Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

kuru pusi viņš aizgāja? – Eliksa iesvieda milzīgo saldējuma porciju atkritumu urnā, noslaucīja muti un sagrāba Iziju aiz rokas.

      – Tur. Pazuda aiz stūra.

      – Un tu ļāvi viņam aiziet? – Palaidusi vaļā draudzenes plaukstu, Eliksa traucās norādītajā virzienā ar Iziju cieši uz pēdām. Viņas paguva tieši laikā, lai ieraudzītu, ka bārdainis atrodas skaistā baltā laivā un uzsmaida meitenei, kas nepiedienīgi īsos šortiņos stāvēja piestātnē. Diena bija pavēsa, tomēr meitenei tas nebija šķērslis. Vīrieša smaids bija tik sirsnīgs un silts, ka, Eliksai šķita, varēja sacensties ar saules gaismu. Paņēmis no meitenes rokām somu, vīrietis lielā ātrumā aiztraucās projām, pametot aiz laivas divas putās sakultu ūdeņu švīkas.

      Eliksa atslīga pret laika zoba nodeldētām lubiņām apšūtās ēkas sienu. – Tas bija viņš.

      Arī Izija atbalstījās pret sienu, un abas noraudzījās uz laivu, kas attālinājās un drīz vien pazuda skatienam.

      – Viņa birojs atrodas Ņujorkā. Kā tu domā, kāpēc viņš ir šeit? Pavada brīvdienas? Ceļ kaut ko satriecošu?

      – Tas patiešām bija viņš. – Eliksa joprojām vērās uz jūru. – Vai atceries to reizi, kad mēs klausījāmies viņa lekciju tajā viesnīcā?

      – It kā tas būtu noticis vakar, – Izija atzinās. – Kad Montgomerijs uzsmaidīja tai meitenei, bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir viņš. Šīs acis es pazītu jebkur.

      – Un apakšlūpu arī, – Eliksa murmināja. – Par to es uzrakstīju dzejoli.

      – Tu mānies! Es neatceros nekādu dzejoli.

      – Tāpēc, ka es tev to neparādīju. Un tas ir vienīgais dzejolis, ko jebkad esmu sacerējusi.

      Abas brīdi klusēja, lāgā nesaprazdamas, ko teikt vai darīt. Džērids Montgomerijs bija viņu elks, cilvēks, kura projektētās būves arhitektūras pasaulē tika uzskatītas par leģendārām. Topošajām arhitektēm Montgomerijs bija Beatles, visas vampīrsāgas un Džastins Bībers, kopā ņemot.

      Izija attapās pirmā. Piestātnē pa kreisi jauns vīrietis pietauvoja savu veco laivu. Viņa pagājās pāris soļu tuvāk. – Vai jūs pazīstat vīrieti, kurš nupat devās projām baltajā laivā?

      – Protams. Viņš ir mans brālēns.

      – Tieeešām? – Spriežot pēc balss toņa, neko interesantāku Izija savu mūžu nebija dzirdējusi. – Kā viņu sauc?

      Līdzās nostājās arī Eliksa, un abas aizturētu elpu gaidīja atbildi.

      – Džērids Kingslijs.

      – Kingslijs? – Eliksa izbrīnīta pārvaicāja, un viņas seja izstiepās. – Nevis Džērids Montgomerijs?

      Jaunais vīrietis iesmējās. Viņš bija itin izskatīgs, tikai drēbes šķita labu laiku ūdeni neredzējušas. – Rau, tas ir tā. – Viņš acīmredzami ķircināja meitenes. – Viņš ir Kingslijs šeit, bet Montgomerijs Amerikā.

      – Amerikā? – Izija pārvaicāja. – Ko tas nozīmē?

      – Tur. – Vīrietis pameta ar roku uz jūras pusi. – Amerikā, no kurienes jūs nupat ieradāties.

      Gan Izija, gan Eliksa pasmaidīja par iedomu, ka Nantaketa varētu būt atsevišķa valsts.

      Izija vēlējās pārliecināties, vai redzētais vīrietis patiešām ir tas, par kuru tiek uzskatīts. – Varbūt jums zināms, kāda ir viņa profesija?

      – Viņš zīmē māju plānus. Uztaisīja man garāžas plānu, un tas bija labs. Vasarās es izīrēju virs garāžas uzbūvēto dzīvokli. Varbūt jūs, meitenes, meklējat apmešanās vietu?

