Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

par savām nelielajām ceļasomām. Turklāt viņas devās ceļā vairākas dienas pirms ieplānotā datuma, jo Izija bažījās, ka citādi Eliksa izlems vēlreiz sastapties ar Eriku.

      Eliksa turējās braši, kamēr prāmis atstāja piestātni, bet neilgi pēc tam viņas vaigi kļuva slapji no asarām. – Es nesaprotu, kur esmu kļūdījusies.

      Izija bija gaidījusi šo brīdi, tāpēc viņas somiņā atradās lielais Toblerone šokolādes batoniņš. – Tava kļūda ir tā, ka esi piedzimusi gudrāka un talantīgāka par Eriku. Tu iedves viņam šausmas.

      – Nepavisam, – Eliksa iebilda. Izija attina šokolādi, un abas meitenes apsēdās pie galdiņa. Vasaras sezona bija nule sākusies, tāpēc prāmis vēl nelikās pārpildīts. – Es allaž izturējos pret viņu mīļi.

      – Kā tad, – Izija apstiprināja. – Jo nevēlējies aizskart pusaugu puišeļa sīko ego.

      – Izbeidz. – Eliksa gremoja šokolādi. – Mēs abi esam piedzīvojuši lieliskus brīžus. Viņš…

      – Viņš tevi izmantoja! – Izijai bija vajadzējis klusu ciešot vērot, kā Eriks pieglaimojas Eliksai, kura faktiski izdara viņa vietā gandrīz visu. Pārējie kursa puiši bijāja Eliksu, kuras tēvs bija veiksmīgs arhitekts un māte slavena rakstniece, savukārt pašas Eliksas projekti uzvarēja visos konkursos, ieguva visas iespējamās godalgas, un viņas veikumu augstu vērtēja gan pasniedzēji, gan studenti. – Ko citu no viņa varēja gaidīt, ja savā kursā tu vienmēr esi atradusies piecu labāko vidū? Man likās, ka profesors Vīvers teju vai grasījās bučot tev kājas, kad ieraudzīja tavu diplomdarbu.

      – Viņam gluži vienkārši patīk projekti, ko iespējams arī uzbūvēt.

      – Trāpīts. Pirms tu pieliki savu roku, Erika projektu nespētu realizēt pat tie, kas cēla Sidnejas operas ēku.

      Eliksa vārgi pasmaidīja. – Tas drīzāk atgādināja kosmosa kuģi, vai ne?

      – Kas jebkurā mirklī gatavs startēt.

      Šķita, ka Eliksa mazliet atgūstas, tomēr viņas skatienu atkal apēnoja skumjas. – Bet… vai tu pamanīji viņa pavadoni izlaiduma ballē? Meiteni, kurai varbūt nav vēl ne divdesmit.

      – Runāsim skaidru valodu! – Izija neapmulsa. – Tā meiča ir dumja. Patiešām stulba. Tieši tāda, kāda nepieciešama Erika trauslajam ego. Lai viņš spētu celties, citiem jāgrimst.

      – Nespēju izlemt, kas īsti tu esi – psihoterapeite vai guru. – Ne viens, ne otrs. Es esmu sieviete un saskatu visu bez izskaistinājumiem. Tu būsi izcila arhitekte, bet īsto mīlestību piedzīvosi vienīgi ar tādu vīrieti, kas darbojas gluži citā jomā. – Piemērs bija acu priekšā, proti, pašas Izijas līgavainis, kas pārdeva automašīnas un nespēja atšķirt Pei no Lekorbizjē vai Montgomerija pēdējā organiskās arhitektūras meistardarba.

      – Vai arī ar tādu arhitektu, kas ir tik izcils, ka manas spējas viņu nebiedēs, – Eliksa prātoja.

      – Frenks Loids Raits ir miris.

      Eliksa blāvi pasmaidīja, tālab Izija uzdrošinājās mainīt sarunas tematu. – Manuprāt, tu pieminēji vīrieti, kas apmeties viesu namā tajā īpašumā, kurā dzīvosi tu?

      Nošņaukājusies Eliksa iecirta zobus Izijas pagādātajā šokolādes smalkmaizītē. – Advokāts teica, ka tur dzīvojot mis Kingslijas brāļadēls, arī Kingslijs. Viņš sniegšot nepieciešamo informāciju, kā arī paveikšot visu vajadzīgo, ja māja būs jāremontē.

      – Ak tā… – Izija neslēpa vilšanos. – Ja Edeleidai Kingslijai bija pāri deviņdesmit, kad viņa atstāja šo pasauli, viņas brāļadēlam ir vismaz sešdesmit. Varbūt viņš tevi pavizinās ar elektrisko skrejratu.

      – Nesmīdini mani.

      – Es gribu tevi sasmīdināt. Vai man izdodas?

