Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

ieeju virtuvē, lai viņa neredzētu manu seju.

      – Jā… mēs abi neesam līdzvērtīgi, Keita, – es sāji nosaku.

      – Kāpēc?

      – Jēzus, Keita, tas taču ir acīmredzams. – Es apsviežos apkārt un lūkojos uz draudzeni, kas nostājusies durvīs.

      – Man nē, – viņa iebilst. – Jā, Grejam ir vairāk naudas nekā tev, bet viņš ir bagātāks par vairumu cilvēku Amerikā.

      – Keita, viņš… – Es paraustu plecus.

      – Ana! Dieva dēļ, cik reižu man tev jāskaidro, ka tu esi ļoti skaista! – viņa mani pārtrauc, atkal ķerdamās pie bieži atkārtotas runas.

      – Lūdzu, Keita, man jāmācās, – es nosaku, un viņa sarauc pieri.

      – Vai vēlies izlasīt rakstu? Tas ir pabeigts. Hosē uzņēma lieliskus attēlus.

      Vai man vajadzīgs uzskatāms atgādinājums par glīto Kristjenu Greju, kurš mani negrib?

      – Protams. – Man izdodas uzburt sejā smaidu, un es pieeju pie datora. Un tur jau viņš lūkojas uz mani no sava melnbaltā attēla, vērtē mani un nospriež, ka viņam nederu.

      Es izliekos, ka lasu Keitas rakstu, bet ik pa brīdim ielūkojos Kristjena rāmajās, pelēkajās acīs, meklēdama fotogrāfijā kādu iemeslu, kāpēc viņš nav man piemērots – tie ir viņa paša vārdi. Un piepeši viss kļūst žilbinoši skaidrs. Viņš ir pārāk satriecoši izskatīgs. Mēs abi esam no divām dažādām pasaulēm. Es gara acīm redzu sevi kā Ikaru, kas pielido pārāk tuvu saulei un apdedzis krīt. Viņa vārdi kļūst saprotami. Kristjens nav man piemērots. Lūk, ko viņš domāja, un tādēļ atteikumu pieņemt ir vieglāk… gandrīz. Ar to es spēšu sadzīvot. To es saprotu.

      – Ļoti labi, Keita, – es nosaku. – Bet man jāiet mācīties. – Es apsolu sev vairs nedomāt par Kristjenu un atveru lekciju piezīmes.

**

      Tikai tad, kad jau esmu gultā un cenšos iemigt, es ļauju sev domās atgriezties pie savādā rīta. Man visu laiku ausīs skan Kristjena teiktais par to, ka viņam nemēdz būt draudzeņu, un es dusmojos uz sevi, jo nepievērsu uzmanību šiem vārdiem uzreiz, pirms metos viņa skavās un ar katru savas būtības daļiņu lūdzos skūpstu. Viss jau bija skaidrs – viņš negribēja attiecības ar mani. Es pagriežos uz otra sāna un laiski prātoju, ka Kristjens varētu dzīvot celibātā. Es aizveru acis un grimstu miegā. Varbūt viņš gaida īsto meiteni. Bet tā neesi tu. Zemapziņa vēl pēdējo reizi ietriec man dunci sirdī, pirms ļaujos miega skavām.

      Un sapnī es redzu pelēkas acis un sarežģītus piena rakstus kafijā, un es skrienu pa tumsu, ko atdzīvina tikai blāvas gaismas strēles, un es nezinu, vai skrienu pretī kaut kam vai bēgu… nekas nav skaidrs.

**

      Es nolieku pildspalvu. Viss. Pēdējais eksāmens ir nokārtots. Manā sejā parādās Češīras kaķa cienīgs smaids, un tā ir pirmā reize šīs nedēļas laikā, kad pasmaidu. Ir jau piektdiena, un šovakar mēs svinēsim, tiešām svinēsim. Varbūt es pat piedzeršos! Nekad vēl neesmu piedzērusies. Es pametu skatienu uz Keitu zāles otrā malā, un viņa vēl joprojām drudžaini raksta; vēl atlikušas tikai piecas minūtes. Lūk, manai akadēmiskajai dzīvei pienācis gals. Nekad vairs nevajadzēs sēdēt rindā kopā ar satrauktiem studentiem, kas iegrimuši savā darbā. Es klusībā gavilēju un iztēlē metu kūleņus, zinādama, ka īstajā dzīvē man tas nekad neizdotos bez smagiem savainojumiem. Keita pārtrauc rakstīt un noliek pildspalvu. Mēs saskatāmies, un es ieraugu arī viņas sejā atplaukstam Češīras kaķa smaidu.