      Sievietēm bija nepieciešams zināms laiciņš, lai pieņemtu, ka viens no visu laiku dižākajiem arhitektiem tiek nodēvēts par cilvēku, kas gluži vienkārši “zīmē māju plānus”.

      Eliksa ierunājās pirmā. – Nē, pateicamies. Es… – Viņa iekoda mēlē, jo nevēlējās svešajam puisim izklāstīt savas ierašanās iemeslus.

      Puisis pasmaidīja, itin kā noprastu, kas abām jaunkundzēm prātā. – Meitenes, ja jūs interesējaties par viņu, stājieties tikai rindā. Bet nāksies pagaidīt, jo vecais labais Džērids būs jūrā vismaz trīs dienas.

      – Paldies, – Izija tencināja.

      – Ja pārdomāsiet, mani sauc par Vesu.

      Izija un Eliksa apgāja apkārt ēkai un atgriezās pie saldējuma kioska. Abas likās gluži apjukušas, un acīs jautās sapņains skatiens.

      – Džērids Montgomerijs vienlaikus ir Džērids Kingslijs, – Eliksa visbeidzot ieminējās.

      – Un tu dzīvosi Kingsliju namā. – Izija tūdaļ apjauta, kas draudzenei prātā.

      – Veselu gadu.

      – Vai tu domā, ka viņš ir tas pats misters Kingslijs, kas dzīvo tur? – Izijas acis iepletās gluži apaļas. – Ka viņš palīdzēs, ja radīsies kaut kādas problēmas ar māju?

      – Nē. Tas ir, nedomāju vis. Es nespēju kaut ko tamlīdzīgu pat iztēloties.

      – Tomēr tu ceri, ka tā būs! – Izija piespieda pirkstus deniņiem. – Nojaušu, ka problēmas ar santehniku atgadīsies cita pēc citas. Tu aizmirsīsi par tām, atgriezīsi krānu un apšļāksi viņu. Viņam nāksies novilkt slapjās drēbes, arī tu būsi samirkusi, jūs abi uzlūkosiet viens otru, norausiet drānas un…

      Eliksa smējās. – Tik nekautrīgi es nerīkošos, tomēr var gadīties, ka… ka no rokām nejauši izšļūk žūksnītis manu pēdējā laika darbu un nokrīt tieši viņam pie kājām.

      – Tas būtu labi, – Izija atzina. – Lielisko seksu var atlikt uz vēlāku laiku. Vispirms nodemonstrē, uz ko esi spējīga arhitektūrā, tad atslābinies, ļauj viņam pārņemt iniciatīvu un uzvesties kā īstam vīrietim. Sakarīgs plāns, ne?

      – Viņš atzīs, ka savu mūžu nav redzējis tik pārdomātus un inovatīvus projektus. – Eliksas skatienā vīdēja sapņainība. – Apgalvos, ka man piemīt neparasts talants un viņš vēlas, lai es ik brīdi atrastos līdzās un viņš var iemācīt man itin visu, ko zina pats. Vesels gads kopā ar personisko privātskolotāju! Gads studijām un…

      – Tagad man viss skaidrs! – Izija iesaucās.

      – Kas?

      – Tā testamenta lieta. Tava mamma stāstīja, ka vecā kundze, kuru tu nekad neesi pat sastapusi…

      – Mamma teic, ka mēs abas esot pavadījušas viņas namā vasaru, kad man bija četri gadi. Domāju, ka viņas sazinājušās arī pēc tam.

      – Labi, tātad sieviete, kuru tu esi sastapusi, bet neatceries, uz veselu gadu nodod tavā rīcībā savu namu. Spriežot pēc Viktorijas sacītā, tas darīts tikai tāpēc, ka tu esot vēlējusies atelpu, pirms sāksi meklēt darbu. Man šis stāsts likās baltiem diegiem šūts, jo vecā kundze…

      – Mis Kingslija.

      – Pareizi, mis Kingslija taču nezināja, kad nomirs. Viņa varbūt nodzīvotu līdz simtam, bet tu tikmēr jau būtu izveidojusi savu firmu.

      – Varbūt, – Eliksa pieļāva. – Bet tikai tādā gadījumā, ja nolikšu eksāmenus. – Arhitektūras studenti mēdza jokot, ka skolas solus viņi trin ilgāk nekā dakteri, pēc tam liek mokoši grūtus eksāmenus, bet pēc augstskolas darba viņiem nav. – Es nesaprotu, kurp tu mērķē.

      – Manuprāt, mis Kingslija un varbūt arī tava māte ir vēlējušās,