka domāju, vai viņa mati ir tik mīksti, kā izskatās. Grejs noliek paplāti uz mazā, apaļā galda un pasniedz man tasi, nelielu tējkannu un šķīvīti, uz kura vientuļi gozējas tējas maisiņš ar uzrakstu Twinings English Breakfast. Tā ir mana iecienītā tēja. Sev viņš paņēmis kafiju ar pienu, kas veido brīnišķīgus, lapām līdzīgus rakstus. Kā tas tiek panākts? es prātoju. Grejam ir arī melleņu smalkmaizīte. Pabīdījis paplāti malā, viņš apsēžas man pretī un sakrusto garās kājas. Šķiet, ka viņš jūtas ļoti ērti, un es viņu apskaužu, būdama tik neveikla, ka man reti izdodas tikt no punkta A līdz punktam B, neizstiepjoties garšļaukus.

      – Jūsu domas? – viņš atgādina.

      – Man šī tēja garšo vairāk nekā jebkura cita, – es izdvešu, nespēdama noticēt, ka sēžu pretī Kristjenam Grejam Portlendas kafejnīcā. Viņš sarauc pieri, droši vien nojauzdams, ka es kaut ko slēpju. Es iemetu maisiņu tējkannā un jau pēc mirkļa izzvejoju to ārā, izmantodama karoti. Kad nolieku izmantoto maisiņu uz šķīvīša, Grejs piešķiebj galvu, ieinteresēti vērodams mani.

      – Tēja man garšo melna un vāja, – es paskaidroju.

      – Saprotu. Vai jūs esat kopā ar to fotogrāfu?

      Es apjukusi iesmejos, bet jūtu iegailamies ziņkāri. Kas viņam radījis tādu iespaidu?

      – Nē, Hosē ir labs draugs, bet nekas vairāk. Kāpēc domājat, ka mēs esam kopā?

      – Tas, kā viņam uzsmaidījāt. Un viņš atbildēja. – Grejs nenovērsdamies lūkojas man acīs, un es gribu novērsties, bet nespēju, it kā viņš būtu mani apbūris.

      – Hosē man ir kā brālis, – es nočukstu.

      Grejs pamāj, šķietami apmierināts ar manu paskaidrojumu, un palūkojas uz savu melleņu smalkmaizīti. Garie pirksti veikli noņem papīra iepakojumu, un es aizgrābta vēroju tos darbojamies.

      – Vai vēlaties pagaršot? – Grejs painteresējas, un viņa lūpās atkal redzams noslēpumains, uzjautrinājuma pilns smaids.

      – Nē, paldies. – Es sadrūmusi pētu savas rokas.

      – Un tas zēns, kuru vakar sastapu veikalā? Arī ar viņu jūs neesat kopā?

      – Nē, Pols ir tikai draugs. Vakar jau es jums to teicu. – Saruna ievirzās patiesi muļķīgā gultnē. – Kāpēc jūs tas interesē?

      – Vīriešu klātbūtnē jūs manāmi nervozējat.

      Velns un elle, tas ir pārāk personisks temats. Es nervozēju tikai tad, kad blakus esi tu, Grej.

      – Jūs mani nedaudz biedējat. – Es nosarkstu, bet klusībā uzslavēju sevi par atklātību un atkal lūkojos uz savām rokām. Grejs spēji ievelk elpu.

      – Tā ir pareiza reakcija. – Viņš pamāj. – Jūs esat ļoti godīga meitene. Lūdzu, paceliet galvu, es vēlos redzēt jūsu seju.

      Es paklausu, un Grejs pasmaida, mani uzmundrinādams, kaut gan viņa smaids ir nedaudz sājš.

      – Šādi man vismaz rodas nojausma, par ko jūs domājat, – viņš saka. – Jūs esat noslēpumaina būtne, Stīlas jaunkundze.

      Noslēpumaina? Es?

      – Manī nav nekā noslēpumaina.

      – Domāju, ka jūs esat ļoti savaldīga, – viņš nomurmina.

      Es? Kā gan man tas varētu izdoties? Līdz šim man šķitis, ka visas manas izjūtas ir redzamas kā uz delnas.

      – Izņemot brīžus, kad sarkstat, protams, un jūs to darāt bieži. Man tikai gribētos zināt, kāpēc tas notiek. – Grejs iemet mutē smalkmaizītes kumosu un lēni to košļā, nenovērsdams skatienu no manis. Un es – kā nu ne! – nosarkstu. Velns!

      – Vai jūs vienmēr uzdodat tik intīmus jautājumus?

      – Nebiju pamanījis, ka to daru. Vai es jūs aizskāru? – Grejs izklausās pārsteigts.

      – Nē, – es atklāti atzīstu.

      – Ļoti labi.

      – Bet jūs esat augstprātīgs.

      Grejs