Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

atradu tavas mātes istabu! – Izija sauca no gaiteņa otra gala.

      Jau pagriezusies uz promiešanau, Eliksa vēlreiz atskatījās uz portretu. – Tu biji skaists vīrietis, Keileb Kingslij. – Viņa impulsīvi noskūpstīja savus pirkstu galiņus, ko pēc tam piespieda viņa lūpām.

      Uz sekundi vai pat sekundes daļu viņa šķita sajūtam elpas dvesmu uz vaiga un tad pieskārienu. Ļoti maigu un ašu pieskārienu.

      – Nāc taču! – nepacietīgi sauca Izija. – Tu visu gadu varēsi tīkot gan pēc šī vīrieša, gan tā otra viesu mājā. Labāk nāc un uzmet aci tavas mammas iekārtotajai istabai.

      Eliksa prātoja, vai vajadzētu atzīties, ka portretā attēlotais vīrietis viņu noskūpstījis, tomēr izlēma to nedarīt, nolaida vaigam piekļauto plaukstu un devās uz durvju pusi. – Kā iespējams, ka manai mātei šeit bijusi sava istaba? Un kā tu tik droši zini, ka tā ir viņas istaba? – Eliksa jautāja, sekodama Izijai pa gaiteni.

      Tomēr pietika viena skatiena, lai būtu skaidrs, ka telpu patiešām iekārtojusi viņas māte. Istabā uzmanību piesaistīja visa zaļo toņu gamma, sākot no tumša mežu zaļuma un beidzot ar blāvi dzeltenzaļām niansēm. Viena no mātes vājībām bija viņas zaļās acis; viņa bieži tērpās tā, lai acis īpaši izceltu, un nereti mājas iekārtojumam izvēlējās līdzīgas krāsas.

      Gultu sedza tumšzaļa zīda pārklājs ar ieaustu sīku bitīšu ornamentu. Spilveni – vismaz ducis – lepojās ar mātes izsmalcināto monogrammu, ko veidoja kopā savīti burti “VM”.

      – Kā tu domā, vai šī varētu būt viņas istaba? – Izija ironiski noprasīja.

      – Iespējams, – Eliksa atzina. – Varbūt mis Kingslija bijusi liela mammas romānu cienītāja.

      – Vai es drīkstu… hmm… šonakt…

      Eliksa bieži ķircināja draudzeni, ka tā kļuvusi par Viktorijas dedzīgāko cienītāju, un viens no pirmajiem katras jaunas grāmatas eksemplāriem allaž tika uzdāvināts Izijai. – Protams. Ja vien arī tu negrasies gulēt kaila. – Eliksa devās izpētīt pārējās istabas.

      – Ko? – Izija viņai sekoja. – Tava mamma guļ kaila?

      – Piedod. Man nevajadzēja to stāstīt, – Eliksa nomurmināja, ielūkodamās ceturtajā guļamistabā. Jauka, tomēr šķita, ka tajā nekas nav mainījies vismaz piecdesmit gadu.

      – Es tev neko neesmu teikusi.

      Izija pārkrustījās un ar žestiem parādīja, ka aizslēdz lūpas un atslēgu aizsviež projām.

      – Tā ir viena no mātes daudzajām vājībām. Ārkārtīgi dārgi palagi, un starp tiem viņas kailā āda. Īstas mīlas harmonija.

      – Oho… – Izija novilka. – Tava māte…

      – Jā, es zinu. – Atvērusi šauras durvis mājas dziļumā, Eliksa nonāca telpās, kur savulaik droši vien izmitinātas kalpones. Dzīvojamā istaba, divas guļamtelpas un vannas istaba. Tikpat skaidri, it kā to redzētu filmā, Eliksa apjauta, ka reiz viņas ar māti dzīvojušas te. Ielūkojoties aiz durvīm pa labi, skatienam pavērās sārtos un zaļos toņos izkrāsota jauka istabiņa; četrgadīgā Eliksa pati bija izvēlējusies pieskaņoto gultas pārklāju un aizkarus. Uz grīdas bija paklājs, kura ornamentā ietamborēta nāriņa, kas peld starp koraļļiem. Eliksai vienmēr bija patikušas nāriņas – varbūt tieši šī paklāja dēļ?

      Uz baltā rakstāmgaldiņa atradās trauks ar gliemežvākiem, ko viņa bija salasījusi liedagā. Vēl viņa skaidri atcerējās to, ka, brienot pa pludmales smiltīm, bija turējusies pie veca cilvēka rokas. Tā noteikti nebija viņas mātes plauksta. Saklausījusi dzīvojamā istabā Izijas soļus, Eliksa izgāja no istabiņas un aizvēra durvis.

      – Uzgāji kaut ko interesantu? – draudzene apvaicājās.