      – Izdodas gan, – Eliksa atzina, tad pavērās uzkodu bāra virzienā. – Vai te dabūjami cepumi ar šokolādes gabaliņiem? Novaidējusies Izija klusībā nolādēja draudzenes bijušo puisi. Dodoties pie letes, viņa nomurmināja: – Ja es pieņemšos svarā, tad piemaisīšu matu želeju Erika līmei, lai visi viņa maketi sabrūk. – Viņa smaidīdama izņēma no groza četrus prāvus cepumus plastikāta iesaiņojumā un samaksāja par pirkumu.

      Kad prāmis pietauvojās piestātnē, Eliksa vairs neraudāja, tomēr joprojām izskatījās pēc mocekles, kas dodas uz soda vietu. Izija bija pieēdusies cepumus un karsto šokolādi, jo nedrīkstēja taču pieļaut, ka Eliksa to visu notiesā viena.

      Izija vēl ne reizi nebija apmeklējusi Nantaketu un priecājās par iespēju visbeidzot aplūkot salu. Pārmetušas pār plecu prāvās ādas somas (dāvana no Viktorijas), viņas izkāpa uz platās un garās koka piestātnes. Mazos veikaliņos, kas bija ierīkoti kādreizējās zvejnieku būdās, pārdeva kreklus ar gaumīgām Nantaketas logo apdrukām. Izijai gribējās apstāties, lai nopirktu savam līgavainim suvenīru cepurīti un sporta kreklu, bet Eliksa ar izslietu zodu un tālumā vērstu skatienu turpināja soļot uz priekšu.

      Ap stūri parādījās bērneļi ar saldējuma konusiem rokās. “Varbūt izdosies kaut ko nopirkt, ja Eliksa iepriekš tiks apgādāta ar saldējumu?” Izija prātoja.

      – Šurp! – Izija pasauca, un draudzene sekoja. Piestātnes malā atradās neliels kiosks, un Izija iesūtīja Eliksu tajā.

      – Man nopērc sviesta un pekanriekstu saldējumu.

      Draudzene kokaini pamāja ar galvu un iegāja kioskā.

      Sameklējusi mobilo telefonu, Izija piezvanīja līgavainim. – Labi nav, – viņa atbildēja uz jautājumu. – Es nezinu, kad atgriezīšos. Šādā stāvoklī viņa var likties gultā un vairs nekad no tās neizkāpt. Es zinu, – viņa apliecināja, – man arī tevis pietrūkst. Ahā, viņa nāk. Ak nē! Viņa nopirkusi sev saldējumu ar trim šokolādes devām virsū. Ja tā turpināsies, Eliksa atpakaļceļā iztiks bez prāmja. Viņa peldēs pa ūdens virsu kā pūslis. Es domāju…

      Piepeši Izija ieraudzīja vīrieti, kas garāmejot uz mirkli aizsedza skatienam viņas draudzeni. Iespaidīgs, mazliet pāri sešām pēdām garš augums, raupja sirmojoša bārda, gandrīz līdz pleciem atauguši un izbužinājušies mati. Vīrietis gāja slaidiem soļiem, džinsi un džinsauduma krekls izcēla platos plecus un trenēto augumu. Viņš pavērās uz Iziju, bet acis tūdaļ pievērsās Eliksai, kas tuvojās ar saldējumu katrā rokā. Vīrietis nopētīja jauno sievieti no galvas līdz kājām, mirkli vilcinājās, it kā grasītos viņu uzrunāt, tomēr pārdomājis aizsoļoja tālāk un pazuda aiz stūra.

      Izija noraudzījās viņam pakaļ ieplestām acīm un vaļēju muti. Pie auss joprojām atradās telefons, jo Glens turpināja sarunu, tikai viņa nedzirdēja ne vārda.

      Kad Eliksa pienāca klāt, Izija čukstus vaicāja: – Vai tu viņu redzēji?

      – Ko redzēju? – Eliksa sniedza Izijai saldējuma porciju.

      – Viņu.

      – Viņu? – Eliksa visai vienaldzīgi pārjautāja.

      – Viņu!

      No aparāta atskanēja Glena sauciens. – Izabella!

      – Ak, piedod, – Izija teica klausulē. – Es nupat ieraudzīju viņu. Šeit, Nantaketā. Man jābeidz runāt. – Viņa nospieda atvienojuma taustiņu un izņēma Eliksai no rokas savu saldējuma porciju, ko iemeta tuvākajā atkritumu tvertnē.

      – Ei, es būtu to apēdusi, – Eliksa protestēja.

      – Tātad tu viņu nepamanīji?

      – Nē. – Eliksa ķērās pie kāruma. – Ko īsti tu ieraudzīji?

      – Montgomeriju.

      Eliksa