      Mēs kopā atgriežamies dzīvoklī, braukdamas Keitas mersedesā, bet nerunājam par pēdējo eksāmenu. Keitu vairāk satrauc drēbes, ko vilkt gājienam uz bāru vakarā. Es rakņājos somiņā, meklēdama atslēgas.

      – Ana, tev ir sūtījums. – Keita stāv uz pakāpieniem pie mūsu durvīm, rokā turēdama brūnā papīrā ietītu paciņu. Dīvaini. Pēdējā laikā neesmu neko pasūtījusi internetā. Keita atdod paciņu man un izmanto manas atslēgas, lai atvērtu durvis. Uz papīra ir rakstīts “Anastasijai Stīlai”. Nav ne sūtītāja vārda, ne adreses. Varbūt dāvana ir no manas mātes vai Reja.

      – Droši vien no vecākiem.

      – Ver vaļā! – Keita uzsauc, dodamās uz virtuvi, lai sameklētu šampanieti, ko taupījām brīdim pēc eksāmeniem.

      Es attinu papīru, un zem tā atrodas ar ādu apdarināta kaste, kurā ieliktas trīs vecas, šķietami vienādas, audeklā iesietas grāmatas lieliskā stāvoklī. Blakus ieslēpta balta, vienkārša kartīte. Uz tās ar melnu tinti skaistā, slīpā rokrakstā vēstīts:

      Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.

      Tas ir citāts no “Tesas”. Mani mulsina sakritība, jo nupat trīs stundas eksāmenā rakstīju par Tomasa Hārdija romāniem. Varbūt tā nemaz nav nejaušība… varbūt tas darīts ar nolūku. Es rūpīgi nopētu grāmatas: tie ir trīs sējumi. “Tesa no d’Erbervilu cilts”. Kad atveru vāku vienam no tiem, es ieraugu senatnīgu uzrakstu:

      Londona: Džeks R. Olguds, “Makolveins un biedri”, 1891. g.

      Jēziņ, tie ir pirmizdevumi! Tādas grāmatas ir veselu bagātību vērtas, un man uzreiz ir skaidrs, kurš tās sūtījis.

      Keita jau stāv man pie pleca un lūkojas uz dāvanu, grozīdama pirkstos kartīti.

      – Pirmizdevumi, – es nočukstu.

      – Nē! – Keita neticīgi iepleš acis. – No Greja?

      Es pamāju. – Nevienu citu nevaru iedomāties.

      – Ko nozīmē šī kartīte?

      – Man nav ne jausmas. Varbūt tas ir brīdinājums? Jo viņš tiešām brīdina mani, lai viņam netuvojos. Nesaprotu, kāpēc. Es taču nedauzos pie viņa durvīm.

      – Ana, es zinu, ka tu nevēlies par Greju runāt, bet viņš ir tevī neglābjami ieskatījies. Neatkarīgi no brīdinājumiem.

      Visu pagājušo nedēļu neesmu ļāvusi sev domāt par Kristjenu Greju. Tomēr vēl joprojām redzu sapņos viņa pelēkās acis un zinu, ka būs vajadzīga mūžība, lai es aizmirstu, kāda bija sajūta viņa skavās un cik brīnišķīgi viņš smaržoja. Kāpēc viņš man atsūtīja grāmatas, kaut gan teica, ka mēs nesaderam kopā?

      – Ņujorkā tiek pārdots “Tesas” pirmizdevums par četrpadsmit tūkstošiem dolāru. Bet tavējās ir daudz labākā stāvoklī un noteikti maksāja vairāk. – Keita jau ir paguvusi sameklēt grāmatu internetā.

      – Šie vārdi… Tesa tos saka mātei pēc tam, kad Aleks d’Erbervils viņu izmantojis.

      – Zinu, – Keita atbild. – Ko Grejs mēģina pateikt?

      – Nav ne jausmas, un mani tas neinteresē. Es nevaru pieņemt tādu dāvanu. Aizsūtīšu to atpakaļ ar kādu tikpat mulsinošu citātu.

      – Varbūt to vietu, kur Endžels Klērs pasūta visus uz poda? – Keita bezkaislīgi painteresējas.

      – Jā, tieši to. – Es iesmējos. Keita ir uzticama draudzene un vienmēr mani atbalsta. Es salieku grāmatas kastē un novietoju to uz ēdamgalda. Keita man pasniedz šampanieša glāzi.

      – Par eksāmenu beigām un mūsu jauno dzīvi Sietlā! – viņa smaidīdama uzsauc.

      – Par eksāmenu beigām, mūsu jauno dzīvi Sietlā un izciliem rezultātiem! – Mēs saskandinām glāzes un iztukšojam tās.

**

      Bārā valda troksnis un kņada.