      – Nē, – Eliksa meloja. Viņa ielūkojās otrā guļamistabā, plašākā, bet bezpersoniskā, kur it viss bija parasts un praktisks. Balti izkrāsotā vannasistaba bija aprīkota ar izlietni un lielu vannu. Eliksa atcerējās, cik auksta bija šķitusi vannas emalja, bet izlietni viņa spēja sasniegt vienīgi tad, ja pakāpās uz kastes.

      – Vai tu jūties labi? – Izija apvaicājās.

      – Lieliski, tikai izjūtu dziļu bijību. Vai rausim vaļā pudeles, lai uzsauktu tostu Kingsliju ģimenei?

      – Tā ir cita runa.

      Otrā nodaļa

      Pēc stundas abas draudzenes, iekārtojušās uz grīdas nelielajā televizora istabā, mielojās ar tunzivs sviestmaizēm un picu, ko bija atradušas saldētavā.

      – Interesanti, kādi Nantaketā ir pārtikas veikali? – Izija prātoja. Viņas bija uzgājušas skaistas kristāla glāzes, un viena no tām atradās Izijai rokā. – Varbūt no tās dzēris Bens Franklins, – viņa bilda, jo zināja, ka šī cilvēka māte bijusi no Nantaketas.

      Savukārt Eliksa vēlējās baudīt vienīgi rumu.

      Pirmajā nama izpētes gājienā viņas bija palaidušas garām virtuvi, kas atradās ēkas dziļumā aiz ēdamistabas. Salīdzinot ar šo telpu, visu pārējo varēja uzskatīt par absolūti modernu. Virtuvē gandrīz viss bija saglabājies tāds pats kā ap tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sesto gadu. Plīts izrādījās zaļi balti emaljēta, uz degļiem bija vāki. Abpus prāvajai izlietnei bija restes trauku žāvēšanai, un virtuves skapīši bija darināti no metāla. Ledusskapis gan likās jauns, toties tik mazs, lai ietilptu vietā, kur agrāk atradies iepriekšējais trīsdesmito gadu agregāts. Pie tālākās sienas loga bija iebūvēts sēdeklis un neliels galdiņš; Eliksa bija gatava vai saderēt, ka galda virsmas pamatīgi nobružātie dēļi savulaik kalpojuši par kuģa klāju. Viņa zināja, ka reiz sēdējusi pie šī galdiņa un krāsojusi ar zīmuļiem, kamēr kāds gatavoja viņai sviestmaizi.

      Un vēlreiz iztēlē uznira vecas sievietes tēls. “Ja tā bija šī nama īpašniece krustmāte Edija, tad kur tobrīd atradās mana māte? Ja mēs bijām vecās dāmas viešņas, kālab mums ierādīja kalpones dzīvoklīti? Nesaprotami.”

      – Vai tev pirksti neniez izmest to visu laukā? – Izija bija vaicājusi, aplūkojot virtuvi. – Manuprāt, te iederētos granīta virsmas un kļavas koka skapīši. Turklāt es nojauktu sienu starp virtuvi un ēdamistabu.

      – Nē! – Eliksa pārāk dedzīgi izsaucās un tad piebilda rāmākā tonī: – Es visu atstāšu, kā ir.

      – Manuprāt, šī vieta pārņem tevi savā varā, – Izija konstatēja un tūdaļ nopriecājās, atradusi saldēto picu. – Šovakar mēs dzīrosim! Kā tu domā, vai tā ietaise darbojas? – Viņa norādīja veco plīti.

      Abām par izbrīnu, Eliksa prata ieslēgt cepeškrāsnī lampiņu, zināja, ka senlaicīgie kloķi niķojas, un mācēja pagriezt katru no tiem.

      Izija vērodama stāvēja maliņā, bet neteica ne vārda.

      Pārlaižot skatienu virtuvei, Eliksu vēlreiz pārņēma sajūta, ka viņa kaut ko zina, bet nekādi nespēj to atcerēties. Pamanījusi līdzās ledusskapim pirāta galvas formā veidotu rokturi, viņa nodūca “Ahā!” un parāva vaļā durtiņas. Izija piegāja paskatīties, ko viņa atradusi.

      – Mani vienmēr fascinēja šis skapītis, kas allaž bija aizslēgts. Es pat mēģināju nočiept atslēgu, bet nekur nevarēju to atrast. – Eliksai uzpeldēja miglainas atmiņas par vīrieti ar zemu balsi, kas apgalvoja, ka viņa nedabūšot atslēgu. To Eliksa Izijai nestāstīja.

      Labu brīdi abas neticīgi vērās uz skapīša saturu, proti, tur glabājās alkohola pudeles un šeikeri. Neparasti šķita tas, ka gandrīz visās pudelēs