Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

laikmeta celtnes Vašingtonas štatā. Kad Eliksa paaugās, viņi devās uz Spāniju skatīties Gaudi darbus un protams, apmeklēja arī Tadžmahalu Indijā.

      Eliksa izmantoja visus uzkrātos iespaidus un skicēja, cik ātri vien spēja. Izlietotās lapas viņa izrāva un nometa turpat gultā.

      Kad atvērās istabas durvis, viņa pacēla skatienu un ieraudzīja Iziju, kura bija apģērbusies iziešanai.

      – Nez kā es nojautu, ka tu neguli. – Draudzene pastūma sānis papīra lapas, lai apsēstos uz gultas malas, tad paņēma rokā vairākus zīmējumus. – Baznīca?

      – Kapela. Maza privāta kapela.

      Citu pēc citas Izija aplūkoja skices, kuru autore aizturētu elpu gaidīja spriedumu. Arī draudzene bija diplomēta arhitekte, un Eliksa augstu vērtēja viņas viedokli.

      – Zīmējumi ir lieliski, – Izija atzina. – Patiešām skaisti.

      – Iecere pamazām izkristalizējas, – Eliksa skaidroja, – tikai nelaime tā, ka es mēģinu visu iedabūt vienā projektā. Zvanu torņus, greznas durvis, pusloka kāpnes. Visu! Man nepieciešams izlemt, ko izmantot un ko ne.

      Izija pasmaidīja. – Tu tiksi galā. Es ienācu pateikt, ka eju iepirkties.

      Eliksa atmeta malā segu. – Tūlīt apģērbšos. Pēc dažām minūtēm būšu gatava gājēja.

      – Nekā nebija, tev nav atļauts nekur iet. – Izija piecēlās. – Šī ir tava lielā iespēja, un es gribu, lai tu to izmanto. Paliec mājās un radi kaut ko tādu, lai Montgomerijam aizraujas elpa. Starp citu, lejā ir ēdamais.

      – Kā tev izdevās tik agri atrast atvērtu pārtikas veikalu? – Pulkstenis ir vienpadsmit, un tepat laukā atrodas visa skaistā Nantaketa. Izgāju, atgriezos un tagad esmu gatava nopietni pievērsties apģērbu pirkšanai. Tu nevari satikties ar Viņa augstību imperatoru Montgomeriju, tērpusies šādi. – Viņa uzmeta nicīgu skatienu Eliksas vecajām sporta biksēm.

      Eliksa labi pazina draudzeni. – Labāk iesim iepirkties kopā. Man nepieciešamas jaunas sandales.

      Izija devās uz durvju pusi. – Nekur tu neiesi. Es atgriezīšos uz pusdienām un gribēšu redzēt, ko esi paveikusi. – Viņa izsteidzās laukā un aizvēra durvis.

      – Es darīšu visu iespējamo, lai tevi iepriecinātu, – Eliksa uzsauca viņai nopakaļ. Bija skaidrs, ka Izija vēlas netraucēti paklaiņot pa veikaliem. Viņai patika pirkt apģērbu, un Eliksai tāpat, ja vien radās attiecīgs noskaņojums. Bet ne šodien. Turklāt abas draudzenes bija aptuveni viena auguma un valkāja vienādus izmērus, tālab Izija bez pūlēm varēja iegādāties visu Eliksai nepieciešamo, rēķinus atstājot Viktorijas ziņā.

      Ap divpadsmitiem kurkstošais vēders piespieda Eliksu apģērbties un nokāpt lejā, lai sameklētu kaut ko brokastīm.

      Izija bija nopirkusi apaļās maizītes un tunzivs salātus, augļus un spinātu pakas. Viss veselīgs un sātīgs.

      Pagatavojusi sev sviestmaizi, Eliksa uzkāpa pēc saviem zīmējumiem, lai ēdot tos pavērtētu, bet izbailēs pamanīja, ka atlikušas tikai divas tīras papīra lapas.

      “Ja māte šajā namā uzturējusies vairākkārt, tad tepat pa rokai glabājas papīra krājumi, un tie, visticamāk, jāmeklē zaļajā guļamistabā.” Juzdamās mazlietiņ kā okšķere, Eliksa devās uz telpu, kurā nakšņoja Izija.

      “Interesanti, kad māte ir apmeklējusi Nantaketu un kāda iemesla pēc paturējusi noslēpumā šos salas apmeklējumus?” Eliksa bija teikusi, ka zina visu par mātes gaitām, bet tagad šķita, ka šāds apgalvojums ir pārspīlēts. No otras puses – kopš studijām koledžā Eliksa dzīvoja pati savu dzīvi un arīdzan šo to noklusēja, piemēram, nestāstīja mātei par saviem puišiem. Tagad kļuva skaidrs, ka noslēpumi bijuši arī mātei. “Kāpēc? Vai lietā iejaukts vīrietis?”

      Guļamistabā atradās divi lieli skapji, senas un skaistas mēbeles. Vienā novietoti vairāki iepirkumu maisiņi, acīmredzot, Izijas rīta guvums, bet otrs skapis bija aizslēgts. Eliksa mirkli raudzījās apkārt, tad, paklausot mirkļa iedomai, atgriezās savā istabā un sameklēja somā mātes atsūtīto atslēgu riņķi. Nebija saprotams, kurām durvīm katra atslēga domāta, bet Viktorijai nepiemita paradums gari skaidroties. Viņa uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai visu atskārstu pati.

      Viena no mazajām atslēdziņām derēja. Atvērusi skapja divvērtņu durvis, Eliksa ieraudzīja īstu biroju miniatūrā – ar drukātāju un atvilktnēm, kas pilnas ar papīru un citām kancelejas precēm. Plauktos glabājās vecie manuskripti. Skapja durvju iekšpusē ar līplenti bija piestiprināti vairāki fotouzņēmumi. Vienā no tiem Viktorija bija aplikusi roku ap augumā sīkas vecākas sievietes pleciem; Eliksa zināja, ka tā ir Edeleida Kingslija. Datums vēstīja, ka attēls uzņemts tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā, kad Eliksai bija divpadsmit gadu.

      Sirdi pārpludināja sāpīgs aizvainojums. “Acīmredzot māte šajā Nantaketas namā pabijusi ne reizi vien, bet savai meitai par to nav bildusi ne pušplēsta vārda. Protams, ka viņa braukusi šurp augustā!” Eliksa nodomāja. Šis mēnesis Viktorijai allaž bijis neaizskarams. Viņa gan apgalvoja, ka dodas uz nomaļo namiņu Kolorādo, kur pilnīgā vientulībā izstrādā nākamā romana sižetu. “Acīmredzot māte turp braukusi nebūt ne katru gadu.”

      Skatiens kavējās pie skapja satura. “Gluži loģiski, ka māte braukusi uz Nantaketu, jo visu viņas romānu darbība ir saistīta ar jūrniecību. Tikai… kālab tas turēts tik dziļā noslēpumā?”

      Pirmajā mirklī Eliksa gribēja zvanīt mātei, lai nekavējoties uzdotu šos jautājumus, bet pārdomāja. Viktorija atradās jaunās grāmatas reklamēšanas braucienā, kas aptvēra divdesmit pilsētas, un tēloja to smaidīgo un līksmo rakstnieci, ko pasaule domājās pazīstam. Un Eliksa nevēlējās Viktoriju traucēt. “Pagaidīšu un visu uzzināšu vēlāk.” Pazīstot māti, neradās šaubas, ka gaidāms ļoti aizraujošs stāsts.

      Eliksa paņēma papīru un dažas citas nepieciešamās kancelejas preces un uzgāja pat vecu matētā fotopapīra paku. Viss tika nonests lejā uz dzīvojamo istabu. Viņa zināja, ka viens no mazajiem galdiņiem ir atvāžams un tajā glabājas paplātes, kur uzlikt ēdamo, skatoties televīziju. Uz vienas no paplātēm nonāca pagatavotā brokastu sviestmaize. Eliksa izklāja uz grīdas zīmējumus, apsēdās uz dīvāna un ēdot ņēmās pētīt paveikto.

      Ar pirmo acu uzmetienu viss šķita viens vienīgs stilu un kompozīcijas paņēmienu savārstījums. “Par daudz!” viņa nodomāja. “Nekas no tā visa neiederas Nantaketas atturīgajā elegancē.”

      Viņa pabeidza ēst, atbīdīja galdiņu malā un turpināja pētīt uzmetumus, tomēr nekā noderīga tur nebija. Pamazām pieņēmās spēkā neapmierinātība un vilšanās, bet tajā brīdī, vieglas vēsmas sakustināta, nočabēja kāda papīra lapa, lai gan visi logi un durvis bija ciet.

      – Paldies, – Eliksa nedomājot tencināja un tad pašūpoja galvu. “Paldies par ko? Un kam?”

      Viņa pacēla vēsmas sakustināto lapu. Tās stūrī vīdēja sīka skice, ko viņa bija uzmetusi tik ātri, ka pat lāgā neatcerējās. Spāņu misionāru un Nantaketas kvēkeru stila kombinācija. Kapela, vienkārša līdz skarbumam, bet skaista šajā vienkāršībā.

      – Domā, ka viņam varētu patikt? – Eliksa skaļi jautāja, bet tūdaļ aprāja sevi. “Tomēr… kāda kuram daļa? Es mājā esmu viena, tāpēc drīkstu runāt skaļā balsī, cik vien tīk.” Novietojusi skici uz paplātes, viņa to aplūkoja vēlreiz. – Šis loga jāpārtaisa. Mazliet augstāks. Toties zvanu tornis būs zemāks. Nē! Jumtam jābūt augstākam.

      Viņa pagrāba tīru lapu un uzmeta nākamo kapelas variantu, tad izdarīja to vēl trīs reizes. Kad rezultāts